Moto ekspedīcija apkārt Baltijas jūrai

(projekta apPasaule 2007 ietvaros, raksta autors MSI)
2007.gada 30.aprīlis-14.maijs
Dalībnieki: Mārtiņš Sils, Kaspars Bīlāns, Zigmārs Brunavs, Jānis Rancāns


Vēl viens aplis no viena Rīgas viena Daugavas mola līdz otram nodarīts. Šis šobrīd garākais un kārtējo reizi visai interesants un piedzīvojumiem bagāts... tādas bija pirmās domas 14.maijā Mangaļsalas molā finišējot ceļojumu ar motocikliem apkārt Baltijas jūrai. Šis nebija pirmais ceļojums, kas aizsācies uz viena mola un otrā pabeidzies, un noteikti nebūs pēdējais. 
Šī tradīcija dzima pirms vairākiem gadiem, kad Mārtiņš kopā ar draugu bariņu (sākotnēji 17, beigās tikai 6) sadomāja samērīt cik tad tā Rīga liela, nomērīt to soļos un pa perimetru, precīzi papilsētas robežu. Divu ziemas dienu laikā, ne bez piedzīvojumiem un sāpēm šos 110km pieveicām. Prieks un gandarījums par paveikto toreiz bija liels...;) Tad sekoja mēģinājums to pašu Rīgu apmērīt ar laivām...tas vēl jāpabeidz. Arī mēģinājums to pašu Rīgu ar ričukiem apjozt pašreiz vēl palicis nepabeigtā statusā. Divus gadus atpakaļ, kad Mārtiņš uzsāka pieķerties Enduro tipa motocikliem idejas par garākiem maršrutiem tālu nebija jāmeklē. 

Pirmo ar močiem toreiz uzreiz ņēmām apLatviju (Mārtiņš, Zigmārs & Co). Tāpat no mola līdz molam, 1750km bezceļu un švaku ceļu, pavidam nolīgojot Latgalē, sīki smalki izpētot robežas, uzsākot Mangaļsalā pēc 4 dienām bijām jau otrā Daugavas krastā, Bolderājā. Kā turpinājums apriņķošanai pagājušajā rudenī sekoja apBaltijas (apkārt Baltijas valstīm, pa robežu) brauciens, kas bija pirmais testa brauciens pavasarī dzimušā apPasaules projekta ietvaros. Testējām tā brīža potenciālos ekspedīcijas dalībniekus, sadzīvi, saderību utt, un to visu 9 dienu un 3585 km garumā, atkal no Mangaļsalas līdz Bolderājai. Izdevās labi, arī ekspedīcijas komanda veidojās sakarīga un turpinājām sagatavošanas darbus. Ap Jauno gadu notika būtiskas izmaiņas apPasaules ekspedīcijas sastāvā – bija jāsāk iemaksas ekspedīcijas budžetā, jo rožainie sapņi par diž-sponsoru vairs nešķita cerīgi. Sastāvs transformējās uz mums diviem pilnā apļa braucējiem (Mārtiņš un Kaspars) un vēl vairākiem atsevišķu brauciena daļu dalībniekiem. Turpinājām gatavoties un tad pienāca kārta šim kārtējam, plānotajam testa braucienam apkārt Baltijas jūrai...

Par to, kā kuru dienu mums gājis, jau iepriekš rakstījām ekspedīcijas dienasgrāmatā (skat attiecīgo mājas lapas sadaļu, bildes apPasaules Foto galerijā). Kopā ņemot varu tikai atkārtoti paust, ka šis bija aizraujošs skrējiens cauri 10 valstīm un to robežām, ļoti raibs un dažādiem piedzīvojumiem bagāts ceļojums, kā arī diezgan pilnvērtīgs tests visai mūsu tehnikai un mums pašiem. Divās nedēļās, kā bijām plānojuši, nokļuvām no Daugavas ziemeļu mola jeb Bolderājas mola līdz otram – Mangaļsalas molam, kopā paveicot gandrīz 6600 kilometrus, katru dienu redzot Baltijas jūru no kāda cita skatu punkta un valsts, no cita rakursa un patiešām konstatējot, ka mūsu pašu jūra ir ļoti atšķirīga skatot to no visām pusēm. Dažādi ir tās krasti – gan pludmales un kāpas, gan kolosāli stāvkrasti, vietām skuju koku, citviet lapu koku mežiem apauguši, dažviet stipri industriāli vai apdzīvoti ir šie krasti, citur ļoti mežonīgi. Ļoti dažādi bija arī ceļi, kādus šajā braucienā mērojām – no Vācijas autobāņa līdz Krievijas mega-bedrēm, Somijas rallij-ceļiem un dažviet bezceļiem, kur pat gadījās rinķī griezt, jo tālāk vairs nekur. Lai arī praktiski viscaur apkārt Baltijas jūrai ir Eiropa, tomēr ļoti dažādi ļauži ceurbrauktajās valstīs tika sastapti – dažādas kultūras un tradīcijas no valsts uz valsti, atšķirīgi dzīves skatījumi un pieeja lietām pēc būtības, dažāda ir arī attieksme pret šādiem ceļotājiem kā mēs. Arī laika apstākļus maija mēnesī baudījām vietām ļoti vasarīgus, vietām stipri ziemišķus, kas liecina par mūsu jūras lielo izmēru un līdz ar to dažādām ģeogrāfiskajām īpatnībām tai apkārt.

Šo divu nedēļu laikā pabijām:
- Latvijā (ātrs pirmās dienas pārskrējiens, Rīga-Liepāja)
- Lietuvā (LV robeža-Klaipēda-Kuršu kāpa) 
- Krievijā, Kaļiņingradas apgabalā (Kuršu kāpa - skaistie stāvkrasti -Kaļiņingrada)
- Polijā (Gdaņska – viss Polijas krasts ar mazajiem ciemiem – Šcecina)
- Vācijā (autobānis – tehniskās problēmas – vācu krasts – Rostoka – prāmji)
- Dānijā (skaistie lapu koku krasti – mazie piejūras ciemi – Malmo tilts)
- Zviedrijā (Lindstrēms un draugi MC klubu mājās – avārija, Malmo – Kalmar – Sundsvall – Kalix)
- Somijā (atkal klubu māju viesmīlība, somu rallija ceļi un kūlenis, Torino – Vaasa – Lappeenranta – Imatra)
- Krievijā, St.Pēterburgas apgabalā (mazie krievu ceļi un miesti, motoSex Pēterburgā, Vyborg – St.Peterburga – Krondštate – Petrodvorec)
- Igaunijā (degslāņa karjeri, Peipusa ezers, Narva-Tartu-Valga)
- Latvijā (mājupskrējiens, Valka-Valmiera-Rīga)

Raibi un ne gluži kā plānots mums šai braucienā klājās tehnikai. Kā jau iepriekš rakstīts – KTM motociklu dzinēju problēmu dēļ no četriem braucējiem divi bija spiesti izstāties. Jau otrās dienas rītā pie LV/LT robežas nojuka Jāņa motocikla starteris un izraisīja vēl nez kādas tālākas nepatikšanas dzinējā, līdz ar ko gādājām par viņa evakuāciju uz Rīgu. Diemžēl. Taču ja tas, ka Jāņa jau pāris gadus lietotais mocis nojuka nevietā un nelaikā, mums varbūt tik lielu izbrīnu neizsauca, jo tehnika ir tehnika un kaut kam jau pienāk savs laiks, tad notikumi ar Zigmāra jauno motociklu Vācijā, ceturtajā dienā, gan mūs pamatīgi pārsteidza. Jāsaka – ļoti nepatīkamas uzdzina sajūtas domājot par to, ka esam izvēlējošies tieši šos motociklus lai mērotu 50tūkstošu garo ceļu pusgada garumā apkārt pasaulei. Stipri nelāga sajūta, ja jaunam mocim, ~3tūkstošus līdz tam nobraukušam, pēkšņi uz Vācijas bāņa sākas graboņa motorā un pazūd eļļas spiediens. Kā vēlāk izrādās, tad viena no sajūga skrūvēm nebija kārtīgi pievilkta un pēc atskrūvēšanās pamatīgi pademolēja dzinēju no iekšas. Kārtojām visus evakuācijas jautājumus no Rostokas - veiksmīgā kārtā tieši nākamajā dienā bij pieejams prāmis uz Ventspili. Evakuāciju nokārtojām, Zigmāra noskaņojumu nemaz nemēģināsim aprakstīt minētā notikuma sakarā, bet mūsu pārējo divu braucēju galvās visu atlikušo braucienu tā vien grozījās jautājums – Kurā brīdī tad manam zirgam kaut kas noklapēs? Jāsaka – šajā ziņā diezgan nalāgs foniņš gan izveidojās, taču beigu beigās divi atlikušie KTMi tomēr veiksmīgi visu pārējo izturēja - pat vienu avāriju Zviedrijā, vienu kūleni Somijā un Krievijas neceļus. Ironizējot varētu teikt, ka tehnika sakārtoja visu līdzīgi jau lielajam braucienam – tiem, kam augustā jādodas apPasaules pilnajā aplī, arī šeit moči visu izturēja, tiem, kas uz kādām apPasaules daļām pieslēgsies, arī šoreiz kādu daļu vai daļiņu tikai pabraukt bija lemts. Un arī sastāva ziņā tad nu patestējām - kā ir sadzīvot vairākiem kopā un kā lielāko daļu divatā pavadīt...

