6.augusts Ekspedīcijas pēdējā pirmsizbraukšanas sapulce - paralēli tiek aplīmēti moči, spriežam par tehniku, web lietām utt..
7.augusts 3 dienas līdz aizbraukšanai. Vēl darbu astes, vēl sūri daudz skriešanas, lai sagatavotu atlikušās lietas. Esam nodzinušies nejēgā ... Ātrāk tikt prom ...
8.augusts Darbu, kas obligāti vel jāpaspēj, pietiktu vēl nedēļai... Kaut kā jāsaķer miers, jāapsēžas, jāsakoncentrējas, jāsaliek viss pa plauktiem, jo ir tas kas ir, kas nav - tatad to arī nevajag. Mārtiņš paspēj vēl saķert mieru un saulrietu Mālpilī Māriņu pļavā, pelde un vietējie odi dara savu.
9.augusts 9.augusts agrais rīts televīzijā - LTV7 rīta raidijumā krievu val - brauciens taču cauri visai Krievijai! Varbūt dzird kāds potenciālais atbalstītājs - Krievzemes āres gana plašas, lai izvizinātu vēl kādu logo uz moča kastes ...
10.augusts Urrāā!! Beidzot esam startējuši!! Paldies radiem, draugiem un visiem , kas mūs pavadīja no Mangaļsalas mola! Arī mūsu atbalstītājiem Garmin, kuri vēl uz mola mūs aplaimoja ar kārtējo porciju elekronisko karšu! Beidzot iestājas miers, sagatavošanās posms ir beidzies un var sākt rullēt km ... Prāta vētras koncerts gan bij laps.. ;)
12.augusts 3.diena. Pēc ilgās atvadīšanās šodien beidzot esam sākuši braukt. Startējam prom no VBO (Vēja Brāļu Ordeņa) pasākuma tikai 14, tad uz Ezeres robežpunktu un esam ārā no LV. Beidzot ir sajūta, ka lielais gatavošanās drudzis var beigties. Lietuvā samērā smieklīgi viens pārdzēries mopēdists tieši acu priekšā iebrauc stabā. Lietuvu izbraucam pa maziem, skaistiem celiņiem. Un tad jau Polija, fļaku zupa, mazliet meža celiņi un netālu no Suvalkiem ejam meža pļavā gulēt.
13.augusts 4.diena. Visu dienu baudam foršos Polijas pierobežas ceļus. Poļu /baltkrievu kolorīta netrūkst. Vakarā vēlu iebraucam Ukrainā un netālu no robežas pļavā tumšajā dažas maizītes, vīns un pīpes dūms, un liekamies uz auss. Kijeva rīt, mazliet atpaliekam no sākumplāna.
14.augusts 5.dienas rīts. Šorīt līst kā pa jāņiem un izskatās, ka tas uz visu dien. Brr...
14.augusts 5.diena. Šodien esam sasnieguši Kijevu. Nav jau tālu, bet baudām mazos ceļus un miestus. Lucka - draugu klubs, Berdičeva - MSI (Mārtiņa) skaudrās dienesta atmiņas, dažs milicis, vakara stipri slapjš un tumšs 200 km brauciens līdz Kijevai (br...), tur jau pie gersikāņa Ilmāra uz naktsguļu.
15.augusts 6.diena. Ilmāra apartamentos mostamies un dodamies ieņemt Kijevu (ko savulaik Padomju Armija jau izdarīja :-). Izapļojam Kijevu kopā ar draugu Igoru, nointervējamies un safočējamies vietējam žurnālam un, kad 2 dienā, šaujam uz lauku ceļiem ar domu sasniegt Odesu. Bet... Pēc boršča šķīvja piezogas čoms SlinkumsBraukt un maršruts tiek saīsināts... :-)
16.augusts. 7. diena. Pēc nakts Novomirogradas dīvaini feinajā viesnīcā (nakts paiet vētraini ... ;), tikai ap 2 dienā ceļamies tālākceļam. Pēc mauciena pa švakiem ceļiem, pilnīgiem neceļiem un pavisam labiem ceļiem ap 2 naktī sasniedzam Melno jūrju, kur milzīga mušiņu mākoņu sabiedrībā pēc pāris vīniem liekamies uz auss pa taisno zem klajas debess. Ir vasara, rīt Krima.... ;)
17.augusts 8.diena. Esam nonākuši Krimā, Sudakā. A te - pamatīgs mocistu tusiņš. Ir ko darīt...;) Dienas plāns - Krimas izpēte, beidzas līdz ar Jāņa vienas moča kastes nosaudēšanu un tās meklēšanu 5 stundu garumā gar ceļmalām. Tādēļ - Krima spīd tikai rīt.
18.augusts 9.diena. Krimā + 34 ēnā, ūdens kā piens, mantas atstātas mājās, paši izmetušies gandrīz pliki, jožam pa piekrastes serpentīniem - reāls motoseX!!!;) Ak, jā - Msi šodien pamanījies dabraukt līdz benzīna beigām un pēdējos pārsimt metrus līdz tankam dastumties :)))
19.augusts 10.diena. Mums šodien atpūtas diena. Nekur nebraucam, paņemamies pa jūrju, padaramies ar dāžadām lietām, rīt laižam uz Krieviju!
21.augusts 12.diena. Exp pamatgrupai (msi&kb) nedaudz nobīdes grafikos - Ukraina iesūc un nelaiž vaļā...;) MSI pamanās izpildīt kritienu, nekas gan nopietns - rokas/kājas nobrāztas (jo šajā karstumā tikai peldbiksēs var pabraukt)+dažas tehniskas ķibeles jāizrisina. Bet nu šovakar gan ceram Ukrainu beidzot pamest... zb&jr komandai šķiet ir problēmas ar Abhāziju, par to detalizētāk no viņiem būšot ziņas...
22.augusts 13.diena. Šodien pēc 5h mīcīšanās pie UA un RU robežas ar prāmi esam Krievijā. Iztiekam gan bez visiem extra maksājumiem, kurus pāris dienas atpakaļ Jānis minēja kā neizbēgamus. Uztaisām dzelzs mūļus, kas nozīmē - naudas mums nav un laižam robežām pāri augstu paceltām galvām;) Krievijas pusē nopeldam Azovas jūru, atrodam ārkārtīgi skaistu garjūras ceļu, kas pēc 30km izrādās tupiks un tas mums ietekmē paredzēto plānu. Nakšņojam netālu no Krasnodaras. Liekas, ka būs liets, uzslienam telti, bet sutonis tāds, ka tajā kā saunā...svīstam:))
23.augusts 14.diena. Esam atkūlušies krievu dienvidu stepes pašā vidū. Kādreiz šo visu apzīmēja ar Ceļina. Milzīgi dažādu labību lauki, liels saulespuķu īpatsvars. Tādas semušku platības vēl nebija redzētas! :) Ēdam ceļmalas arbūzus, melones, kvasu:P un virzamies uz priekšu šajā karstumā, pie kura pat braucot sviedri līst aumaļām. Temp.ēnā ~45! Vēl gadās kāda nobraukta vista, lapsene plecā un draudzīgi ļauži ceļā
24.augusts 15.diena. Sākam ar modienu stepes vidū, ar konstatējumu, ka skudras iekarojušas mūsu speķi un ar vietējā gana neizpratni - kāpēc mūs nav apēduši vilki! Tad jau pavisam mazceļiem kreisējot Msi sasniedz jaunu rekordu - 63km ar rezervi, bet līdz tankam davelkam. Pēcāk mums ceļi visādi, pārsvarā kā pa mēness virsmu (asociācija, ko brīžiem izraisa Kalmikijas stepe), kopsummā šodien ~600km. Tam pa starpu vēl pamanāmies dūņu dīķī izākstīties, tad vēl Msi pakaļriepu pārdurt un visu montēšanas/ līmēšanas procesu izveikt klajā stepē, +40temp., bez ēnas iespējām - ļoti seksuāls pasākums! :))) negaušiem iesakām pamēģināt! :) Stundu gaišā laika pakāšam -gaidot un nesagaidot Radio Kurbuļa zvanu, un vēl pāris tumsas stundu brauciena sasniedzam Astrahaņu un viesnīcu Dom Artistov Cirka! :)) Šķiet ļoti piemēroti...;)
25.augusts 16.diena. Shodien mums atpuutas diena, kuru pavadaam Astrahanjaa mazgaajot dreebes, piechibinot tehniskas lietinjas, paklainjojot pa pilseetu un Kremli (kas te gandriiz vieniigais ieveeribas cieniigais objekts). Sapaziistamies ar vieteejo mocistu Kostju, kursh sho to apstaasta un veelaa vakaraa muus ielaizh un atstaaj savaa elektronikas razhotnee-birojaa paseedeet pie I-neta. Uzticas mums cilveeki...;) Lai arii kaspars izskataas mazliet apslimis, riit cerams tomeer dodamies taalaak - pie kazahiem un vinju stepju zirgiem.
