ApBaltija 2006, 2006.gada 25.augusts-3.septembris

(9 dienas, 7 motobraucēji, 3585km apkār Baltijas valstīm pa robežu, no mola līdz molam...)

Sākums Daugavas Ziemeļu mols (Mangaļsala) – atgriešanās Daugavas Dienvidu mols (Bolderāja).
Izbraucam 25.09.2006. plkst.17:00 atgriežamies 03.09.2006.plkst.17:00. Nobraukti kopā 3585 km. 
Kā jau pieņemts izbraukuma sākumā , daudz publikas, mediji ar foto uzņemšanu presei intervija, neliels “šums”. Uztraukums pašiem braucējiem gan pavadītājiem, atbalstītājiem. Lai visu to noņemtu, nedaudz svinīgā daļa. Pirms izbrauciena nedaudz siltas tējas ar gardiem pīrādziņiem, tehnika un paši braucēji tiek iesildīti ar šampanieša lāsītēm....Tas drosmei!
Brauciens ir sācies. Šis ekspedīcijas mērķis ir saliedēt komandu nākamajam braucienam un patestēt pašiem sevi uzdodot jautājumu: ”Vai varam kopā sadzīvot?”
 Zemāk neliels ikdienas ieskats par notiekošo brauciena laikā.


25.augusts. Daugavas mols – Tūja 
Saule, Jūra, un viegls vējš. Daugavas ieteka un pa molam tai katrā pusē. Esam caur visādām instancēm izdabūjuši visādas atļaujas un tagad mums – apBaltijas motobraucējiem, mūsu draugiem un mēdiju pārstāvjiem uzbraukt un nobraukt no tā ir atļauts! Neliels tusiņš ar tēju, pīrādziņiem, šampja šļakatām, bildēšanos tā un šitā, un aidā !!!!! Tepat jau arī parādās pirmās pieredzes un izjūtas par to, kā ta nu būs sadzīvot ar motorizēto divriteni veselas deviņas dienas. Braucienu uzsākam sešatā, visi uz KTM motocikliem. 
Pirmā vakara iesildīšanās šķērsojot Gauju pāri dzelzceļa tiltam, un braucot pa grāvi tā vietā lai „uzrāptos” uz ceļa, beidzas Tūjā. Laipnie draugu radinieki mums atvēlēja ne tikai savu pagalmu teltīm, bet arī spēcināja ar karstu pirti vakarā un siltu griķu putru brokastīs. Spēka jau vajadzēs daudz, jo mērāms ceļš līdz Tallinai. Neviens jau tā arī nav ticis skaidrībā vai „Do Tallina daleko?” *  
Nobraukti kādi 80 km

26.augusts. Tūja – Paldiski (Tallinn)
Ceļamies 07:15. Brokastīs jau pieminētā garšīgā griķu putra. 
Kamaram iesaka to ēst daudz. Tomēr ceļā izrādās, ka putras sniegtais spēks un izturība vajadzīgi ne tikai Kamaram, bet mums visiem. 
Tā arī ir, jo pa piekrasti iet grūti. Akmeņi daudz. Ieperamies arī tādās kā jūras „fekālijās” – smird.

Izteikti nākas izbaudīt kāds „svētvārds” Latvijā ir privātīpašums. Diemžēl ir pat tā, ka netiek dota iespēja pat pietuvoties, apjautāties, pa kādu ceļu varētu izbraukt vai tamlīdzīgi. Kādā meželī vīrietis metas uz traktorpiekabi, paķerdams kārtīgu bluķēnu ar kuru nu tad gāzīs Mārtiņam pa pauri. Arī, kad mēģinām mierīgi uzsākt sarunu, vīrs nenomierinās un sauc mūs par bandītiem. Tā nu uzsākam „laipnības reitingu” – mīnus 1 Latvijai par sliktu.