ApBaltijasJūras brauciens nu ir paveikts, kā kāda no rakstiem atsauksmēs lasījām tēlaino nosaukumu – „Dzintara josta” ap mūsu jūru ir aptīta nu arī ar močiem...;) Pašiem kam vairāk, kam mazāk – gandarījums ir. Daudz kas paskatīts un izjusts, daudz labu ļaužu un draugu pasatikts, daudz kas notestēts un pārbaudīts. Izvērtējot dažādās lietas un pieredzes - pašreiz turpinām gatavoties lielajam apPasaules braucienam – turpinām gatavot tehniku, pilnveidot inventāru, bet galvenais – noskaņot paši sevi un veidot komandu. 

10.augustā nākamais STARTS. Šoreiz jau pašam lielākajam AP...;)

ApBaltijas jūras dienasgrāmata:

14.maijs. Vecāķi –Mangaļsalas mols (Somija-Krievija)

Mostamies apzināti vēlu, brokasts un uz finišu atlikušās 15min. Tur draugi, daži žurnālisti un tieši pl.14:00 kā plānots brauciens ir beidzies. 
Stundiņu patusējam pa molu un par cik brauciens nu ir galā, tad ... klāt ir arī lietus!!! Līdz mājām braukdami beidzot izmirkstam pilnībā. Bet nu jau tas neko daudz neskumdina, jo tūdaļ jau būsim mājās un tur sienas sasildīs...;)
Šodien nobraukti 9km, 6589km no Rīgas...līdz Rīgai.

13.maijs. Sosnovij Bor – Vecāķi (Krievija-Igaunija-Latvija)
No rīta uzsākot braukt saprotam, ka esam nakšņojuši 100m attālumā no milicijas nodaļas. No miličiem vakar tikām biedēti, bet rādās, ka esam naktsguļai vietiņu praktiski viņu azotē atraduši. Droša vietiņa...;)
Pēc maza brīža izbraucot no Sosnovij Bor benzīntanka Kaskaram piezogas „caura riepa nr2”. Nu neko – esmot it kā aizliegtajā zonā, kur vajadzētu ātri un klusi izšmaukt cauri, ceļa malā izklājamies pilnā apjomā visiem apskatei un kādu stundiņu atkal remontējamies. Garām brauc visādi miliči, robežsargu priekšnieki melnās volgās un visādi citādi, bet neviens nepiesienas.
Kad nu esam atkal kārtībā, dodamies tālāk pa skaistajiem bruģa ceļiem Somu jūras līča pašu krastu. Iespējams Pētera 1 laika bruģim padomju laikos salējuši asfaltu virsū, bet tagad šis ceļš būtu nosaucams par bruģ-asfaltu, jo asfalts vietu vietām stipri vien jau nodrupis ir nost, bet bruģis apakšā turās kā turējies jau gadsimtiem. Apbraucam rinķī arī Kurgāles dabas rezervātam, kurā iebraucot ir uzslieta zīme ar pārskaitījumu ko visu šeit nedrīkst. Labākais ir pēdējais punkts, ka pāris gada periodos (laikam putnu ligzdošanas dēļ) ir aizliegts izmantot šīs teritorijas ... mācību bombardšānai un šaušanai! Laikam dabas parka pārvaldnieki ar armiju sazinās caur šādiem plakātiem. Bet kas zina – varbūt vēl kādi citi bez armijas te brauc patrennēties „bombardēt”..;)
Superrekords uz Krievu-Igauņu robežas. Drīz pēc tam jau esam krievu-igauņu robežpunktā Ivangorodā/Narvā. Lai arī sagaidījām, ka te sakarā ar neseniem Igaunijas notikumiem varētu būt sarežģījumi, tomēr uzstādām šeit krievu robežas superrekordu – pusstundas laikā esam pāri robežai...
Igaunija – raujam pa taisno. Sākumā atkal caur igauņu elektrības ražošanas meku un slānekļa karjeriem. Šoreiz vienārši ar apsargu priekšnieku sarunājam un bez nekādiem robežsargiem, vieni paši maldāmies te cauri. Tad jau nonākam atkal Peipusa krastā un kādu laiku braucam gar šo igauņu jūru nr2. Ja nu neesam gluži šoreiz gar igauņu Baltijas jūras krastu braukuši (ko pirms pusgada jau nodarījām), tad gar-jūras braukšanas sajūtu šeti tomēr dabonam gana labu...;)
Izlemjam braukt šovakar gandrīz līdz galam – pie Mārtiņa brāļa Vecāķos uz Āfrikas bilžu vakaru tad vēl varam iespēt. Un tad nu laižam pa taisnāko. Drīz jau arī nonākam Tartu, izmaldāmies tai cauri pēc Valgas norāžu labirinta (šķiet kāds te ir rūpīgi pastrādājis, lai uz Valgu nokļūt gribētājam pamatīgi sagrozītu galvu). Pēdīgi tiekam cauri Tartu, uzpildāmies un uzņemam tiešo/ātro kursu. Pēc super ātras robežkontroles (nepilna munūte uz abiem) un foto pie LV robežas gāžam tālāk, un esam no Tartu Statoila līdz Berģu Statoilam atbraukši 2st 25min. Jāsaka – ka mājas sauc, tad tiešām ātri var tikt uz priekšu...;)
Vēl dažu minūšu brauciens un sasnidzam šodienas galamērķi – Vecāķus. Tur daži sagaidītāji jau šovakarā, kādas Kongo bildes, krievu šņabīts Putinka un pie miera. Rīt jau vēl tāls ceļš līdz galamērķim...;)
Šodien nobraukti ap 650km, 6580km no Rīgas... un tālu no mērķa vairs neesam.