26.augusts 17.diena. Pēc rīta cēliena Astrahaņā un atkārtotas Mārtiņa kameras remontēšanas vietējā šinomontāžā uzņemam kursu uz Kazahiju. Pa vidam vēl viens krievu maksas tilts, ko kāds šķiet privatizējis no 2. pasaules kara laikiem un tagad ievāc meslus 25 rub no moča. Tad jau seko kārtējās ~4 stundu procedūras uz Krievijas/ Kazahijas robežas, un esam jau citā valstī, pat citā pasaulē varētu teikt. It kā piekaspijas stepe šķietami turpinās tāda pati un arī karstums tāds pats, bet daudz kas tomēr uzreiz ir citādi - ceļi daudz sliktāki, kamieļu pēkšņi pilnas ceļa malas, uzraksti vairs nav izlasāmi - īsi sakot, sajutām, ka beidzot īstais ceļojums tik sākas. Un ir jau laiks, trešā nedēļa jau sākusies... Vēl pa ceļam Mārtiņš sagrib Kaspijas krastu vaigā paskatīt un aiz tam paraujam iekšā pa mazo, visai smilšaino sānceliņu it kā jūrjas virzienā. Bet jūrjas vietā dabonam kritienus, kā rezultātā mums ir par pāris kastes atslēdziņu veselām serdenēm mazāk. Vakarā sasniedzam Atirau, kur pirmajam taksistam pasakot maģiskos vārdus \"salam aleikum\", viņš pārvēršas par draugu Tahiru un tālākais mums ir pēc pilnas programmas - naktsmītne pa lēto celtnieku kojās, labas vakariņas un laba kompānija atlikušajam vakaram. Vēl Tahirs mums gādā naktsmītni Astanā un rītdienas izklaides programmu. Kazahi draudzīgie - reāli ierullē ... ;)) Rīt Baikonura virziens.
27.augusts 18.diena. Palīgāāā!!! 40 + grādi, pusbezceļš, vēl 400 km šodien tādi priekšā. Sniegbaltīt, palīgāā!!...
27.augusts 18.diena. Grūti rakstīt īsziņas ar varbūt lauztu īkšķi... ;) "Varbūt" tāpēc, ka stepes vidū jau rentgenu neatrast. Esam iekūlušies ~ 300 km pa ceļu, kurš kartē kā lielceļš, bet dabā tāds, kādu LV vispār nav - bedres vietām turpat vai metrīgas, vietām ar asām asfalta palieku kantēm, apkārt vietējie iebraukuši pa stepi putekļainas takas, un katrs te brauc pa kādu trajektoriju vien vēlas. Bet vidēji mašīnām par 25, mums par kādiem 40 km/h ātrāk uz priekšu neiet. Tāds ir Atirau - Aktjubinskas lielceļš. Par cik no rīta atkal pavēlāk sākam (internets un vēl šis tas), līdz tumsiņai no plānotajiem 500 km divus simtus neesam dabraukuši... Vainagojas tas viss pirms tumsas ar Mārtiņa apgāšanos, jo iebraukts tiek pusmetrīgā putekļu risē un mocis vairs nav savācams. Mocim priekšējais pagrieziens nost un viss labais sāns vienās švīkās, MSI pašam tas īkšķis. Rītdiena rādīs, vai jāģipso. Pats MSI tik ļoti netīrs un putekļains sen nebij juties... Vēl pa šo ceļu braucot, ceļmalas kamieļus ir nomainījuši stepes ērgļi, kuru te ir īpaši daudz, gandrīz uz katra ceļmalas staba pa kādam. Viens tāds gandrīz mums zem riteņiem paskrien. Šo noteikti varam ierakstīt kā izteiktu off-road dienu. Ja tādas būs visas, tad jābrauc divus gadus, kā Mildai... :)) Vēl pa ceļam mums gadās viens austrālis...
28.augusts 19.diena. Esam mainījuši plānus - nelīdīsim iekšā Arāla jūras smiltājosun Baikonurā arī laikam netiksim. Taisnojam kursu caur Aktjubinsku, Kustanaju uz Astanu.
28.augusts 19.diena. Šorīt mostamies savu līdzšinējās ekspedīcijas skaistāko rītu. Esam jurtā, kuru vietējās ceļmalas ciema skolas ģeogrāfijas skolotājs izbūvējis kā 2. stāvu virs pieceļa krodziņa. Modiens visu iespējamo ciema lopu/putnu kora pavadībā un patīkamā vējiņā, jo jurtas logi nav stikloti. Pati kazahu ģimenīte visi guļ ārā gultās, praktiski ceļa malā. Laikam sargā mūsu močus... ;). Šodien turpinām vakar aizsāktu bezceļu Aktube pilsētas virzienā. Kad to sasniedzam, kad tajā nofotogrāfējam kādu īkšķi, kurš tomēr nav lauzts, un vēl atrodam ilgi meklēto, mazliet vairāk detalizēto Kazahijas karti, ir jau atkal pēcpusdiena. Paskrienam gan vēl gabaliņu uz priekšu un apmetamies uz nakti no pirmiem iespaidiem visai nepatīkamā pilsētā Hromtau. Pilsētas nosaukums un publika noteikti ir saistiti ar tām milzīgajām hroma raktuvēm, kas te apkārt pilsētai iekārtotas un veido milzīgus jaunus kalnus, ko šovakar krēsliņā manījām, bet rīt pakļausim kārtīgākai izpētei. Vēl - nebeidz pārsteigt kazahu atvērtība un viesmīlība visās malās, kā arī šīs zemes kontrasti, jo dienas izskaņas 100 km norullējam pa tik gludu un sakoptu ceļu, kādi maz kur Eiropā sastopami...