Uz priekšu virzāmies lēnāk nekā plānojuši, taču robežu sasniedzam un šķērsojam bez liekiem starpgadījumiem, un tādā pat garā sasniedzam Pērnavu. Pa ceļam priecājamies, cik labi darbojas uz Mārtiņa stūres uzstiprinātā navigācijas sistēma, jo praktiski nekur nemaldamies. Vienīgi brīnāmies, kādēļ Igauņiem mēza celiņos abās pusēs visur saliktas „Apstāties aizliegts” zīmes. Skaidrībā tā arī netiekam, varbūt tur kādas īpašas sēnes aug?!

Pērnavā satiekamies arī ar draugiem no atbalsta busa, kas vietējā tirgū iepirkuši stilīgas žokejenes. Viņiem piestāv. Pusdienas nomales kafejnīcā ar Kurzemes stroganovu un Rīgas kotleti garšo lieliski. Mīl igauņi pārņemt mūsu receptes, vismaz nosaukumos.

Aiz Pērnavas turpinām. Drusku uznāk lietutiņš, taču tas mūs nenobiedē. Omu vēl vairāk uzlabo Igauņu vietējie privātīpašnieki, kuri ne tikai paskaidro, kāds ir īsākais iespējamais tuvāk jūrai ceļš, bet gatavi pat atvērt savu ganību žogu vārtiņus un kādu puskilometru doties līdz, lai tiekam pareizajā virzienā. Vienīgi, ka bez igauņu valodas vēl kādu citu zina tikai pati saimniece, neviens cits.

Līdz Tallinai tomēr izrādās patālu, un mūsu atbalsta busiņš jau ir iekārtojis telšu nometni pie Paldiskiem. Ierodamies nedaudz pirms desmitiem, kad jau smaržo garšīgās vakariņas. Visapkārt dzeloņdrāšu žogi, bunkuri un visādas citādas drazības, ko mantojumā atstājuši Padomju armijas militāristi.  
Esam nobraukuši veselus 460 km

27.augusts. Paldiski - Toila (Ogļraču pilsēta)
No rītiņa jau kādos Deviņos dodamies ceļā, ka nekā drusku atpaliekam no grafika. Tomēr spītīgi turpinām pa mazajiem celiņiem „izkopt” robainos Igaunijas krastus. Piekraste akmeņaina, skati burvīgi. Atkal esam netīšām ietrāpījuši kāda igauņa privātīpašumā, un nu jau „laipnības reitings” paceļas igauņiem par labu. Igaunis ne tikai pastāsta par nekustamo īpašumu cenām, bet pat piedāvā aizbraukt uz kādu nelielu privāto pussaliņu. Turpat Mārtiņu noķer arī Latvijas FIT FM radio, kurš interesējas kā mums veicas.

Tālāk pa miglu taustoties nonākam iespaidīgā stāvkrastā, kādu mums Latvijā nav. Tomēr, kā vēlāk izrādīsies, pa ceļam uz Narvu stāvkrasti ir vēl iespaidīgāki. Mūsu maršruts nemainīgi ir mazie celiņi, un tā netīšām nonākam Igauņu robežsargu bāzē, kur nobraucam pavisam cieši garām noļukušiem helikoptera spārniem, taču neviens mūs te neaiztur. Tālāk jau pieTalinnā redzam kā milzu soļiem aug Igauņu labklājība un kredītspēja – jaunbūves un jaunie ciemati kā nosēts.

Tā kā Tallina ir ostas pilsēta pie pašas robežas, tai līkumu nemetam, gluži otrādi – neviens mums neliedz uzbraukt Tompea skatu laukumiņā, kur visa Tallina pie kājām. Esam neliels brīnumobjekts tūristu pūļiem, kas tur apgrozās, un vēlas arī ar mums nofotografēties. Lejup braucot ceļu nedaudz „nogriežam” pa kādām trepēm, Taisni Igauņu policistei pie kājām. Viņa ir tik pārsteigta, ka spēj tikai pateikt, ka Igaunijā tā nav pieņemts, un ka nākamreiz mūs sodīs. Piekrītam, ka mūs soda nākamreiz un dodamies pašā Tallinas sirdī apēst pa salātiņam.