12.maijs. St.Pēterburga-Kronštate-Sosnovij Bor (Krievija)
No rīta (kas ir ap 12 pēc Pītera naktsdzīves baudīšanas) atstājam mantas viesnīcā un aizskrienam uz netālo Kronštati palūkoties. Iespaidīgs ir dambis, pa kuru jābrauc uz salu. Pašreiz tikai no vienas puses dambis savieno salu ar sauszemi, taču jau tuvākajā nākotnē paredzēts pabeigt dambi no Kronšates uz otru Somu jūras līča krastu un tādejādi caur kronštati noslēgt Pēterburgas apvedceļa apļa izbūvi. Šobrīd šeit notiek pamatīgi būvdarbi, kas liecina par to, ka visai drīz šis iespaidīgasi plāns tiks realizēts...
Kronštate pati mūs pārsteidz ar saviem kontrastiem – vecie kazarmu mūri un jaunie matroži, jaunu daudzstāvu māju rajoni, kuriem blakus mazdārziņi ar ārkārtīgi nostiprinātām, no bleķiem uzklapētām sētām, asfalts un dubļu ceļi, karaflotes kuģi un milzīga katedrāle pilsētas centrā. Kronštate arī ir ievērības vērta, tur šaubu nav. Kādā kafūzī kur brokastojam, vietējā kaut kāda priekšnieka šoferis, kurš izskatās vēl joprojām 9.maiju aizsvinējies, uzstājīgi grib sadzert ar mums alu un gandrīz grib uz kašķi pavilkt, bet beidzas viss labi – Andreju paliek pieskatīt viņa čoms Griša, un mēs ieturējušies laižam tālāk.
Viesnīcā savācam kastes un dodamies pilnā ekipējumā caur Pēterburgu, lai tai dienā vēl uzmestu aci. Arī dienā tā iz visai skaista, taču ar apkrautiem močiem tas galīgi vairs nav vakardienas motosex, drīzāk piesardzīga lavīšanās cauri šim satiksmes fenomenam. Uz atvadām piestājam vēl uz zupiņu pie Night Hunters, parmijam kādus vārdus par pašiem kluba biedriem, uzaicinām ciemos uz Rīgu un laižam tālāk uz Somu jūras līča dienvidu krastu. 
Šis laikam būtu nosaucams par Somu līča smalko krastu – dažādas bagātnieku rezidences te saceltas. Gan Pētera 1 laikos, gan mūsdienās bagātnieki un valstsvīri šeit sabūvējuši visādus brīnumus. 2003.gadā arī Putins sev šeit atklājis milzīgu vasaras rezidenci (atjaunojis no drupām)  un jāsaka, ja salīdzinām Putina „vasarnīcu” ar turpat tuvumā Petrodvorecā esošo Pētera 1 vasaras rezidenci, tad skaidri redzams, ka cars Vladimirs no cara Pētera no nepakam negrib atpalikt ne izmēros, ne greznībā. Un jāsaka, ka laikam arī valdīšanas metodes un sasniegumi tiem stipri salīdzināmi, vismaz Krievijā šķiet ka tauta ar savu pašreizējo vadoni lepojas...
Iebraucam pierobežas „aizliegtajās” teritorijās, robežsargi ielaiž  piekodina uzmanīties no miličiem, jo tie jau mūs noštrāpēšot gan. Atrodam romantiskāko no vietiņām naktsguļai, iekārtojamies un vakariņojam. Manām, ka kaut kādas gaismas te netālu caur kokiem, bet lielu uzmanību tam nepievēršam un ejam gulēt....
Šodien nobraukti ap250km, 5950km no Rīgas...

11.maijs. Lappeenranta-St.Pēterburga (Somija-Krievija)
Vēl rīta cēlienā baudām somu mocistu viesmīlību un tad jau dodamies Imatras virzienā, kur plānojam iebraukt Krievijā. Pašā Imatrā vēl viesnīcā aizfaksējam un pa pastu nosūtām zviedru apdrošinātājiem Kaspara stāstu par avāriju Zviedrijā. Vēl šeit apskates vērti ir aizsprosti un HESi, ko somi te sabūvējuši, un tad jau laižam pie krieviem. 
Robežas šķērsošana ar visādām atļaujām, deklarācijām un krievu  robežsargu/muitnieku izteikto nesteidzīgumu mums atkal prasa pāris stundas un šādus tādus izdevumus. Bet tad nu tomēr iekšā Krievijā esam. Raujam iekšā pirmajā benzīntankā un „aplaužamies” ar savām visām kredītkartēm. Rūpīgi pārskaitām krievu rubļus, kas mums bija atlikuši pēc Kaļiņingradas šķērsošanas, jo benzīntanka darbinieki dod mājienu, ka laikam Krievijā sakarā ar Igaunijas notikumiem izdots Ukazs nekur nepieņemt Baltijā izdotas kredītkartes. Hmm – tas un viss cits ap šo dzirdētais izraisa tādas nedaudz bažīgas sajūtas, ka uz mums kā „pribaltiem” te šajās dienās šur un tur varētu ļauži pašķībi skatīties un  visādi iznesties. Dīvainu sajūtu tas sākumā uzdzen, bet neko – dodamies tik iekšā Krievijā, Viborgas virzienā, pa maziem ceļiem...
Ceļi šajā galā tiešām ir fantastiski bedraini. Mums ar močiem vēl iet diezgan ātri, bet mašīnas lai izbruaktu šos bedru labirintus (citādāk šie ceļi nav nosaucami) ir spiestas pārvietoties visai lēni. Un nekādu izbrīnu neizraisa ik pēc apmēram kilometra pie kokiem redzmās izkārtnes ar evakuatoru pakalpojumu piedāvājumiem. Ļoti sader kopā. Mārtiņs atrod līdzību ar Vācijas autobāni, kur arī jau ik pēc brīža pieejami SOS telefoni...;) 
Netālu pirms Viborgas pēc ceļa norādes nogriežam uz Krasnij holm, kas mums izvēršas par visai foršu pabraukšanos pa dubļiem un akmeņiem, caur vietējo sā’džu un pēc tam pašā sarkanajā paugurā, kas izrādās visai iespaidīgs klints gabals. Tur augšā esmot pabaudām brīdi šī nostūra dabas jaukumu...
Tad jau seko Viborga, kur pirmkārt piestājam pie kārtīgas krievu ēdnīcas (stolovaja), kur Kaspars jau reiz pirms 5 gadiem bijis. Izrādās ka te baro ļoti garšīgi arī vēl šodien. Apbraukājam pāris līkumus pa Viborgu, apskatām centrālo cietoksni ar torni, pavērojam, kā ļauži ar lieliel paunu ratiem pabeidz tirgus dienu centrālajā laukumā un dodamies prom pa piejūras ceļu Primorskas virzienā. Šis ceļš gandrīz visā garunā līdz pat Pēterburgai izrādās visai labi sakopts un labi braucams. Laikam jau Krievijā ļoti izteikti ir tas, ka ja kaut kur kaut kādi biezāku dāču rajoni’ji jūras krastos, tad uz turieni bez problēmām arī ceļi tiek sakārtoti. Un attālākiem stūriem un sādžām – tur viss citādi...
Pret vakaru esam pietuvojušies Pēterburgai. Iebraucot uzpildīties Pēterburgas pievārtē, satiekam pirmo mocistu, kurš mums laipni pastāsta un pec tam arī parāda ceļu uz viesnīcu Oļgino, kur ir daudz maz pieņemamas cenas. Citu Pēterburgā apmešānās esot stipri padārga. Tad nu te arī iekārtojamies. Nometam nu jau diezgan nīstās kastes un paunas, iedušojam un dodamies vakara izbraucienā uz lielpilsētu... 
Motosex Pēterburgā – tas tiešām ir īstais apzīmējums tam, ko izbaudām tālāko stundu laikā. Tiko iebraucam pilsētā un piestājam uz brīdi, piebrauc atkal jau viens vietējais mocists. Vārds pa vārdam, sapazīstamies, un laižam tālāk kopā. Pusis ar prieku izvadā mūs par Pēterburgas galvenajām skatāmajām ielām un vietām. Pirmo apli, tā teikt. Izvadāšana gan notiek visai „sportiskā” režīmā – šis izbijis motosportists, pieradis pie Pēterburgas visai haotiskās un saspringtās satiksmes, brīžiem ar savu hondiņu atvelk ne pa jokam. Bet mēs bez kastēm un paunām arī visai mierīgi tiekam ši līdzi. Brīžiem aiz sajūsmas elpa aizraujas par šādas ekskursijas burvību. Jāpiebilst – vienuviet gan ar vienu mersi paskrienoties (ar tie te tāda šķira – merši,bembji&Co, kam pilnīgi obligāta šķiet skriešanās ar mocistiem) nākas „vākties” gan viņam, kan cieši aiz viņa braukušajam MSI, bet viss beidzas labi. Pēc brīža pieslēdzas vēlviens motokadrs un pirmais džeks otrajam tā vienkārši pasaka, lai tas pārņem grožus un izvadā mūs pa Ņevskij prospekt. Turpinā nu jau nākamā gida – Romāna pavadībā. Šim Devil markas izpūtēji un stipri jauka skaņa mocītim, un brīžiem starp mažīnām šis džeks atvelk vēl jautrāk. Bet neko – turam līdzi. Tā mazliet paapļojam unm šis mūs aizved uz mocistu tusiņa vietu Night Hunters MC kluba krogā. Paspēja tieši uz striptīzu...;). 
Pēcāk ar Romānu vēl nedaudz paapļojam, tad viņš dodas savās gaitās. Bet neko ilgi vieni atkal nepaliekam. Piestājam uz Ņevas prospekta kaut ko nedaudz palūkoties un burtiski uzreiz ir klāt meitene Tata uz skrituļslidām, kura apvaicājas, vai drīkstot mums mazliet apstāstīt par to māju, kuru pašreiz aplūkojam. Izrādās viņa ir profesionāls „ekskursovod”, bet mums te grib mazliet apstāstīt tāpat vien, patrenējoties. Un stāsta arī plaši un interesanti, gandrīz par jebkuru māju Ņevas prospektā. Tad piedāvā aizlaist tālāk līdz Ziemas pilij, kur viņai vēl daudz stāstāmā būšot. Te nu atkožam – meitenei dikti gribās ar moci pavizināties. Tata ar visām skritulenēm kājās raušas MSI zirgam aizmugurē un tā mums izdodas lielisks „barteris” 2st garumā, kā rezultātā ekskursija beidzas pie viņas mājas, jo meitene pareizi saplānojusi ekskursiju...;) Bet visi esam gana apmierināti ar rezultātu, Tata vēl uzsauc mums detalizētu Pēterburgas karti, samaināmies e-pastiem un sakām ar labu nakti.
Abi ar Kasparu esam pilnīgi apburti no Pēterburgiešu viesmīlības un atvērtības. Kolosāla sajūta pārņem, kad šādi cilvēki gadās mūsu ceļā...;)
Vēl ap 2viem aizlaižam naksnīgās vakariņās atpakaļ uz Night Hunters krogu, un tad jau domājam beidzot pa ceļam uz viesnīcu paskatīt kā tad tie tilti cilāsies. Par to, ka tie visi šajā nakts stundā pārliecināmies visai labi, jo izrādās īsti vairs netiekam pāri tajā Ņevas krastā, kur mums viesnīca. Tā nu braucam no tikta uz tiltu, bet visi gaisā. Kad MSI apvaicājas taksistam, ko nu darīt, tas paskatās pulksteņos un saka, ka 3.45 tajā virzienā aiznākamais tilts uz 15 min tikšot nolaist. Ja labi skriesim, paspēsim. Tad nu riteņus pār pleciem un jožam savus 10km cik jaudas, jo citādi līdz 5 rītā būtu jāgaida, tiekam pāri un tad jau arī prom uz viesnīcu.
Jāsaka – šī diena nu tiešām reiz fantastiska izdevusies. Krievija un Pēterburga mūs ir iepriecinājusi un kad ārā jau stipri gaišs, labsajūtā ddamies pie miera
Šodien nobraukti ap 400km, 5700km no Rīgas...