29.augusts 20. diena Kazahu viesmīlība un neslēpta, patiesa interese par mums iesūc, gandrīz gribas te palikt. Kad pēc 400 km mauciena miestā Puškino izsalkuši piestājam pie Kafe, izrādās tur ciet - visi pusdienās aizgājuši. Kad jau taisāmies tālāk un Kaspars jau pat aizskrējis gabaliņu, uzrodas SovHoza direktors kopā vietējo polici. Uzzinot, kas mēs un ka izsalkuši, aizved uz ciema Stolovuju, nostāda pavāres ierindā un uzsauc mums labu labās pusdienas. Paēdam gardi, izrunājamies no sirds, un, kad jau pabraucam 20 km talāk, uzpildoties, nākamā ciema pārstāvis gandrīz ar varu grib aizdabūt mūs uz bāriņu pabarot. Sajūtas fantastiskas... ;) bet vispār šodien esam krietnus 700 km pabraukušies, vakarā jau esam netālu no Rudnij. Tas, neskatoties uz to, ka rīta cēlienu aizvadām iefanojot par milzīgajām hroma rūdas raktuvēm un nu jau 3. reizi lāpot Mārtiņa moča pakaļējo riepu. Pa ceļam milzīgas labības platības, un secīgi nodedzināti vai vēl degoši kūlas lauki - Kustanaiskas apgabals ir viens no tiem , kas visu šo valsti apgādā ar maizi. Vēl joprojām mums te ļoti silts. Uzzinām, ka kazahs savu zirgu kauj kaut kad decembrī, un tad šo īsto gaļu ēd visu ziemu. Pārējā laikā tikai no kaut kādām vistām un pīlēm aizlāpoties... ;)
30.augusts 21. diena Rīta cēlienā Rudnij pilsētas apkaimē izprotam (izkāpelējamies pāris stundas), cik patiesi milzīgas var būt alumīnija rūdas ieguves raktuves. Tas, kas pēc tā paliek pāri, pēc Latvijas mērogiem par Alpiem dēvējams. Tad vēl apgabala centra pilsētā aplaužamies ar reģistrēšanos imigrācijas policijā, kas mums jāizdara 5 dienu laikā. Te nekas īsti nestrādā, jo šodien ir Kazahijas konstitūcijas diena. Runā, ka svētki turpināšoties vēl 2 dienas ... ;) pēcāk jau atkal uztinam labu kilometru bagāžu - nepilnus 600. Ainava te mazliet mainījusies - parādās kāds paugurs, kāds koks, bet lielāko tiesu tikpat braucam caur labības laukiem, kur pašreiz iesācies karstākais periods - labības novākšana. Ir interesanti pavērot, kā notiek 500 ha izmēra lauka novākšana kolektīvā režīmā. Vakarā pamanāmies aizmukt no negaisa, un nu mūsu telts ir uzslieta jaukā bērzu birzī Kokčetau pilsētas pievārtē. Rīt Astana...
31.augusts 22.diena Mostamies agri smukajā bērzu birzī un agri arī izbraucam. Beidzot mūs pa ceļam apstādina kazahu policisti, par kuriem dzirdēts/ lasīts šis tas nelāgs, taču abas reizes, kad mūs aptur, kārtējo reizi tie izrādās lāga kazahu puiki.Pat dokumentus neprasa, kad uzzin, no kurienes mēs esam, tikai aprunāties un paskatīt močus grib. Arī nofočēties savos telefonos ar mums ... ;) Izskrienam līkumu caur kazahu kūrortu pie Sučinskas, tur tiešām savādāka Kazahija - ezeri, pauguri, priežu meži, un galvenais - ceļi ar līkumiem. Pēc tam jau pa mazajiem celiņiem uzņemam kursu uz Astanu, kuru sasniedzam jau pēcpusdienā. Tur pateicoties kāda laba drauga padotajai ziņai Astanas mocistiem, saņemam zvanu, ka tiksim pilsētā sagaidīti. Tas patīkami. Tad notiek kāda interesanta dīvainība - ierullējam šai milzu pilsētā, skatam, kur centrs, un iegriežam kādā ielā. Piestājam uz labu laimi pie kādas mājas paštukot, ko tālāk darīt, un paskatīt, vai vietējie nav zvanījuši. Kā jau šai zemē esam pieraduši - džeks, kas uz stūra grozās, pēc brīža pienāk, sākam sarunu. To, šo, izrādās, ka pāris nedēļas atpakaļ šim nelāgs atgadījiens, kā rezultātā nonesis ar džipu mocistu Sergeju, tam kāja lauzta un tā... Un tad zvana mūsu kazahu telefons un... Izrādās - tas ir tas pats Sergejs, kurš mūs sagaida... Tad vēl vārds pa vārdam, izrādās mūsu sarunu biedram džipistam Anvaram sieva un bērni prom, un tai pat mājā, pie kuras milzīgajā Astanā pavisam nejauši piestājam, mums nu ir naktsmājas uz abām naktīm vienas istabas izskatā viņa dzīvoklī... Jāsaka - tas pat ir visai iepriecinošs fakts pie Astanas viesnīcu cenām. Arī vakariņas tiek uzsauktas tuvējā smalkā restorānā... Vēl sapazīstamies ar bariņu vietējo mocistu, izlaižam naksnīgo ekskursiju džipā pa šo superjauno megapoli, bet par Astanu kā tādu tad jau rīt, jo paliekam te 1 dienu... ;)
1.septembris 23.diena Aizvadam samērā mierīgu atpūtas dienu Astanā. Tiekamies ar vietējo žurnālistu Sergeju, nākampiektdienas centrālajā Astanas avīzē būšot kaut kas par mums, un šādas lietas tautu dikti interesējot... Vēl un vēl skatām šo milzīgo Nazarbajeva būvlaukumu - vietām smukas lietas būvējas, cituviet skaidri manāma steiga un kvalitātes trūkums. Bet viens paliek skaidrs - ja vēl pirms gadiem 5 daudzi domāja, ka gan jau drīz šī tautu tēva kaprīze par jaunu galvaspilsētu pāries un pārcelsies viss atpakaļ uz Alma-Atu, tad tagad izskatās, ka šī pilsēta tomēr izaugs par supermodernu megapoli. Iespaidīga ir prezidenta rezidence un visa jaunā centra būvēšana stingri pēc skaidra ģenerālā projekta. Astanas pilsētas simbolu - 97 m augstu torni ar apmeklētājiem pieejamu bumbu galā ar Nazarbajeva plaukstas atlējumu zeltā - tauta iesaukusi par čupa čupu. Vēl paskatām pasaulē no jebkāda okeāna attālāko okeanāriju ar haizivīm. Kopumā Astana,kas tulkojumā to arī nozīmē - galvaspilsēta, ir iespaidīgs veidojums, un uzskatāmi parāda šejienes prezidenta vērienu... Rīt tālāk - Altaja virzienā...