Ceļš turpinās caur Piritu, un vairākiem skaistiem Ziemeļigaunijas ragiem. Plānots bija arī apskatīt Jagalas ūdenskritumu, bet tam uzduramies pavisam netīšām. Tas ir visai interesants iežu veidojums, tādēļ arī izmantojam iespēju, ka upi var pa Ūdenskrituma augšpusi pārbraukt ar močiem. 
Nākamais kontrolpunkts – Neeme rags, ar vientuļu pamestu bāku raga galā. Tie, kas pirms tam bija iegājuši veikalā uztaisām mazu pārsteigumu tiem, kas veikalā nebija. „Kontrolpunktā” kuram piekļūt var tikai pa apšaubāmi piesietām trepēm, viņus sagaida siers, desiņa un alus. 
 
Tālāk seko laikam viens no jaukākajiem pārbraucieniem – forši, strauji braucami enduro tipa meža ceļi. Par tiem beidzot kaifo gan vieglo KTM 525, gan smago KTM 950 Adventure braucēji.
Vēlāk pēcpusdienā ceļa mūs pārsteidz lietus, kļūstam slapji ( katrs atkarībā no attiecīgās drēbju mitrumizturības.) Ceļu virsmai krāsas mainās atkarībā no tuvumā esošo rūpnīcu ražošanas pārpalikumiem, jo braucam gar Kundas cementa fabriku, un kādu ķieģeļu rūpnīcu, kur apkārtnē viss ir tumšsarkans. 
Pieturam arī pie mazākā Baltijas cietokšņa, un tālumā redzam Kohtla Jarves slānekļa kalnus. 
Jau tumsiņā aplūkojam to vietu, kur jābūt augstākajam Baltijas ūdenskritumam, tomēr tur notecēja tikai dažas piles. Tomēr - iespaidīga vieta. 
Turpinot ceļu uzzinām, ka atbalsta grupa gaida mūs kempingā Toilā. Un šķiet, ka gaida mūs ne pa jokam – jo nekad vēl tā, kaut kur pa lauku ceļu braucot nav redzēts salūts. Bet gaida mūs arī policijas patruļa, kas visiem liek pūst „trubiņās” – esot „Denj Šahtjora.” Nelielais alus daudzums pie ūdenskrituma mums nekādu skādi nav padarījis un varam turpināt ceļu uz naktsmājām. Silti, dušiņa, un gultiņa zem jumta. 
Ar labu nakti! 
Veikti apmēram 420 km.

28.augusts. Toila-Rapina (pie Peipusa)
8:00. Rīts Toilā – līst un nemaz neliekas, ka būs braukšanai patīkama diena... 
Tomēr izkustamies, turpinam ceļu uz Narvu – lielais stāvkrasts, dubļaini ceļi. 
Narvā jau esam pie Igaunijas – Krievijas robežas – paskatāmies uz cietokšņiem, kas abās pusēs stāv, kā izrādās restaurēti. Vents zina stāstīt par šīs vietas vēsturi.

Kā sarunāts agrāk, Statoilā tiekamies ar robežsargiem. Viņi ir ļoti laipni. Pavada mūs līdz dambim slēgtā teritorijā, pa kluso atļaujot pafilmēt – „tā lai krievi neredz”. 
Robežsargu eskortēti turpinām ceļu pa citādi parastiem pilsoņiem nepieejamām teritorijām. Narvas degslānekļa elektrostacija ar visu zaļo sārmūdens nosēddīķi, un džungļaini meža ceļi. Mūs no rokas rokā 2 reizes nodod paši robežsargu apgaitu priekšnieki. Esam gandarīti par tādu pretimnākšanu, un viņiem tiek arī Latviešu medicīniskais dzēriens „Rīgas melnais balzams”