10.maijs. Waasa-Lappeenranta (Somija)
Rīta agrumā ceļamies Bocks MC kluba mājā-garāžā, iebroksatojam un sākumā dodamies aplūkot Baltijas jūru no šī skatu punkta – no Somijas puses. Ģeogrāfiski esam kaut kur apmēram pret Sundsvāli. Te arī salas un salas – jsaka piebraucot nosacītajā jūras krastā pēc kartes, īstu jūras sajūtu nevar gūt, jo plašumu neredz...
Pēc tam dodamies tālāk pēc vakar MSI Garminā nospraustā plāna. Pa ceļam visādi mēģinām mukt no lielākajie ceļiem, kas pārsvarā arī izdodas. Mazie somu rallija ceļi – tas izrādās pats reālākais motosex.Jo sevišķi tie, kas nav asfaltēti un pa tādiem šodien uzrullējam vismaz pāris simtus km. Arī laiciņš jauks, ceļi pauguraini, līkumaini, bet bez ierastās Latvijas „trepes”. Jāgāž tik un jākaifo...;) 
Msi kūlenis. Tā arī uzgāzējam līdz pilnīgam smaidam pa šiem somu rallistu ceļiem (nekāda izbrīna, ka šai zemē tādi braukšanas meitari izaug...), paliekam, jāsaka, pat varbūt pārāk droši ar saviem kastēm apkrautajiem pasmagajiem močiem un ... ap 3km pirms mums šodien zemes ceļi būtu beigušies un ap pusstundu pirms šodienas galamērķa pēc viena strauja kalniņa MSI dabū atkal „klasisku situāciju” – ceļam pienāk klāt otrs – viens pa labi, otrs pa kreisi un sekundes daļas apjukums – kurš īstais. Jau saprotot, ka jāgāž pa labi, MSI sajut, ka varbūt nesavāksies un tad tur priekšā stabs, un ātrais lēmums – taisnot moci un gāzt pa taisno iekšā pļavā. Bet tur mazītiņš grāvītis, priekšējais rats iekšā un kūlenis kā likts. Kasparam aizmugurē cieši braucot esmot bijis nenopriecāties vien par skata skaistumu...;) Bet beigu beigās – pats MSI dzīvs (sasists celis), mocim ar nekas nopietns (viens nolauzts spogulis, vēl daži štrunti) .. apmazgājam gadījumu ar norautajā kastē atrasto alu un pēc 20min jau  laižam dabraukt šodienas braucamo...
Vakara izskaņā kolosāla viesmīlība pie Jerusalem MC Lappeenrantas pilsētā  – pirts, alus, moci kur sataisīt...
Šodien nobraukti 580km, 5276km no Rīgas...

9.maijs. Kalix-Waasa (Zviedrija-Somija)
Mostamies mūsu vistālāko Ziemeļu modienu šajā braucienā. Ir kļuvis mazliet gaišāks, kā bija kad gājām gulēt (tumšs te vairs nepaliek šai gadalaikā...). Daudz neko nečammājamies un drīz jau dodamies ceļā. Smuki izskrienam uz lielceļa ar cerību, ka tur drīz vien dabūsim uzpildes staciju, taču kā nav tā nav. Esam jau nobraukuši pāri par 20km ar rezervi, kad nu beidzot ir pavisam mazais b-tanks ceļa malā, bet kas tev deva – izrādās vecītis visu jau uzlicis, taču darbu uzsākšot tikai pēc pāris mēnešiem. Nākamais Somijas virzienā – pēc 32km. Izlemjam labāk braukt atpakaļ 20km uz Kalix pilsētu, kur nakšnojām, jo domājams, ka 32km mēs ar rezervēm vairs nenobrauktu. Davelkam atpakaļ līdz Kalix, tur dabonam kāroto šķidrumu un varam uzsākt par jaunu šodienas braucienu no tā paša izejas punkta, bet ar jau vienu stundu notērētu...

Pēc 60km esam pie robežas. Safilmējam iebraukšanu Somijā un esam visu Zviedriju izbraukuši, 4 dienas nodzīvojuši ne reizi nepaturēdami rokās Zviedru naudiņu. Visur esam iztikuši ar kertes maksājumiem. Te Somijā jau pazīstamāki rubuļi – Eiro šeit visi lieto. Tie mums ir...;)

Smukie somu mazceļi ziemeļbriežus meklējot... Mārtiņš atceras, ka še Ziemeļos pa mazceļiem braucot visai reāli varētu būt sastapt ziemeļbriežu barus, tāpēc raujam no lielā ceļa nost. Iekuļamies visai smukās vietās, tā ka arī dažs riktīgāks dublis mocim tiek. Mums tas prieciņu dara pēc` vienmuļās asfalta mīcīšanas. Izprotam arī labāk, kāda īsti šī Ziemeļzeme šajos apvidos ir. Purvaina, līdzena, ar dubļu celiņiem, šur tur ar mocīšiem pagalmos....
Pēc Oolu pilsētas saprotam, ka lai tiktu šodien Pori, mums vēl liels gabals gāžams un arī Garmins rāda, ka vislaik braucot tikai pret pavēl vakaru tur būsim. Bet vēl jau jāpildās pa ceļam, jāatvelk elpa, līdz ar to tālāk pa  lielo ceļu braucam. Vienu iepriekš plānoto cilpu gar jūru šī iemesla dēļ izlaižam, taču šķiet, ka tas „kādam” nepatika – pēc brīža Kaspars knapi savācas uz ceļa, kad gaisu nolaiž viņa pakaļējā riepa. Stājam un remontējamies. Pati nomaiņa, plus bendzīntaks uz pumpēšanai – kopā atkal gandrīz divas stundas esam pazaudējuši. Kad atsākam braukt, pēc brīža vēl saņemam beidzot pa visām šīm dienām pirmo nopietno lietus šalti, kurai izbraucam cauri. Bet tad piezogas patiess Ziemeļu aukstums, Mārtiņa moča termometrs neko vairāk par 2grādiem nerāda. Jāvelk tik mugurā viss iespējamais. Līdz Pori vēl 250 km, bet jau plkst 10 vakarā un krēslo. Drūma un vēsa izskatās šovakara da-braukšana, tāpēc Mārtiņš aizdomājas somu daraugam mocistam Tapsam (kurš bija sagādājis naktsmājas Pori) aizsūtīt īsziņu ar vaicājumu pēc kādan tuvāka moču kluba mājas. Un ir arī. Tiekam siltumā jau krietni ātrāk – Waasa pilsētas piekājē, kur Bocks MC ir iekārtojis savu kluba māju-garāžu gan vairāk tā varētu teikt. Te mums laipni ierāda guļvietas, uzcienā ar alu, ieslēdz saunu, bet paši veči tikām vēl pusnakti krāmējas ap savu Drag-race dampi gatavodami to nākamās nedēļas testiem pirms mačiem. Kalix, kurš mūs te sagaidīja, pēc skata neliels vīrelis ar dzeltenām brillītēm Kasparam nemaz neatgādina tādu, kurš jaunnedēļ ar baisu dampi taisīs 100km 3 sekundēs un 400 metros izspiedīs nepilnus 300km/h...
Šodien nobraukti 670km, 4695km no Rīgas...