2.septembris 24.diena No rīta beidzot nokārtojam mūsu nokavēto piereģistrēšanos migrācijas policijā - tur meitenes saprotošas, ka ir svētku dienas bijušas, un nesoda mūs. Vēl pasts, internets un domājam, ka tiksim beidzot no Astanas prom, taču arī šī izrādās pilsēta, kas iesūc... Atskan zvans un vietējais mocists- biznesmenis Volodja ved mūs vēl apskatīt piramīdu - koncertzāli - konfesiju namu, ko projektējis slavenais architekts Fosters un pēc tam nesteidzīgās austrumu virtuves pusdienās restorānā, kur netrūkst nekā. Tad vēl viņš mums šādas tādas kartes tālākceļam sagādā, un rezultātā no Astanas prom viņa pavadībā tiekam tikai ap 18. Labs laiks braukt uzsākšanai. Pa pilsētu mīcoties, šodien Kaspars atzīmējas ar pāris reizes uz sāniem noliktu moci, kā rezultātā mums jau atkal par vienu atslēgas serdenīti ir mazāk. Drīz tās izbeigsies... Kas vēlu sāk, tas tumsu brauc un lielāko daļu no šodienas 450 km līdz Pavlodarai braucam pa fūru pārpildītu ceļu tumsā - neomulīgi. Bet līdz Pavlodarai jātiek, jo te mūs sagaida Vlads, pie kā nakšņojam un ēdam viņa mammas gardo zupu, un viņa draugi - urālistu klubiņš... :)
3.septembris 25.diena Rīta cēliens Pavlodarā paiet sadarbībā ar TV ļaužiem. Vlads ir atsaucis 31. kanālu, lai tie mūs nointervē 2 rakursos: 1) mūsu ekspedīcijas sakarā, 2) ko mēs domājam par filmu Borats, un ko par videoklipu, ko Pavlodaras puikas kopā ar Vladu uztaisījuši kā atbildi Boratam un pašreiz stumj iekšā Krievijas MTV. Klips tiešām labs un jūtams, ka tēma vietējiem jauniešiem stipri aktuāla - nu nepatīk te nevienam, kā tas jampampiņš Borats attēlojis pasaulei Kazahstānu. Un pamatoti, jo Kazahija patiešām ir pilnīgi citāda, nekā pēc filmas varētu nojaust, to arī paužam kameras priekšā. Sākam braukt Ustjkamenogorskas virzienā, kas mūsu šodienas mērķis. Stepe un karstums turpinās mums jau kuro dienu. Te ainava nedaudz mainās - lielo līdzenumu fonā parādās pauguriņi. Kad esam 350 km nobraukuši un pierullējam Semipalatinskai, izrādās vietējais mocists - fūrists Demons, kuru pa ceļam esam apdzinuši, izsludinājis trauksmi pilsētas urālistiem, un viņa kluba biedri mūs sagaida pie pilsētas robežas ar vilinošu piedāvājumu šovakar palikt pie viņiem - pabarošot, izpirtēšot, izguldīšot. Nespējam atteikt, un izrādās - tiešām ļoti lāga zēni ir vietējais White Wolf klubs, piedevām pie viņu prezidenta Zmeja darbā beidzot atrisinām arī Kaspara moča pekas metināšanas jautājumu. Vakarā, karsējoties pirtiņā, itin nemaz nenožēlojam, ka no rīta nosprausto mērķi šovakar nesasniedzam - gan jau rīt... :))
4.septembris 26.diena Esam nokļuvuši Kazahijas ZA mocistu `gūstā`, mūs nelaiž vaļā. Ziņa par mums iet pa priekšu no pilsētas uz pilsētu, un nu jau pie iebraukšanas katrā pilsētā mūs sagaida vietējā kluba pārstāvji, lai pabarotu, izguldītu vai vienkārši aprunātos. Tā šodien mostamies un brokastojam Semipalatinskā pie Zmeja, pēc dažu stundu brauciena tiekam pārķerti pie Ustj-Kamenogorskas, kur vietējais Žeņa ved mūs mājās sabarot ar pusdienām un mīļuprāt izguldītu mūs. Taču dodamies tālāk, kur pie Ridder pilsētas vārtiem mūs sagaida Andrejičs, pie kura baudam gardas vakariņas viņa kundzes sabiedrībā. Šķiet, šeit paliksim vēl rīt, lai pakāpelētu Altaja kalnu takās. Ridder esot viena no skaistākajām Altaja vietām, tai pat laikā te iegūst rūdu, no kuras savukārt urānu un zeltu. Šodienas brauciena laikā mums beidzot būtiski mainās ainava - nu jau pusotras nedēļas laikā mazliet apnikušos sausas, karstas un bezgalīgi līdzenas stepes plašumus nomaina skaists milzu ūdenskrātuves krasts, un pēc tam sākas Altaja kalni. Pret vakaru beidzot dabonam uzvilkt kādu drēbi vairāk, jo te ir krietni vēsāks. Jāsaka, tie +35 - 40 grādu katru dienu arī jau bija piegriezušies. Tomēr droši varam teikt, ka laika apstākļu dievs sers Vēzers mums stāv klāt - pēdējo slapj-braukšanu atceramies kaut kad ļoti sen Ukrainā, kādā 4. ceļojuma dienā. Šodien ir jau 26.... :)). (tfu- tfu- tfu, lai nu tā turpinātos!)
5.sepembris 27.diena Syuzet pro Martinsha i Kasparsa vyidet zavtra, v sredu, 5 sentyabrya v 21.00 v novostyah na 31-om kanale. Esche smotrite na saite www.stan.kg
5.septembris 27.diena Diena Ridderā un Altajā izdevusies. Te ir skaisti, un vietējo viesmīlības vilnis šodien, šķiet, ir sasniedzis pašas virsotnes. No rīta mostamies pie Andrejiča, šīs un tuvāko apkārtējo pilsētu mocistu leģendas. Sēžamies drapakos - šis uz sava Iž Planet, šamā dēls uz pavecas krosa čezetas, vēl viens čomaks Vitja kopā ar savu sunīti, kam atsevišķa ērta sēdvieta uz bākas iekārtota, un laižam uz saucamo 16.km, kas ir viena no tuvējām virsotnēm un kur skati esot labi. Ceļš augšup (no 700 m virs j.l. līdz 2200) izrādās stāvs, akmeņains un citādi sarežģīts. Padomju ražojuma mocīši pāris reizes pa vidam jādzesē. Bet nu jau pēc laiciņa visi esam augšā, un no šejienes patiesi atklājas fantastiski skati uz pilsētu un apkārtējiem kalniem. Seko pusdienas pie Kristīnas un Sergeja, atkārtota Kaspara moča pekas metināšana, pēcāk jau pie Andrejiča vietējā TV, avīze un pat viens šeit strādājošs amerikānis Tonnijs. Sajūta ir, ka mums šai pilsētā ir daudz labu draugu, un ka te mēs kaut kad noteikti atgriezīsimies. Tā ir patiesi laba sajūta ... ;))
6.septembris 28.diena Pēc sirsnīgas atvadīšanās no Andrejiča un viņa (nu jau arī mūsu) draugu pulciņa, vietējās televīzijas filmēti, braucam prom no Ridder ar diezgan skaidru apziņu, ka šeit kādreiz jāatgriežas un uz ilgāku laiku. Mazliet nelāgi tas, ka mums jādodas atpakaļvirzienā, jo iecerētais robežpunkts Altaja kalnos izrādās nedarbojas. Tā nu mums izpaliek skaistais kalnu caurbrauciens, pie tam, lai sasniegru iecerēto Bijskas pilsētu, mums nāk klāt papildus 200 km. Pēc laba pabrauciena pa šīm ārkārtīgi ainaviskajām vietām (ir skaisti tur, kur sākas kalni), esam jau uz robežas, kas šajās valstīs mums paņem tradicionālās 3 stundas. Kad esam jau iekšā Krievzemē (šoreiz gandrīz uz mēnesi), ir jau tuvu vakaram, un drīz skatāmies pēc guļvietas. Šoreiz to atrodam vēl pa gaismu, ārkārtīgi skaista, klinšu ieskauta ezera krastā, kempingā, kas saucas sanatorija - kur uzslienam telti, bet dabūjam vietējos biezos matračus un segas. Netālu ir miliču apsargāta `lāzeru stacija`, tā ka jūtamies drošībā... :))
7.septembris 29.diena Šodien beidzas 4. nedēļa ceļā - esam nokļuvuši 4 stundu attālumā no mājām laika joslu ziņā. Šādi rēķinot - turamies grafikā, paredzēto 26 nedēļu laikā vajadzīgās 24 stundas nokopsim.... ;) Šorīt mostoties pie skaistā ezera mūs izķer 2 arī šajā kempingā - sanatorijā mītoši tantuki no Novosibirskas un sastāsta mums pilnu galvu par to, kas šajā apkārtnē noteikti jāapskata. Visu neklausām, bet dienas sākuma maršrutu pamainām, lai paskatītu slavenas vēsturiskās dārgmetālu raktuves (kādreiz šis reģions Krievijai nodrošinājis 90% sudraba, arī daudz citu labumu) un Kolivanjas akmens apstrādes rūpnīcu, kur tapušas un top daudzas Pēterburgu (un ne tikai) iekarojušās milzīgās akmens vāzes un citi ārkārtīgi skaisti izstrādājumi. Šis nelielais līkumiņš mums gan beidzas ar nelielu nomaldīšanos Altaja priekškalnes sopku celiņos, kas no mums prasa liekas 3 stundas un vairākkārtīgu palielu braslu (tā līdz pusmocim) šķērsošanu. Lai arī laiks nedzudz pazaudēts, mums patīk. Kad jau izvelkam atpakaļ uz pareizā ceļa, atlikušajā dienas daļā šķērsojot gleznaino Altaiskij krai, tā tik līdz tumsai sasniedzam Bijsku(kas mums bija plānā vakar- bet nekas, gan jau iedzīsim). Iebraucot Bijskas centrā un piestājot pirmajā vietā pie veikala jauniešu kompānijai pavaicāt pēc lētākās viesnīcas, saprotam, ka no kazahu viesmīlības esam nonākuši krievu viesmīlības apskāvienos - daudz nedomājot tiekam uzaicināti pārlaist nakti pie Žeņas un viņa draudzenes dzīvoklī, kur šai visā jautrajā jauniešu kompānijā tad arī aizvadam vakaru un jau pavēlā naktī tikai tiekam pie gulēšanas. Izskatās, ka kārtējo reizi abas puses ieguvēji - viņiem interesanti patusēt ar tādiem dēkaiņiem un paklausīties mūsu piedzīvojumus, bet mums - jumts virs galvas. Piedevām iespēja pa īstam saprast, kas un kā tad šajā pusē notiekas, kā cilvēkiem dzīvojas... ;))
8.septembris 30.diena Šodien mums skaista braucam-diena. Šķiet skaistākā šajā braucienā. No paša rīta pa gleznaino Bijas upes krastu austrumu virzienā, tad lauku ceļš 50 km caur griķu laukiem - jau novāktiem un vēl nē. Pārbraucam nu jau no Altaiskij krai uz Kemerovas apgabalu, kas skaitās Rietumsibīrijas centrs. Visapkārt sopkas un Sibīrijas rudens - ārkārtīgi skaisti. Ģērbjamies jau krietni siltāk - pa dienu vairs tik ap 13 grādiem. Vakarpusē, kad esam netālu no Novokuzņeckas un saprotam, ka it kā iecerētos 200 km pa neceļiem Abakanas virzienā vairs šodien neiespēsim, ceļā uzrodas Meždurečinskas mocisti un... vakars paiet pie Andreja - sibīriešu pirtī un pelmeņus baudot. Te mums arī naktsmājas - viesmīlības maratons turpinās ...