Tā esam nokļuvuši līdz Peipusa ezeram. Visiem zināmi stāsti par Latvijas makšķerniekiem, kas tur busiem vien ziemā siro, un par ezerā noslīcinātām mašīnām. Bet mēs jau tā pieticīgi – gar krastu. Taču šis brauciens ir gan varens kaifs un bauda ar brīvības garšu. Tomēr pastāv arī neredzami riska momenti – Vents pirms upītes spiests krists, bet Mārtiņš kādā ūdens lāmā, kas patiesība izrādījās ezerā ietekoša upe, praktiski noslīcina savu moci. Katrā ziņā ūdens motorā ticis ir, un eļļa nu ir jāmaina. 

Šī tehnikas sakopšana tiek apvienota ar brangām maizīšpusdienām, un varam ceļu turpināt. Tomēr ķibeles turpina mūs vajāt - pēc laiciņa otram Mārtiņam Kupčam priekšā mīksta riepa. Uzpumpējam miesta garāžā moci un dodam tālāk. Gribam tikt pāri upei pa pārceltuvi, taču tā ir slēgta, jo maz ūdens. jāmet kāds 25 km līkums. 
Sākas pamatīgas lietus gāzmas, kamēr redzams, ka blakus nemaz nelīst.  
Nakts nometne mums šoreiz atkal teltīs pie Rapinas. Kad jau vairums aizgājis gulēt, mūs apciemo Igauņu robežsargi ar suni. It kā jau draudzīgi, tai pat laikā jūtams, ka labprāt arī atklātu kādus pārkāpumus. No piedāvātā šņabja viņi atsakās. 
Esam nobraukuši apmēram 370 km

29.augusts. Rapina - Goliševa
Rīts, saulīte, no nometnes Rapinā izbraucam ap 10:00, jo jāveic drusku maršruta plānošana, 
Skaisti laižam caur sīpolaudzētāju miestiem, skatu torņa plāksne vēsta, ka šeit par ainavu priecājies pats Pēteris I. Kas nu zin... Apvidus Purvains, taču mēģinam kādu posmu „nogriezt” pa taisno. Kāds igaunis stāsta, ka „ranše mi tuda hodilji, teper nehodim”* Tas arī jūtams – izlauzušies kādus pāris kilometrus pa sausu grāvi, nonākam pie šķērsgrāvja, kas nu nemaz nav sauss – iedurtais koks pazūd melnā zampā kā bezdibenī. Neko darīt – taisām zaru tiltiņu – tādus piedzīvojumus tak taisni arī meklējam. Šis pārbrauciens iegūst apzīmējumu „kafija”, jo to esam dabūjuši kārotās kafijas vietā. Tādu kafiju brauciena laikā vēl priekšā mums bija vairākas. 
Protams, ka zaudējam arī laiku kasoties pa tādām zampām, un dažs labs jau paliek nervozs. Tomēr – nošķērsojam vēl tikai dzelzceļu un samērā veikli tiekam līdz Latvijas – Igaunijas robežai, kur mums jāsaņem atļaujas atrasties Latvijas – Krievijas pierobežas zonā. Šīs atļaujas tiek iereģistrētas speciālā žurnālā – tai pat lappusē, kur vairāki no mums jau ņēma atļaujas gadu pakaļ apLatvijas brauciena laikā. 
Tuvākā degvielas uzpilde – Alūksnē. Apvienojam to ar garšīgas maltītes ieturēšanu. Un atkal – ceļš zem riteņiem. 
Goliševu sasniedzam tumsiņā. Atceramies kā šeit pagaišgad no „točkas” nenopirkām no Krievijas ievesto degvielu. Šoreiz mūs sagaida neliels viesu namiņš, sarunāts caur draugu draugiem. Saimnieks, kā jau kārtīgs latgalietis – laipns un devīgs bez sava gala. Arī Saimniece no rīta iedod ābolu grozu līdz. Vakars šeit drusku ievelkas sarunās līdz diviem naktī, Visiem garšo Kaspara mammas kotletes, bet pats Kaspars priecīgs, ka nu arī beidzot varēs braukt ar sataisīto un no Ogres atbraukto moci.  
Veikti 368 km.