8.maijs. Sundsvall-Kalix (Zviedrija)
Promilles. Rīta cēliens Lindstrēma mājās paiet lenu garu taisoties un nepārtraukti iemēģinot Lindstrēma vakar kluba vajadzībām pagādāto alkometru. Nu ne pa kam negribās doties ārā Zviedrijas ceļos ar kaut nedaudz vairāk par pieļaujamajām 0.2 promillēm. Ap pulkstens 13 tad nu esam tikuši pie pietiekami labiem rādītājiem, bučojam Lindstrēmu un viņa bērnus Nadju un Kasperu (kurus vakar pa visiem pieskatījām, jo mamma vakar bija aizbraukusi pastudēt...;), sakām lielo PALDIES un dodamies ziemeļus meklēt.
Turpat vēl Sundsvālē ieskrienam vēl vienā moču bodē, kur Saijes māsa strādā, un sarunājam, ka varbūt mums visu pilnu Havlarsson ekipējumu uzsauks. Tā tik būtu štelle, ja Zviedrijā mums sponsorus izdotos atrast...
Jau ir pēcpusdiena, kad tā riktīgi tikai sākam braukt. Šodien par cik veselība ar nav nekāda lielā un līdz vakaram atkal jau savi 600km jānorullē, izlemjam  visu gabalu braukt par E4 ceļu, kurš ir liels un ātrs, un kā izrādās arī ļooti skaists. Šur tur manām jūras tuvumu, daudz ezeru un upju pa ceļam, vietām arī paugurains. Pa ceļam lieli un mazi tilti, vairākas pilsētas, kur īsti gan pat nepiestājam. 
Ziemeļi kas ziemeļi...
Šo to pafilmējam, pafočējam, bet samērā labā tempā dodamies uz priekšu, ar vien tālāk uz ziemeļiem. Pa ceļam pāris reizes savelkās tā kā uz lietu, bet tikai pāris piles dabūjam un esam sausi. Taču jau vairāk pret vakaru tiešām sajūtam, kas esam tālu uz ziemeļiem tikuši. Parādās gan ledus kluči pie ceļa ūdeņos, gan vietām vēl neizkusis sniegs ceļa malās, un diezgan stipra migla mūs ieskauj šīs dienas pēdējo divu braucam stundu laikā. Arī temperatūra stipri nokrītas – Mārtiņa moča termometrs rāda vairs tikai 3 grādus, kaut kur ceļa malas termometrā pat 2.8 redzam. Visai silti nav, jāsaka un esam ļoti priecīgi, ka ap 10 vakarā mums izdodas atrast Northen Twins MC kluba māju, kurā mums šonakt aizrunāta gulēšana. Kluba mājā pasā gan nevienu vairs nesastopam, mazais viesu namiņš mums ir atstāts atvērts. Iekšā gultas, siltums – ko vairāk vajag. Iekožam, parakstām un dodamies pie miera. Rīt atkal paliels brauciens sagaidāms – līdz Pori pilsētai Somijā...
Šodien nobraukti ap 700km, 4026km no Rīgas...


7.maijs. Sundsvall (Zviedrija)
... pamostamies no bises dubultas bises zalves pie mūsu durvīm! Lindstrēms mūs cenšas pamodināt. Neko jau neizdodas...
Fantastiska brīvdiena no braukšanas. Šad tad domājam darbos iekšā līdz ausīm būdami, ka lieliski būtu pabraukties ar moci – tagad pretēji... Atpūšamies no braukšanas... 
Mierīgā garā aizlaižam ar Lindstrēmu pie apdrošinātājiem, apskata, novērtē mana moča skādes. Kas zin – ja nu Mārtiņu atzīs par nevainīgu iepriekšējās dienas satiksmes negadījumā, varbūt kaut ko izmaksā, varēs vēl uzvārīties varbūt...
Apbraukājam vēl dažas moču bodes izvērtēdami zviedru ražotās moču drēbes. Izskatās, ka sākam stipri nosliekties par labu Havlarsson firmas izstrādājumiem -  jakām un biksēm. Ļoti jau nu labas liekas tās drēbes un šķiet lielajam braucienam tos arī ņemsim...
Vakarā mums pievienojas vēl viens Lindstrēma kluba ADAS biedrs Staije un visi kopīgi baudām lieliskās Lindstrēma pagatavotās vakariņas. Viņa mājas terasē ar fantastisko skatu uz saulrietu pār ezeru tās garšo īpaši labi. Vakara cēliens atkal paiet patukšojot ne vienu vien alu, arī ko stiprāku – kopumā visai jautri, tā ka nākamajā rītā īsti vairs neatceramies cik tālu ar bilžu un rakstu gatavošanu bijām tikuši...;)

6.maijs. Blomstermala-Sundsvall (Zviedrija)
Forši pēc vairāku dienu klaiņošanas atkal pamosties zem reāla jumta East coast riders MC kluba mājas dīvānos. Un vēl ārā laiciņš – saulīte, silts, neviena mākonīša. Sākam krāmēties, lai laicīgi izbrauktu un tad jau arī „austrumkrastieši” pa vienam vien sāk sarasties kluba mājā. Svētdienas rītā dažs atbraucis kaut ko saskrūvēt savam hārlim, dažs tāpat vien un atbrauc arī Fido, kurš mums vakar sakārtoja ietikšanu kluba mājā. Ap 10 atvadāmies un dodamies, jo šodien pagarš ceļš mums priekšā...

Avārijs...
Noko daudz neesam nobraukuši, kad priekša baraucošais Msi iekuļas klasiskā negadījumā. Priekša brauc opelīts kuru Msi sāk apdzīt. Brīdī kad vinš atrodas auto spoguļu melnajā joslā opels ieslēdz pagrieziennu un griež pa kreisi.  Protams ka Msi nav kur likties un pēc visiem iespējamiem veidiem izvairīties no sadursmes - tā tomēr notiek. Stiprāks protams ir auto. Msi gāžas ar visu moci. Ātrums nav liels un kritiena sekas ir niecīgas – nolauzts pagriziena klukturis, saskrapēta duga un plastmasas daļas, iespiesta kaste un sabrāzts elkonis. 
Nākas pildīt formalitātes, gaidīt apdrošinātājus. Palīgā atbrauc Fido kura kluba mājā  mēs nakšņojām. Tā tiek zaudētas vērtīgās gaišā laika stundas – vismaz divas..  .
Skaistie zviedru skati uz mazceļiem... Pārsvarā visu dienu izvairāmies no lielākajiem ceļiem. Zviedru mazie celiņi, vietām arī gruntenieki, ir ļoti jauki – gan skaisti skati, gan forša braukšana – apkārtne ir pauguraina, līdz ar to ceļi līkumaini un ļoti aizraujoši pa tādiem palīkumot...
Kaspara moča apgāšana...
Kaspars savu mocīti līdz šim diezgan pasargajis no traumām. Kritis nav, neko salauzis arī. Tik tā peka ... tāpēc vienmēr novieto to ļoti uzmanīgi. Arī šoreiz. Vienā brīdī šamais izdzird rībienus. Protams, Msi nav akal kautko sarēķinājis ar kastu gabarītiem un apgāzis Kaspara dampi, un arī paša mocis  guļ blakām ... izskatās komiski. Un vēl pilsētas centrā, ļaužiem ir ko pasmaidīt, cieš Kaspara sānu kastes, un kā vēlāk izrādās ari pagrieziena stiklinš. Iepriekšējam KTM modelim tie bija izturīgāki.
Pieminēšanas vērts šķiet arī krodziņš ceļa malā, kur mūs Zviedrijai visai nepierasti sevē ķīniešu izcelsmes meitene. Pēs brīža fonā manām arī tētu zviedru un mammu arī āziešu izcelsmes... Bet ēdiens ļoti gards un vietā/laikā...