9.septembris 31.diena Šodien šturmēsim sopkaino taigu no Novokuzņeckas uz Abakanu - taisno ceļu meklēsim, ap 300km bez ceļa, ar dubļiem, lāčiem un zekiem. Cerams, šī nav pēdējā sms ;), bet nu - ja pazūdam - zināsit, kur močus meklēt... ...Katra diena sāk pārsist iepriekšējās - šodiena viennozīmīgi ir ierakstāma kā visskaistākā diena no dažādiem aspektiem (skati, braukšana utt). Nav vērts nemaz mēģināt sākt šādā īsziņā aprakstīt Sibīrijas taigas un sopku (kalnu) burvību - tas ir jāredz un jājūt pašam. Pa dienu esam uztinuši palielu kilometru bagāžu - ap 550, un tas, ņemot vērā, ka tikai puse no tiem ir pa asfaltu, vieni 70km pāri divām kalnu pārejām mums mums paņem 4st un dienas izskaņā (pareizāk vēlā naktī) meklējam Lejas Būlānas ciemu (latviešu ciems 150km no Abakanas uz austrumiem) pa slapjām pļavām un ļoti slideniem dubļiem, kas prasa kārtējās divas msi koferu atslēdziņas (turpmāk tie vairs nebūs aizslēdzami). Esam izsituši taisno ceļu cauri taigai un kalniem, cauri zeku kolonijai Orton, no Meždurečinskas līdz Abakanai. Meždurečinskas mocisti gan mums centās visādi ieskaidrot, ka īsti iespējams tas neesot, viņi neviens tā nedarot. Bet tāpēc jau mēs esam savā ceļā, lai lauztu prototipus un atklātu paši sev un citiem jaunas lietas...:) Bet šodiena noteikti ir arī viena no grūtākajām līdz šim - kad 2vos naktī piesakāmies pie Daces, Lejas Bulāna ciema mācītājas un skolotājas, esam pilnīgi izpumpēti. Dace mūs pabaro un iekārto mums guļas vietas savas mājas viesistabā, kas pie viena kalpo arī par vietējo baznīcu, kur sanāk viņas draudze uz lūgšanām, jo citas baznīcas telpas ciemā nav. Dace šurp atbraukusi pirms 7 gadiem uz vienu vasaru, bet tā nu vēl joprojām ir šeit. Redzēsim - uz cik gadiem mūs Lejas Bulāna \"iesūks\"...;)
10.septembris 32.diena Aprit mēnesis, kopš esam ceļā. Tehnika pagaidām turas, paši sakāvušies arī vēl neesam, viss, ko sastopam un redzam, turpina izraisīt interesi, tātad - esam dzīvi. Iespējams, ka šis ir bijis ir viens no interesantākajiem mēnešiem mūsu dzīvē. Atzīmējam mēs šo apaļo jubileju ar ... nebraukšanu. Esam lēmuši pāris dienas aizvadīt Lejas Bulānā - atvilkt elpu, parakstīt kaut ko, bet pamatā - mēģināt izprast dzīves ritmu mazā Sibīrijas ciemā, kur piedevām lielākā daļa iedzīvotāju runā latviski. Dace mums laipni atvēl naktsmājas arī turpmākajām pāris dienām, bet par to ejam talkā viņai visādos darbos, un šodien konkrēti lielāko dienas daļu pavadām kartupeļu vagās ar kaplīšiem norokot Daces cūķiem domātos kartupeļus. Laba pārmaiņa...:) Vakarā vēl aizlaižam uz tuvējo, diezgan ledaino ezeriņu nodžumpīt, tad pie bijušā kolhoza priekssēža Jāņa uz pirtiņu, un tad jau mūsu lauku mierā pavadītā diena ir galā. Rīt šeit ciemā gaida lielus viesus - kādu ministru no LV un LV vēstnieku Maskavā. Sākam saplūst ar sagaidītājiem...;)
11.septembris, 33.diena Lejas Bulānas ciema miers un sirreālā sajūta, ka esam kaut kur Latvijā, nevis 10tūkstošus jau nobraukuši, mūs šeit notur vēl uz vienu dienu - salabojam Dacei klētiņas jumtu, šo to vēl te parosāmies vietējiem tenkotājiem par prieku (ciemā mūs te apspriež ne pa jokam, pat precina jau...). Tad jau arī vakars un lielie ciemiņi klāt - vēstnieks Andris Teikmanis ar kundzi un tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš braukuši no Maskavas gandrīz diennakti un nu ierodas Krasnojarskas milicijas eskorta pavadībā. Jāsaka - Lejas Būlānos šķiet šajā brīdī automašīnu skaits ir dubultojies. Izskatās, ka delegācija ir visai pārsteigta, redzot pie skolas, kur notiek svinīgais pasākums, jau priekšā divus transporta līdzekļus ar LV numuru zīmēm. Un vēl kādus dranduļetus...;) Pasākuma \"stīvajā\" daļā neiztiek bez interesantiem starpgadījumiem, ko nodrošina vietējais Vilis, kuru vēl kaut cik skaidru neesam manījuši, un viņa medāļiem apkārtais tēvs Roberts, kuraprāt, ja vācieši būtu vinnējuši, viss te būtu savādāk (pats gan viņš savas daudzās rētas, ko šķiet visiem atbraucējiem atrāda, laikam krievu armijas rindās dienot guvis). Pēcāk tiekam aicināti arī uz Būlāniešu sarūpeto banketu, kur galdā bez visa cita tiek celta visai garda samagonka, ar ievogu piedevu, tā mums stāsta. Tāds interesants izvēršas vakars, kur pavisam netīši tālajā Sibīrijas nostūrī mazajā Lejas Būlānu ciemā (ap 100 cilvēku te šobrīd dzīvojot) sastopas divas delegācijas un būlānieši...;)
12.septembris 34.diena Kā jau pēc kārtīgām dzīrēm mostamies stipri pavēlu, vēl kamēr Dace sacep mums sasolītos gardos kartupeļu pīrādziņus, ir jau liela dienā ārā un, kad sākam atvadīties no mums jau tik mīļajiem būlāniešiem, pulkstens ir jau 2 dienā. Šī ceļojuma laikā jau otro reizi pametam Latviju. Cik vēl tādas reizes būs? ;) Izvēlamies braukt uz Krasnojarsku pa tuvāko ceļu, kurš ved caur Kuragino. Ceļš izrādās fantastiski skaists taigas ceļš, kādi 150km (no 450) gan pa grunteni, bet apkārtējās taigas mežiem apaugušo sopku ainavas ir to vērtas. Vēl jo krāšņāku šo visu dara taigā ienākušais zelta rudens - to grūti aprakstīt. Nu apmēram kā Gaujas senleja Siguldā rudenī, tikai tas viss tik tālu, cik acis sniedz, un visas dienas garumā. Vakarā sasniedzam Krasnojarsku, kur vietējie mocisti savā servisā izmitina mūsu močus, bet pašus tuvējā viesnīcā. Te nu beidzas mums skaisto mazpilsētu un ciemu šarms, un sāk pildīties viesnīcām paredzētais budžets. Jāsaka - sen gan viesnīcā nebijām bijuši - nu jau vairāk kā divas nedēļas mums visur priekšā bija draugi...;)