30.augusts. Goliševa - Didziošalis
Rīts ir apmācies, bet nekas neliecina, ka šodien mūs visu dienu pavadīs lietus, lietus, lietus. Lietum līdzi nāk arī dubļi, un braucam klumburodami, un daudz uzmanīgāk. Tomēr Vents krīt un sastiepj ceļa saites. 
Grūti.. un slapji.... īsts dubļu spīdvejs, taču nepalaižam garām Draudzības kurgānu, kur gan šajā politiskajā situācijā par draudzību liecina vien palēnām izmirstošo veterānu svētki reizi gadā. 
Piestājam arī Zilupē. Kamēr tiek veikti daži iepirkumi aptiekā, varam papriecāties par īpašajām valodas „pērlēm” uz sludinājumu dēļa. 
Indrā laipnības reitingu Latvijai (bet varbūt tikai Latgalei) reabilitē divi vīri, kuri atsaucas uz jautājumu kur varētu dabūt degvielu. Viņi paši atved 20 l kannu, un par to, neņem ne kapeikas no mums – saka, Jums grūti – jāpalīdz. 
Labi, ka pagājušogad esam ieguvuši draugu Krāslavā. Boriss un viņa sieva sagaida mūs cauri slapjus un trīcošus. Tie, kas vēl nav redzējuši, apbrīno saimnieka „Tarley Borisson”. Tēja, speķītis, un 60 grādu „samogonkas” graķītis ir īsti vietā un palīdz mums atkopties tālākam ceļam.

Atkal jau pa maziem ceļiem nonākam līdz Latvijas – Lietuvas robežai. Robežsargi, uzzinot kādā ekspedīcijā esam devušies, saka, ka mums ar galvu nav viss kārtībā. Bet tas jau nav jaunums. 
Līst, līst, un dubļaini ceļi. Ventam sāk sprauslāt un neiet mocis. 
Zigmāra mocim aplūzt zobi priekšējam zobratam. 
Atbalsta buss netiek uz Ignalinas AES, jo tā neatrodas Ignalinā, bet gan turpat pierobežā – Visaginas. Kurš to zināja, nezināja, ka citi to nezin. Tā gadās.

Toties šoreiz izceļamies ar naktsmājām. Didziošalis pilsētiņā ir sarunātas kādas kopmītnes, kur arī močus varam turēt vestibilā. Jāuzbrauc tik pusstāvs pa trepītēm augšā.

Tā arī darām, un – žāvējamies, dušojamies, un aizmiegam. 
396 km pa šo slapjumu ir darījuši savu.

31.augusts.  Didžiosalis - Varena
Didžiosalis izrādās ir sociāli deklasētu ļaužu „deportācijas” vieta Lietuvā. Līdz ar to šeit nedaudz izskatās kā atpalikušā padomju laika kolhozā. Tas gan mums atvieglo dzīvi, un dod iespēju, piemēram, Zigmāram apkopt moci kaut kādā metināšanas darbu nojumē. Laiku palaikam tik pienāk nosmulējušies vīri, lai apbrīnotu šo neredzēto moto tehniku.