Vakars – ierodamies pie Mārtiņa drauga Lindstrēma. Vakars, alus, kas stiprāks un esam nost jau drīz – ap 4iem naktī...;)
Šodien nobraukti 846km, 3295km no Rīgas...

5.maijs. Rostoka-Blomstermala (Vācija-Dānija-Zviedrija).
Nakts uz bāņa, stundiņa Rostokas prāmju ostā...
Kādu stundiņu pagulējuši mostamies un laižam Ziga meklējumos. Pie tik īsas atpūtas pauzes liekas ka turpinās iepriekšēja diena, nevis aizsākusies jauna. Kas to būtu domājis, ka brauciens pa bāni var sagādāt tādu baudījumu. Aust saule, ceļās migla, tālumā griežas vēja ģenerātori, putni dzied un ziedi smaržo. Neskatoties uz steigu stājamies šos skatus iemūžināt foto un video lentēs. 
Piebraucam ZB norādītajā vietā un ceram ierazudzīt telti vai moci, vai kautkādas pazīmes par mūsu pazudušo draugu. Bet nekā ... Lūkojam visapkārt vēl kādu brīdi un atskan telefona zvans. Zvanītājs Zigmārs no evakuācijas auto šoferīša nummura. Izrādās saldēts visu nakti un evakuēts 15min pirms mūsu atbraukšanas, pašā rīta agrumā. Atrodam viņus blakus pilsētelē. Mocis iekrauts evakucias mašīnā. Izskatās savādi. Paņemam no ZB mums vajadzīgās lietas. Izstāstam cikos iet viņa prāmis uz Rīgu, bet paši dodamies vakar gribētajā izbraucienā gar Vācijas piekrasti.
Prāmis...
Kāpjam prāmī lai dotos uz Dāniju. Močus šeit laiž pa priekšu  Peldējuma laiku izmantojam lai pielādētu elektroniskās ierīces un uzēstu pusdienas.

Dānijas piekrastes jaukumi...
Dānijā atšķirībā no citām valstīm ir diezgan brīvas piebraukšanas iespējas pie jūras. To arī izmantojam. Braucam ļoti tuvu jūras krastam. Viss skopts,, kārtīgs un tīrs. Nevis uzspodrināts un novākts, bet nepiedraszots  - to saka sajūta. Skaisti.
Malmes tilts un nošmaucamies...
No Dānijas Zviedrijā var iebraukt pār Malmes tiltu kura galā ir jānorēķinās par braucienu. Protama lieta, ka maksāt negribas. Tāpēc uzreiz aiz tilta grižam no ceļa nost un kalnā augšā. Pa mazajām taciņam un velo celiņiem izbraucam uz vajadzīgajām vietām.
Zviedrijas pats dienvidgals...
Ari zviedrijas dienvidu piekraste ir baudāma. Pieejama barukšanai. Nav apbūvēta un noslēgta. Dzoti, rapša pļavas, ģenerator-ventilatori – līdzīgas vietas...
Kaspara mocim nolūzt peka...
Iebraucam benzīntanka iepildīties. Kaspara mocim visu laiku lokās mazā peka. Tā nedroši atstāju to uz tās pekas. Iepērkamies līdz vienā brīdi iejož puisis un saka, ka Kaspara močuks esmot apgāzies. Izejam skatīt – guļ uz sāna. Peka uzlocījusies uz augšu. Krītot sānu kastē iespests pamatīgs robs. Nez vai tās starpsienas vairs varēs izmantot kā ūdens rezervuāru. Ko par to teiks garantijas remonts ...
Vakara mauciens
Pēc trakajiem notikumiem un negulētās nakts beidzot ir jāsāk tīt kilometrus. Pildamies un barucam līdz nākamajai pildīšanās reizei. Mārtiņam tas ir garākais brauciens bez kājas pielikšanas pie zemes. Un tas nav viegli – nobraukt vairāk kā 200km bez atpūatas un naktī.
East coast riders MC kluba māja kā balva
Jau naktī sasniedzam vienu no Zviedrijas motociklistu kluba mājām. Tās viņiem te ir izplatītas. To saorganizējis mums ir Lindstrēms – Martiņa Vējabrāļu dzraudzīgā zviedru kluba biedrs. Knapi paspējam uzēst vakariņas ...un esam jau aizmiguši.

4.maijs. Koszalin –Rostoka (Polija-Vācija)
Rapsis visās malās,  ievas, kastaņi – viss zied, viss smaržo, Pavasaris ar Lielo burtu. Un kas par dieniņu šodien – visu dienu saule spīd, temp 20-25 grādu robežās. Siltās jakas tiek liktas pie malas, braucam un sauļojamies...;)

Šīs dienas varoņi Mārtiņš un Zigis pamanās uz līdzenas vietas uzsākot braukt sapīties kopā ar kastēm, nogāzties katrs uz savu pusi, gandrīz grāvjos, visas kastes pa gaisu, moči apskrāpēti, pagriezieni aplauzti un sadauzīti, arī hēbelis cietis... Izskatās smieklīgi. Un labi ka klaja lauka vidū. Vismaz svešas acis neredz. Bet tāds jau brauciena mērķis – pierast pie tehnikas, iztestēt aprīkojumu un sparast kas jauzlabo, jaiemācās, kas lūzt, kas nelūzt.
Vācijas-Polijas rob pretstats krievu robežai
Piebraucam 200 m no robežas benzīntankā. Jāuzpilda vēl deģis pa lēto. Iepērkam mazliet pārtiku un vēl šo to. Jāizmanto lētais poļu veikals, jo esam gandrīz Vācijā.
Šis robežpunkts pēc Krievijas robežam liekas, kā atgriežšanās mājās – viss pa ātro un vienkāršo.

Lieliskais hamburgers vagoniņā.
Braucam, braucam un braucam ... jau nakts iestājusies, bet mums jātiek līdz Rostokai. Jo no tās ir jasaorganizē prāmju biļetes un laiki. Ieraugam ceļa malā vilciena vagonā iekārtotu krodziņu. Stājam pie tā uz vakariņām. Izrādas hamburgeru krodzinš Hamburgers šā krodzina izpratnē nozīmē milzīgu maizes, gaļas un salātu kopumu. Kas brīnumainā kārtā liekas varen garšīgs. Kaspars nesaprot kāpēc pa ceļam vēl nav atradis iespēju iedzert zaļo tēju, pie kā mājās ir varen pieradis. Arī šajā krogā tās nav.
Ziga plīsiens un evakuācija.
Izbraukuši uz Vācijas bāņa griežam saviem KTMiem gāzes rokturus vaļā. Tā labi uzgāzējuši pēc 60 km saprotam, ka Kaspars nav nočekojis vai Zigis ir aizmugurē, un tas nav čekots ja kādu laiku. Stājam nost un izrādās, ka vinš ir zvanījis. Sazvanamies – ZB mocis ir noplīsis pašā bāņa sākimā. Kautkas noklabējis, novibrējis un izbeidzies! Sākam domāt par iespējamām palīdzības shēmām. Braucam benzīntankā meklēt evakuācijas iespējas. Sadabūjam telefona nummuru pa kuru meģinam sariktēt palīdzību. Pa to laiku ZB telefonam izbeidzas batareja. Sazvanām evakuācijas dienestu, piesakām lai savāc Zigi. Pēc brīža šie atzvana un sakās, ka neesot šamo atraduši. Nobraukuši divas reizes gar mūsu noradīto vietu, bet nekā. Nevaram saprast ko darīt... Nolemjam sagaidīt gaišo rīta stundu un tad doties ZB meklējumos bāņa malā. Pulksten jau rāda 4 no rīta. Liekamies pagulēt prāmju ostā uz soliņiem. Tie liekas tik ērti, ka neskatoties uz bažām par ZB drīz vien iemiemgiem. Uz stundiņu...
KTM – četri moči startējām Rīgā. Rostokā divi jau ģībuši. Sāk pārņemt pamatīgas šaubas – vai esam tiešām pareizo marku izvēlējuši 6 mēnešu un 50000 km braukšanai...