13.septembris 35.diena Tikai pret vakaru saņemam sūtījumu no Rīgas - riepas, eļļas, Latvijas presi, pīpes tabaku un serenādes konfektes - paldies atbalsta grupai! Baudam ... ;) Tā kā vēl rīt paliekam Krasnojarskā, lai sadarītu tehniskas lietas močiem. Šodien mums jau gandrīz ierasto lauku burvību ir nomainījis lielpilsētas šarms. Šī pilsēta, šķiet, ir pati Sibīrijas sirds, kas tēlaini iekārtojusies abos Jeņisejas krastos. Ar vietējiem mocistiem bariņā smuki izbraukājam visu pilsētu, īpaši skaists skats vakarā ir no časovņas, kas ir kalna galā, kuram visa pilsēta pie kājām. Kas vēl zīmīgi - esam pārvākušies dzīvot uz kuģa, kurš pieparkots upē pašā pilsētas centrā, te tagad viesnīca Majak. Bet... kādreiz šī kuģa vārds ir bijis Latvija, tā ka atkal jau jūtamies kā mājās un, vietējos draugus aicinot ciemos, sakam - pojehaļi v Latviju - eto tut sovsem bļizko... ;)
14.septembris 36.diena Pamostamies no tā, ka ārā nenormāli gāž, bet... kā izrādās matroži mazgā augšējo klāju, un visa ūdens notecēšana notiek tieši pret mūsu kajītes logu... ;), bet ir jau arī tomēr šodien samācies, brīžiem uzslapina. Principā ideāla diena, ko pavadīt Koļas un Marka servisā, mainot riepas, eļļas un citādi sakopjot rumakus tālākceļam. Vakarā vēl vietējās latviešu biedrības un Būlānā jau satikto augsto viesu sabiedrībā klausāmies dziesmas Daugavpils teātra aktieru izpildījumā. Māju sajūta pēc jau nobrauktiem 11 tūkstošiem km šonedēļ te mūs nepamet. Sirreāli...
15.septembris 37.diena Kazahijas neizturamais karstums nu palicis par visai patīkamu atmiņu. Ciklons, kurš mūs ķēra no rietumu puses, nu mūs ir noķēris. No rīta vēl aiskrienam `pa vieglo` uzmest aci slavenajiem Krasnojarskas stabiem, kas pēc izstaigāšanas izrādās tādas ne visai lielas klintiņas pauguru galotnēs (pāris tādās uzrāpjamies), bet kopumā stabu dabas parks ir tīri jauks. Izrādās Kaspars ir pat pārāk viegli uzģērbies priekš `dubaka`, kas ārā piezadzies, un uz pārdesmit km tālāk esošo Krasnojarskas HES Mārtiņš aizdodas viens. Būve visai iespaidīga, ūdeni noturošās sienas augstums esot 117 m, tāda ir arī ūdens līmeņu atšķirība starp milzīgo Krasnojarskas ūdenskrātuvi un tālāk ūdeņus nesošo Jeņiseju. Vietējais mocists, kurš te Mārtiņam visu parāda, saka, ja notiks Akaša (šķiet - katastrofa), tad Krasnojarska tikšot noskalota no zemes virsas, bet tas izraisīšot arī globālu katastrofu, jo šī esot īpaša enerģētiska vieta. Pa upi uz augšu esošajai Sajānu- Šušenskas HES, kas ir 200m augsta, esot sākušās kaut kādas problēmas ar nesošo sienu un tiem, kas to zin, neesot visai omulīgi. Jau pret vakaru tomēr izraujamies no Krasnojarskas apskāvieneim, un dodamies Baikāla virzienā. Mugurā ir savilkts gandrīz viss, bet vienalga vēsums un mitrums kož cauri, un, kad tumsiņā ceļmalas krogā dabonam naktsguļu, izrādās ir jau salna, un kāda čebureku pārdevēja domā, ka rīt varētu piezagties sniegs.... (tagad mostamies, ārā 4 grādi, brrrr...)
16.septembris 38.diena Šodiena paiet, traucoties Baikāla virzienā pa Krievijas austrumu lielāko trasi (maģistrāli), kas vietām ir tīri labs asfalts, vietām diezgan draņķīgs ceļš, vietām tikai virziens, kā vietējie saka. Esam nobraukuši vairāk kā pusceļu līdz Irkutskai, tā, ka rīt lolojam cerību sasniegt Baikāla krastus. Ceļš kaut kādā mērā atgādina Polijas Via Baltica ceļu, jo te arī kilogramiem fūru, un starp tām tonnām vieglo autiņu dzenātāju no Vladivostokas uz Krieviju. Dzen visādas, arī jaunas. Esam arī viennozīmīgi iebraukuši sava brauciena aukstākajā periodā - visu dienu temperatūra ir tā ap 6 līdz 9 grādi, vēss un drēgns. Ik pa brīdim kāds mākonis kaut ko nosmidzina pār mums, bet kārtīgu lietu vēl joprojām kāds tur pietaupa. Pret vakaru izskatās, ka mums pat izdevies aizmukt no aukstā Sajānu ciklona, kas šejienei nākot virsū no rietumiem - vakars iznāk pat tīri saulains. Šovakar ceļmalā atrastais guļam-krogs izrādās ir nolīdzis virtuvei ķīniešu puikas, baudām šīs tautas gardos ēdienus. Mārtiņa nepatīkamā atziņa ir, ka laikam iepriekšējās nakts `gadjušņikā` viņu pamatīgi sakodusi kāda blusa, šovakar visa mugura bumbuļos, un vēl jākasās... ;)
17.septembris 39diena Pēc kārtīgām ķīniešu pavāru gatavotām brokastīm dodamies ceļā ar domu vakarpusē būt pie Baikāla.Pabraukuši 50km attopamies,ka Mārtiņa pase palikusi pie viesnīcas administratora.Ar pāris stundu kavēšanos turpinām braucienu pa federālo štrāsi,kas pilnīgi atbilst mūsu formulai - katru dienu pa posmiņam neceļa. Jau ar tumsu sasniedzam Irkutsku. Pēc kāda atsaucīga taksista norādēm esam apmetušies mājīgā un,galvenais,siltā viesnīcā.