Līst – Vents „ņemas nost”, jo kāja tomēr sāp un mocis raustās. Pārējie pēc zirņu putras brokastīm turpina spīdvejveidīgu šludināšanos pa dubļu vannām. Smagākiem močiem tas ir īpaši grūti. Mārtiņam K. Arī augonis uz ceļa pastiprināti nedod mieru, un viņš ņemas nost no trases, lai dotos pa taisno uz kādu medicīnas iestādi Viļņā. 
Turpinām trijatā – pārforsējam grūto posmu ar grāvi, kam atkal taisām tiltiņu. Tad trāpām kaut kādā „kloākā”, kur 2 stundas ņemoties atgriežamies tai pašā vietā, kur sākām. Mārtiņš gandrīz aiziet „pa gaisu” no kāda miesta izbraucot, ceļš aiz kalniņa pēkšņi pārbīdās kādus pāris metrus pa kreisi. Kasparam pa pļavām savu smago moci absolūti grūti valdīt. Mārtiņam beidzas degviela un viņš kādu gabalu velkas turoties pie Kaspara motocikla. Līst, līst un līst. Un satumst, bet līdz naktsmājām vēl kādi 140 km. Tos arī veicam – dziļā sastingumā pa lietu un tumsu. Gaismas ir praktiski tik, cik Kaspars to „padod” no sava moča. 
Sasniedzot „Vēja brāļu” partneru kluba biedram piederošo pirtiņu aiz Varenas pilnīgi neticas, ka šīs dienas brauciens ir beidzies. Zigmāram liekas, ka starp Varenu un Varšavu attāluma ziņā nebūtu liela starpība, bet pateikt jau nevar vārdu aiz slapjā pārsaluma viņš nav spējīgs. 
Atsilt palīdz pirtiņa. Veikti 350 kilometri.

1.septembris.  Varena - Rusne
Pirmā skolas diena. Citiem, ne mums. Ap 11:00 izbraucam no piemīlīgā viesu namiņa. Šodien Mārtiņu izoperētās kājas dēļ pie lielā KTM stūres nomaina Ivo. Ivim beidzot prieki..;)
Atbalsta buss pa ceļam Kauņā dodas iepirkt nodilušās bremžu uzlikas. Beidzot atkal spīd saule un ar prieku varam izbaudīt skaistos Druskininku apkārtnes pakalnainos priežu meža celiņus. Ir atkal patīkami. Aiz Druskininkiem gan Lietuvas ainava pārvēršas līdzīga Ukrainas stepei. 
Aiz robežas jau Polija, un vēlāk - Kaļiņingrada. Ceļu meklējot pie govīm nokrīt Ivo ar Kasparu. Salūzt un pa gaisu aizlido KTM bagāžas kaste ar visu saturu. Jau sen tikām apsprieduši, ka tas nav pārāk veiksmīgs modelis. 
Pa „stepi braucot nonākam tādā kā „traktortakā” – pa izmuļļātu, cietu ceļu gāzelējas traktori un kombaini. Un visas šīs plašās āres pārlūko acīgie Lietuvas robežsargi. Pie viena no tādiem, kurš sēž zem suņu būdai līdzīgas lapenītes piestājam un draudzīgi parunājam. Tāds jautrītis. 
Kādā vietā cietais ceļš pārvēršas par ķīseli, kurā Zigmārs pēkšņi ierokas ar priekšējo riteni tā, ka pakaļējais paceļas gaisā. Par laimi – pāri stūrei nelido. Savukārt Mārtiņam nu jau tradicionāli kādus 300 m pirms finiša beidzas benzīns. 
Veiksmīgi sasniedzam kārtējo kempingu pie Rusnes. Te visapkārt esot ūdeņi. 
Šodien 440 km.

2. septembris. Rusne – Ventspils 
Rīts sākas nedaudzsološi – jo atkal līst, bet ko darīsi – jābrauc! Mākoņi gan drīz izklīst, un nu jau braukšana laba. Apvidus šeit gandrīz kā Holandē – zemieņu pļavas, starp tām kanāli – Nemunas grīvas dabas parks.