3.maijs. Gdaņska-Koszalin. (Polija)
Gdaņskas pilsēta. No rīta mostamies un dodamies pilsētas ielās lai skatītu pilsētas ievērojamās vietas. Jau rīta agrumā pilsēta pilna ļaužu. Izrādas poļiem ir neatkarības diena vai kautkas tamlīdzīgs. Atrodam vietu kur visvairāk cilvēku un tā ari ir ievērojamāka apskates vieta pilsētā. Kanāli, kuģi, laivas, tūristi, suvenīru tirgotāji ... tas nav priekshš mums – mazliet pafilmējam, paskatām un dodamies tālāk ceļā.  
Kunģa zupa pie kovboja.
Pabraukuši kādu gabaliņu pa piejūras ceļiem ieraugām kādu nelielu krodziņu kurš mazā ciematiņā vilinoši nolīdis pašā stūrītī. Bārmenis kovbojs, zirgu apgruzti stabi bāriņā arējā terasē, atbilstošs āpkārtējais interjers un publika. Tā vien izskatās, ka te bieži tiek atsieti zirgi, lai tuvējie  lauku džeki varētu mierīgi pasēdēt pie kādas alus glāzes. Krodziņš ir īsts atradums. Pēc pasūtījuma veikšanas mums izrādas pietrūkst mazliet poļu naudiņas. Bārmenis paskatās, uzsmaida savu kovboja smaidu, un saka, ka tas tas uz kroga rēķina celotājiem... vai nav jauka attieksme? Beidzot Kaspars tiek pie kuņģa zupas nogaršošanas. Tā Baigi labā.
Smukie mazie piejūras ceļi – paldies GARMINam...
Papētījuši kartes un ievadījuši koordinātes par galamērķi GARMINā dodamies uz mazajiem lauku celiņiem gar jūru. Bet GARMINS rāda, ka jānogriežaas uz mazākām taciņām lai tuvāk jūriņai. Un tas nu ir tieši tas kas vajadzīgs  šauras taciņas, mazliet smiltis, mazliet dubļi, krāšņi lapu koku meži un maz pretimnācēju negaidīti pagriezieni ... vai enduro braucēji kautko labāku var vēlēties ? mazliet pasmagi ir ar šo lielo moci un kastēm aizmugurē un sānos ... bet ir tik labi, ka iešaujas prātā doma, žēl ka mūsu cīņu biedrs MK nepiedalās shajā braucienā. 
„Babītes ezers” – nosacītā līdzība iešaujas Mārtiņam prātā, kad ilgāku laiku braucam pa taciņu, kas ir vienīgais ceļš starp jūru un tai paralēlo ezeru. Zemes strēle, kas abus atdala ir pārsvarā ir ne vairāk kā 100 m plata. Tā pabraucam kilometrus 10 un esam spiesti atgriezties, jo celiņš beidzas un tālāk esmot tikai robežsargiem pieejamās teritorijas. Apsveram mēģināšanu lauzties cauri taču izlemjam nedarīt to un griežam rinķī, laižam apkārt ezeram un tad jau tālāk pa poļu ceļiem...
Naktsguļa,degļa iemēģināšana
Vakarā līdz ar tumsiņas iestāšanos sākam lūkoties pēc piemērotas nakšņošanas vietiņas. Atrodam palielu ezeriņu kura krastā esam nodomājuši apmesties uz naktsguļu. Atrodas kempings. Bet tas nav tas kas vajadzīgs. Meklējam tālāk un pēc nelielas ezera krasta izpētes atrodam vietu apmetnei. Vieta izvēlēta, bet izrādas, ka baigi grumbuļaina – vai nu uzarta un neizlīdzināta, vai kautkā tā. Bet mūsu nogurušajiem ķermeņiem jau vienalga kur atlaisties. Sākam domāt par vakariņu gatavošanu – izrādas ka jaunais deglis vēl nav iemēģināts un nav liidzi ari pamācības ar to apieties  bet vai tad mēs kādi vācieši, ka mums pamācība vajadzība. Ar padomju pieredzes mehānismiem dabūjam degli dzīvu. Un izrādas, ka tas ir labāks par mājas gāzesplīti ... ja neticat pamēģiniet paši 
Garšīgajās vakariņās cīsiņu-baraviku zupa un liekamies uz guļu, jo pulkstens jau rāda vēlo nakti.

2.maijs. Nida-Gdaņska. (Lietuva-Krievija-Polija)
Mostamies teltīs nedaudz apsaluši - moča termometrs rāda 2 grādus. Bet neko - ceļamies, taisāmies, iebrokastojam un jādodas ceļā. Šodienas izaicinājums - Krievijas 
paši, paši rietumi - Kaļiņingradas apgabals...

Lielā baltā kāpa...

Robeža, pusotra stunda, kaudze maksājumu un ap 11:30 esam Krievijā...
Tri medvedja (alus), zivteles un zivis ... un krievu milicis pēc brīža - tut kak tut - uz ceļa ņem mūs ciet. Kā izrādās alko Krievijā pie stūres ir pieļaujams tikai 0 promiļu apjomā, un mūsu pirms brīža pa trijiem izdzertais alus ir par iemeslu interesantas sarunas uzsākumam, kuras laikā visi pa reizei iepūšam krievu alkometra maisā un miliča jaunskungs sāk stāstu par to, ka Martiņa trubiņas pulverītis tomēr mainot krāsu no dzeltenās uz kaut kādu citu (paši gan tur neko nevaram saskatīt). Bet lai  nu kā - ir skaidrs, kuram šajā sarunā ir varas pozīcijas un kāds ir īstais šīs viņa inscinētās sarunas iemesls. Pēc jau divatā (Mārtiņš un Ments) uzklausītiem stāstiem par to, cik ārkārtīgi trakas un dārgas nepatikšanas un laika kavēkļi mums nu sagaidāmi Mārtiņš mīļā miera un tālākbraukšanas labad pielemj sākt mazākumsolīšanu. Sākot sarunu ar 500 "zaļajiem" tiek nonākts pie varas pārstavja  atvilknē noguldītiem 70 eiro. Jāsaka - droši varējām piekrist visām iespējamajām analīzēm, esot pārliecinātiem par mums labvēlīgu rezultātu, taču iespējamais pazaudētais laiks škiet daudz dargāks par šo summu. Plus par to vēl saņemam daudz labus padomus kā mums turpmāk še Krievijā apieties ar miličiem visādās situācijās, vēl jo vairāk tāpēc tas ir noderīgi, jo tieši šobrīd miliču aktualitāte esmot "motociklists, kuru jānoķer"...

Kamēr Mārtiņš iziet Miliča skolu, Zigmāram un Kasparam ārpusē sanāk tīri jauka saruna ar Nazarova kungu – sētnieku un kapraci. Viņš lepojas par savu ciemu un jūru, un tai pat laikā nobirdina sarugtinājuma asaras par turpat kaimiņu krodziņā iepriekšējā nedēļā nošauto krogus īpašnieka brāli, gan par tiem jaunajuiem cilvēkiem, kas dzēruma dullumā dažādos veidos sev galu padarījuši. Patiesības pēc jāsaka, ka pats Nazarovs līdzinās bomzim, bet pie katra vismaz 100-tā alejas koka (tie šeit papilnam) karājas kāds sēru vainags....

Stāvkrasts un mazie ciemi... 
Līkumjam caur pavisdam maziem ciemiem, kur redzamas paliekas no bijušas padomju laika militārās labklājības.  Raisās domas par to, ka šāds dīvains anklāvs pastāv praktiski Eiropas viducī, un cik ļoti cilvēka mentalitāte spēj ietekmēt apkārtējo vidi. Kad tīri intuitīvi esam nonākuši līdz brīnišķīgam, nekur nereklamētam Jūras stāvkrastam, saprotam ka vērtību sistēma cilvēkiem šeit joprojām ir pavisam cita...

Baltijskā nē...
Ir mums maza cerība gar jūras krastu aizlauzties līdz Baltijskai, kur pa vēl vienu kāpu iespējams varētu nokļūt Polijā, taču cerības tiek aplauztas saknē, jo zīmes rāda, ka ārzemniekam šais teritorijās atratsies ir aizliegts. Apzinoties šīs valstības kārtību, saprotam, ka ar kaut ko riskēt nav vērts, un pagriežam močus Kaļiņingradas virzienā.