18.septembris 40.diena Ir iestājies ForceMajore jeb Slimība un Exp gaita šobrīd sabremzējusies Irkutskā uz. Kaut kas no kombinācijas SibīrijasBlusa+NelāgsĶīniešuĒdiens+Aukstums ir Mārtiņu nolicis gar zemi. Temperatūra+Drudzis+Naktsdzīve uz poda - nav lāga. Nav sliktā bez labā un tikām, kamēr Mārtiņš kunkstēdams pa visnīcu vārtās un pašreiz mēģina iztikt bez vietējo dakteru apmeklējuma, Kaspars beidzot cerams pavisam kārtīgi (kāds 3šais mēģinājums) sataisa mocim sānu peku, kā arī pats savas ādas vainas atrāda vietējā poliklīnikā un ... saņem radikāli pretējus ietekumus pirms tam Latvijā dzirdētajiem. Rītdiena rādīs, kad tālāk...
19.septembris 41.diena Turpinām ceļojumu uz poda Irkutskā... Bet vismaz ir laiks sarakstīt līdz galam nākamo ceļojuma apraksta porciju, salikt www jaunas bildes un utt...
20.septembris 42.diena Urrāā - beidzot atkal ceļā. Lai arī Mātiņš ne vēl pie pārliecinošas veselības ticis, tomēr no rīta kustamies. Ātri kartei uzmetot aci, izskatās, ka piebraucot pa taisno ceļu Baikālam pie Listvjankas, tālāk varēsim tikt atpakaļ uz federālo transsibīrijas trasi pa mazu celiņu gar pašu ezera krastu. Kad esam jau pie ezera, viss izrādās mazliet citādi - pat kartē rūpīgāk ieskatoties, top skaidrs, ka iedomātais celiņš patiesībā ir ... dzelzsceļš. Vietējo viedokļi dažādi - gan ka tur nevar izbraukt, gan, ka var, un būšot interesanti šie 80 km gar/pa dzelzsceļu. Lemjam - brauksim, piedzīvojumi jau mums tik.... ;). Prāmis pāri Angārai (lielākā upe pasaulē, kas IZTEK no ezera) ir tikai 4 pēcpusdienā, tāka mums atliek laika patīksmināties par fantastiski skaisto Baikālu un Angaras izteku, labi ieturēties, papētīt Baikāla dibenu un paklausīties stāstus uz kuģīša ar stikla dibenu. Knapi uzrūmējamies uz supermazā prāmīša, un esam upes otrā krastā, Port Baikal. Bodē iepērkam paiku, jo ir aizdomas, ka būs jānakšņo pie sliedēm, un dodamies. Šis līkumainais dzelzsceļa posms ir ļoti skaists, jo visu laiku iet gar pašu ezera klinšaino krastu un esot Ginesa grāmatā ierakstīts ar saviem 39 tuneļiem uz šiem 80 km. Visai drīz pagaist mūsu cerības par taciņu gar dzezsceļu, un sākas pilnīgs motosex ar mūsu apkrautajiem močiem - špalas, šķembas, blakus izrakņāts, vecās špalas ņemtas ārā un zālē lieli akmeņi, neskaitāmi bīstami tiltiņi un tuneļi līdz pat puskilometram gari. Smaaaagi, pēc 3 stundām, padaudziem gāzieniem un knapas izvairīšanās no vilciena, ar tumsas iestāšanos esam veikuši 20 km. Te mums atkal veicas - pieturam pie dzelzsceļniekiem, kas aprūpē šo posmu - izrādās pavisam lāgā džeki - pabaro mūs ar nupat saķertajām un saceptajām zivīm, tēju, zapti, izgulda uz pāris stundām un 3jos naktī palīdz uzkrāmēties uz atpakaļejošā vilciena. Moči lopu vagonā, paši plackartē - laime 100% īga :)
21.septembris 43.diena Baikāls rudenī - tas ir patiesi krāšņi! No rīta kā nokrāmējāmies no vilciena Sļudjankā un drīz šķērsojam Burjatijas republikas robežu, tā praktiski visu dienu aizvadām braukdami gar šīs saldūdens jūras gleznainajiem krastiem - pauguri tērpušies visās rudens krāsās, tālāk fonā arī daža laba sniegota virsotne. Lai arī diena kā pasaka - saulains un diezgan silts, paša sirmā Baikāla ūdeņus šodien saviļņojis un pat putās sakūlis pastiprs vējš, kas visu skatu padara vēl jo krāšņāku. Vakarpusē iebraucam ne mazāk skaistajā Selengas upes ielejā.
22., 23.septembris 44., 45.diena Esam pilnībā Federālās Transsibīrijas trases varā. Ja arī gribētos, īsti, kur nogriezties, ceļa īsināšanai nav. Un nav arī vajadzības `mukt no asfalta`, jo tas pats ņem un aizmūk uz šīs šosejas vietu vietām lieliem gabaliem, un tad mums zem ratiem smiltis, vai `šķebjonka` (akmentiņi, šķembas), vai mālains, vai `škaļņiks`, kas ir vietējo sopku vāji pārstrādātu šķembu versija (ar ļoti asām malām). Apkārt mūs priecē pilnīgs Sibērijas rudens - lapegles un bērzi visu apkārtni nokrāsojuši dzeltenīgi rūsganu. Pēc tam, kad aizvakar Mārtiņš pamanās pirms kādas uzpildes izbraukt bāku pilnīgi tukšu, līdz uzpildes stacijai davelkot ar moča gāzelēšanas metodi, jau vakar visu dienu parādījusies problēma ar nepietiekamu degvielas padevi, kas sākumā tikai nedaudz traucē braukt, bet, iebraucot vakarā Čitā, rezultējas ar pilnīgu moča nedarbošanos uzsildītā stāvoklī. Ir skaidrs, ka tālāk bez remontiem netiekam. Svētdienas pirmā puse paiet Čitas mocista Pāvela garāžā, kur tiek izjaukts degvielas sūknis, un atrasts, ka stipri netīrs ir tur dziļi iekšā paslēptais degvielas filtrs. Principā jau šādus degvielas filtrus jāmaina, taču Čitā, protams, neko līdzīgu atrast nav iespējams, tādejādi iztiekam ar kārtīgu tā iztīrīšanu. Tas palīdz, un jau pēcpusdienā dodamies tālākajā ceļā, mocis atkal skrien labi. Vakarā esam Černiševskā, viesu namā pie Volodjas - pirtiņa un nedaudz vodkas ir pašā laikā pēc visai vēsās vakara braukšanas... ;)
24.septembris 46.diena Laika apstākļu Dievs mūs turpina lutināt. Mostamies ar saulstariem logā... bet, kad gribam ārā muti nomazgāt, neizdodas - izrādās, ūdens ir sasalis un gradusņiks pie loga plkst 9 no rīta rāda - 5 ... Nogaidām līdz 11, kad saule gaisu iesilda līdz plusiem, un laižam. Visu dienu (ap 600 km) nobraucam pa gruntenēm, kas ik pa brīdim mainās - vietām ideāls uz 120 braucams ceļš, vietām jālīkumo ap ceļa būves nepabeigtajiem gabaliem. Putekļu rīšana diezgan pamatīga. Te krietni izteiktāk kā iepriekš jūtams, kas īsti ir transporta plūsma pa šo `maģistrāli` - ap 95% transporta līdzekļu uz šī ceļa ir ar stūri labajā pusē, un brauc no Japānas, lai pēcāk kaut kur plašajā Krievijā tiktu pie jauna īpašnieka. Krievijas austrumu daļā ar labās puses mašīnām ir jau tā piedzīts, ka vietām to ir krietni vairāk, kā to, kam stūre pareizā pusē. Mēģinājumi aizliegt šādus auto ir beigušies tikpat kā ar revolūcijām, tāpēc pašreiz neviens šo lietu nerisina, un katrs tikām brauc ar kādu stūri grib, bardaks liels. Labi, ka vēl nebrauc katrs pa kuru pusi grib.... ;) Jau ar tumsu sasniedzam Skovorodino, kur arī nakšņojam ceļmalas motelī...