Nonākam Ventē – ragā no kura var redzēt Kuršu kāpas – skaisti, daudz putnu, ari kaut kādi ornitoloģiski tīkli. Pirmo reizi kaut kur esam ātrāk par atbalsta busiņu. 
Ceļš tālāk vijas jau Ziemeļu – t.i. Latvijas virzienā. 
Pa jaukiem maziem ceļiem caur Lietuvas Armijas mācību poligonu nonākam Klaipēdā. Silam atkal izbeidzas degviela 300 m pirms benzīntanka. Klaipēdā drusku iepinamies – jo patraucē dzelzceļa uzbērums. Kad tiekam pāri sliedēm – krīt Mārtiņš K. Tieši uz savu „augoņa” kāju. Tad vēl vienā benzīntankā uzpildāmies un paremontējamies un „nopūšam līdz pašai Latvijas robežai, kur mūs atkal sagaida busiņš. 
Tālāk jau atkal skaistā „medusmaize” – jūras krasts – no pašas Nīdās, Papes līdz Bernātiem, kur mūs atkal sagaidīs busiņš un Līga – Liepājā tak pie viņas vecākiem atkal jānobauda 17 cilvēku zupa.

Tā kā gribējām netīšām tiem Bernātiem paskriet garām, tad Mārtiņu aptur ieslīpi šķērsām pāri pludmalei novilkta trose. Kritiens gan viņam, gan Zigmāram iznāk pamatīgs – trose pārrauta, Mārtiņam roka un riba sāp, Zigmāram satriekts labais plecs un potīte. Garšīgo zupiņu līdz ar to ēdam ne pārāk priecīgā noskaņojumā. Tomēr garšo LABI.

Dodamies tālāk. Mārtiņš samainās ar Mārtiņu močiem, jo katra kočka „atbalsojas” pakrūtē. Nu, bet – līdz Ventspilij pa jūras malu var aizbraukt mierīgi, tādēļ pat instrumentu kaste tiek iemesta busā. To tik liktenim vajadzēja – šamais izspēlē joku ar Kaspara moča priekšējo riepu – tajā iedurot mazītiņu nagliņu. Tādēļ brauciens atkal pagarinās par gandrīz 3 stundām – kamēr sasaucam busu, kuram visai padziļi jābrauc iekšā pie jūras pa smilšainu ceļu, kamēr samainām kameru, kamēr busu atkal izstumjam uz ceļa. 
Vakariņas Ventspils autoostas bistro, kempingā dušiņa un visi iemieg.. Ir jau tuvu plkst. Vieniem.... – 410 km tomēr pieveikti...

3. septembris. Ventspils – Bolderājas mols 
Rīts sākas ar stenēšanu un vaidēšanu – sāp sasistās vietas. Kristīne ir pirmā kas sāk rūpēties par brokastīm. Pārējie no gultām augšā raušas pavisam lēnām... drusku palīdz kafija, par kuru parūpējas Kristīne un Ivo.

Tomēr braucam. Ārā no Ventspils, Kolkas virzienā. Irbes upi apbraucam pa lielo Kolkas ceļa tiltu – neriskējam iebirt Irbes upē pa pus salūzušo trošu tiltiņu. Pa ceļam Mārtiņš K pamanās uzlidināt gaisā otra Mārtiņa moci. Tas beidzas ar līku stūri un salauztu aizmugurējo plastmasu. Bet ceļu turpināt var. Kolkas ragā mūs sagaida atbalsta busiņš ar maizītēm. Tālāk ceļš jau pagriežas māju virzienā, un varam plānot, ka ap plkst. 17:00 būsim finišā. Zigmāram gan nepatīk tā vienmuļā braukšana pa asfaltu, bet laiks ir silts un ļaudis pie jūras sauļojas daudz. Pie Engures mums pievienojas pāris atbalstītāji ar močiem. Bet Jūrmalā – lai nav pa skaisto – iznāk pamatīga lietus gāze. Un vēl – lai nebūtu „pa vieglo” – Kasparam 5 km pirms finiša sāk šķaudīt mocis. 
Tomēr finišā visi tiekam – slapji, bet veiksmīgi. Pēdējās dienas veikums 291 km ar močiem un vēl tik, cik ar kājām līdz mola galam...
Turpat arī ierodas Easyget.lv fotogrāfi. 3585 km pieveikti. Tāda mazā apBaltijas „Dakāra”...

MSI@ZB