Restorāns. Kādus 20 km pirms lielpilsētas pieturam SUM-SUM restorānā – un te taisnības pēc jāsaka Armēņu pavārs arī un it īpaši Kaļiņingradā ir PAVĀRS ar lielo burtu..  Paņemot Jēra gaļas zupu, salātus un Teļa šašliku, jūtamies kārtīgi pārēdušies par ļoti saprātīgu naudu. Nez kā tagad veiksies braukšana ?! 

Kaļiņingrada
Pašu apgabala galvaspilsētu ievērtējam visai vispārēji – tikai izbraucot pa galvenajām ielām, un saprotam ka īsti ko meklēt šai pilsētā mums nav.

Robeža - esam gudrāki ...
Pie Krievijas – Polijas robežas jau esam kļuvuši manāmi gudrāki – nesteidzīgi, bet ar pārliecību pabraucam garām garajai vieglo auto rindai, kurā pamatā stāv cigarešu un benzīna tirgoņi no Polijas. Mūs tiešam akceptē kā tādus kam  rindā nav jāstāv, taču ar visu to visa veidfa gaidīšanās un formalitātēs sava stundiņa paiet.. 
Dīvainākais ir tas, ka pieķeram sevi pie absurdas sajūtas – braucot vēl tāklāk prom no mājām, pēkšņi POLIJĀ iebraucot sajūtamies kā savā mītnes zemē atgriezušies.

Vakara pusē aiztraucamies pa ceļa remonta labirintiem līdz pašai Gdaņskai, kur ar taksistu  palīdzību veiksmīgi atrodam hosteli ar dušām, tēju un un internetu par brīvu.  Mētājas te visādi studenti no visas pasaules.. Esam nokļuvuši īstajās naktsmājās. 
Rīt – Gdaņska un Polijas  jūras piekrraste...

 


1.maijs. Liepāja-Nida. (Latvija-Lietuva)
Darbaļaužu svētki. Rīts paiet Liepājā, lēni mostoties, pēc tam līdz pus-dienai darbojoties ap jaunajiem „gadžetiem”,  jeb ierīcēm, 
mēģinot iedabūt info savā mājas lapā un nosūtīt informatīvajiem 
atbalstītājiem. Arī šīs lietas jāatstrādā šī brauciena laikā - sākumā neiet ne viegli, ne ātri ...

Ap vieniem dienā tad nu beidzot izkustam no Līgas vecāku Vijas un Ziga mājām un sākam celu Lietuvas virzienā. 
Diena skaista, saulīte spīd un pirmie kilometri braucas visai labi. Īsi pirms robežas Jānis piestāj lai uzfilmētu, kā mēs pametam dzimto valsti. Pārējie slaidi pabraucam viņam garām, piebraucam pie robežsargiem un sākam gaidīt rindu. 
Dīvaini tikai tas, ka Jānis kā nerādās, tā nerādās. Pēc 10min beidzot zvans no viņa un esam spiesti griezties rinķī - mocim problēmas.
Pārsteidzam Latvijas robežsargus ar savu ātro atgriešanos un laižam palīgā. Izrādās - starteris čupā. Kādu brīdi visi funktierējam, 
zvanāmies lieliem speciem, nolemjam braukt tālāk ar uzstumšanas startera metodi un tālāk ceļā meklēt nopietnāku palīdzību. Tā arī darām 
un pēc brīža visi esam jau Lietuvā. Taču laikam nebija šodien lemts mums visiem tālu tikt un jau pēc kilometriem pieciem Jāņa mocīc
noģībst pavisam. Šķiet problēmas ir daudz nopietnākas, nekā tikai startera vaina - sākumā atslēdzas tehometrstad vairākkārt noraustās elektrība 
un pēc kam mocis noslāpst pavisam. Te nu bija KTMs...:(

Stundas trīs aizvadām jaucot, zvanot un mēģinot rast skaidrojumu un risinājumu, taču nesekmīgi. Lemjam, ka Jānis pamet mūs un dodas uz Ogri, ar cerību, 
ka tur KTM servisā varbūt izdosies saņemt operatīvu palīdzibu un nākamajās dienās Jānis mūs varēs noķert. Izsaucam busu no Rīgas un gandrīz asarām acīs
esam spiesti pamest Janci ceļa malā un doties tālāk trijatā. It kā braucam, taču jūtama pamatīga  miele...

Kad atsākam braukt, ir jau seši vakarā. Drīz jau Klaipēda, prāmis un esam uz Kuršu kāpas. Uz kāpas uzbraucot jāmaksā. Te leišu policists izceļas ar 
piedāvājumu maksāt pa kluso, bez čeka, ja tikai mēs izslēgšot kameru. Bet par cik litu mums nevienam nav, ejam vien pie būdiņas ar karti maksāt pilno 
summu - 5 liti par katru moci.

Tālāk skaistais pārbrauciens pa Kuršu kāpu un esam pie robežas pl.20:00. Taču rādās, ka daudzi Kaļiņingradieši darbaļaužu svētkus ir izmantojuši lai paceļotu pa Lietuvas 
pusi un tagad te pamatīga rinda. Izlemjam doties atpakaļ uz Nidu un nakšņot kempingā. Atpakaļ braucam ļooooti lēni un akur,atijo pirms piebruakšanas pie robežas Zigis, 
kurš skrēja mūs pafilmēt, jau šķīrāš no 20eiro, ko iemaksāja pierobežas leišu policistu atbalsta fondā.

Vēl izpriecājamies par skaisto Nidas kāpu, kur uz abām pusēm jūra redzama, vakariņas, mazliet internets kempinga meitenes sabiedrībā un dodamies pie miera. Pavīpsnājam, ka šī 
taču ir mūsu "pirmā nakts" ar Kasparu. Ceram, ka vēl šonat nepiezagsies Kuprainā kalna sindroms...;)

30.aprīlis. Rīga-Liepāja. (Latvija)
Veiksmīgi nobeibuguši organizēt Moto Piedzīvojumu sacīkšu Latvijas čempionāta pirmo posmu Kalsnavā, 
Zigmārs un Mārtiņš agrā rītā steidz atpakaļ uz Rīgu, lai paspētu jau plkst. 14:00 būt uz Daugavas 
Dienvidu (Bolderājas) mola, no kura paredzēts Moto-ekspedīcijas "apPasaule 2007" sagatavošanas brauciena apkārt 
Baltijas jūras starts.

Mūsu  Tīraines "štābiņā" (apPasaules ekspedīcijas 2007 birojs) jau nepacietīgi dīdās Kaspars ar Jāni. Jānis gan arī jau paspējis 2 reizes 
līdz Ikšķilei noskriet - mūsdienās bez pases un dokumentiem tālu netiksi.

Izbraukšanas laiku atlikt nevar, jo pie mola jau sapulcējušies pavadītāji un mēdiju pārstāvji. 
Tādēļ, Jānis, Mārtiņš un Kaspars aizbrauc, bet Zigmārs vēl paliek kārtot tehniskas dabas jautājumus, 
un beeeidzot ieiet dušā.

Jūrā lieli viļni, spēcīgs vējš, bet salt pavadītājiem īpaši nenākas, jo ir gan karsta tēja, gan pīrādziņi. 
Atbraukusi ir Latvijas TV safilmēt sižetu Panorāmai. Puiši atbild uz jautājumiem par braucienu, 
mērķiem un sajūtām pirms izbraukšanas. Tad, tradicionāli ižsaujam šampaniešus un - dodamies ceļā 
līdz.... "stābiņam". Tālāko krāmēšanos varētu apzīmēt ar lozungu "1000 sīkumu".

Ap plkst. 17:00 beidzot arī izbraucam, gan ar maziem "pitstopiem" Spicē un benzīntankā. 
 Kaspars no ilgās nebraukšanas jau ir pagalam "saskrūvējies". Tomēr visas sakarsušas 
emocijas tiek atvēsinātas, kad tiekam uz pazīstamajiem Kurzemes puses ceļiem.  Sānvējš ir 
tik spēcīgs, ka brīžam liekas, ka tas kādus 250 kg smago moci ar visu braucēju varētu iepūst grāvī.