25.septembris 47.diena Virzāmies pa šīm gruntenēm ar labu ātrumu, taču tas prasa savus upurus - rīta agrumā pirms braukšanas Mārtiņš konstatē, ka vakardiena ir iecirtusi divas pamatīgas buktes priekšējā riteņa diskā. Viena tāda, ka šķiet, kamerai jau būtu jālien ārā. Mazliet padarbojamies ar āmurīšiem un laižam gan tālāk. Pēc pārsimt km griežam no federālās nost Zejas virzienā, jo ir ziņas, ka arī te, Amūras apgabalā, ir latviešu ciemi. Sākumā pa foršiem mazceļiem ( jo mums takš vajag pa taisno ...;), kur Kaspars kādā lielā peļķē pamanās arī nokrāmēt moci slīpi, tā pamazām aizkuļamies līdz AmuroBaltijskai. Pēc sarunas ar ciema administrācijas pārstāvi, kura vairāk pēc ķīnietes, nekā pēc latvietes izskatās, uzzinām, ka te vairs viens tik latvietis palicis, un tas ir djadja Vaņa. Paša viņa kamēr nav mājā, viņa līdzdzīvotāja Anna mūs sākumā izbar un sūta bekot, pēcāk gan iesauc iekšā, pabaro ar gardajo zupu un medusmaizēm, un tad jau arī Vaņa klāt. Viņš ir 1907. gadā atbraukušo latviešu kolonizatoru pēctecis. Citi no tamējiem jau izklīduši vai apmiruši, bet tie, kurus 1947. gadā te izsūtīja, 50.tajos aizbraukuši atpakaļ uz Latviju. Vaņa latviski neko labi nerunā, taču 3 dziesmas ar Kur Tu Teci priekšgalā mums nodzied visai braši, un vispār rādās dikti lāga ļaužu. Vēl no viņa uzzinām, ka blakus ciemā jāapmeklē daži mūsējie. Saņemam katrs pa 3 bārdainām bučām, un dodamies uz Ovsjanku. Te tiešām satiekam vēl Ilmāru Sīmani, no kura Kaspars vedīs sveicienus Ķaunēm uz Siguldu, un kurš latviski visai labi runā (viņš ir no 47. gadā atsūtītajiem), un Mārtiņu Degsni, kurš latviski gan neko. Būtu te vēl daži ciemi, kurus apbraukāt, latviešus meklējot, bet atstājam kaut ko nākamo reižu izpētei. Atkal patīkami savējos nu jau vēl lielākā attālumā sastapt, šķiet viņiem tāpat... Dodamies atpakaļ federalkas virzienā, bet tad kļūst skaidrs, ka Mārtiņa mocīts atkal neiet - tāda degvielas filtra skalošana, rādās, palīdz tikai uz brīdi. Kur jaunu dabūt, pašreiz nav ideju, jo sazinoties ar Latvijas KTM dīleri, uzzinām, ka tādu elementāru lietu viņiem servisā uz vietas nav. Pasūtām, taču kad un kā pie jauna filtra tiksim, tagad ir mūsu ceļa lielākā mīkla un problēma...
26.septembris 48.diena Lai dzīvo krievu sentēvu pieeja tehnisko problēmu risināšanā! Mostamies, un jau pēc brīža braukšanas ar Mārtiņa moci top skaidrs, ka tomēr jāgriež iekšā tuvējā Svobodnij pilsētā, jāmeklē filtra skalojamā ķīmija un vieta servisa darbiem vairāku stundu garumā. Pirmais veikals, un vārds pa vārdam ar pārdevēju, kurai tomēr īstā aerosola pārdošanā nav un ... te nu viņš ir, enģelis, kurš nācis pie mums... ;) ... vienkārša večuka veikalā izskatā, kurš pastāsta, ko mūsu ta problēmas gadījumā darīt vajagot, kā viņš pats savam 9tajam žigulim parasti šādās reizēs darot. Respektīvi - marš prom uz saimniecības preču veikalu, prasiet pēc šķīdinātāja 646, gāziet bākā, un tas tur visus sūdus izkausēšot, un būšot labi. Kaspars uz šo vēl neticīgi skatās, bet Mārtiņš pieķeras pie salmiņa un notic. Veikals, 646 pudele, benzīntanks, šaubas un ... sagāžam iekšā 1. porciju un laižam. Neticami - ir uzlabojumi. Pēc 200 km izgāžam acetona atlikumu bākā, atjaucam ar benzīnu, un ticiet vai ne - Mārtiņa mocīts visu atlikušo dienas daļu iet kā bez vainas. Mega izbrīns mums un prieks par to. Kuru nespēj aizēnot pat tas, ka šodien beidzot gandrīz visu dienu pa slapjo barucam. Vakarā, kad pēc pus pa asfaltu, pus pa slapju grunti nobrauktiem 800 km, Birobidžanā mūs sagaida vietējie mocisti ar garāžu, siltu dzīvokli un vodku `Jevreiskoe sčastje`, mums pret to nekas nav iebilstams... ;)
27.septembris 49.diena Šodien pamatīga braucamdiena - kad lielais starpfinišs tuvu, gribas to ātrāk dabūt, un tā nu norullējām šodien ap 1000 km no Birobidžanas, ar nelielu pauzi Habarovskā, Amūras krastā, līdz pašai Vladivostokai. Esam sasnieguši kāroto Japāņu jūras jeb Klusā okeāna krastu, urrrāāāā, sirdis gavilē!!! ;) Kad sasniedzam pilsētu, gan ir jau 1 naktī un tātad 28.ais datums. Un tieši šis ir mūsu sākotnēji plānotais datums šeit, tā kā varam konstatēt, ka esam šos visai smagos 17 500 km veikuši precīzi plānotajās 7 nedēļās. Lai nu mums arī tālāk tā klātos! Rīt sākam pētīt Amerikas sasniegšanas iespējas, vēl arī tehnika un veselība jāpielabo, nu un, protams, ar vietējiem mocistiem pilsēta jāiekaro... ;))
28.septembris 50.diena Pēc iepriekšējo dienu skrējieniem šodien pat nepieskaramies močiem, labāk kājām pastaigājam te pa Vladivostoku. Sākam interesēties un kārtot jautājumus sakarā ar tālāko ceļu uz Ameriku. Šķiet vienkārši tas nebūs - vērtējam vairākus variantus - pa tiešo, caur Koreju, caur Japānu, kā arī sākam apsvērt iespēju, ka Ankoridžas vietā lidosim (vai peldēsim) uz Sietlu. Diemžēl aizkļūšana no šejienes uz Aļasku pēdējā laikā ir palikusi problemātiskāka, nekā tas no Rīgas skatoties izskatījās. Domājams Vladivostokā būsim vēl līdz nākamās nedēļas vidum...
6.oktobris 51-58.dienas Uz 9.dienām "iestrēgstam Vladivostokā, bet nu beidzot šodien kāpjam uz kuģa, kurš divarpus dienas vedīs mūs uz... Japānu. Tā sakarā ar to, ka esam te pa Vladivostoku visvisādīgākajos veidos noskaidrojuši, ka moču un pašu pārvešana no šejienes uz Ameriku ir gandrīz neiespējama vai neadekvāti dārga, brauksim meklēt laimi uzlecošās saules zemē. Un esam lēmuši, ka sakarā ar šo aizkavēšanos un visādi citādi - šoreiz nebrauksim uz Aļasku un arī Kanādu laikam nešķērsosim, tādejādi sūri grūti sagādāto Kanādas vīzu izlietosim Japānā. Paši jau esam noskaņojušies, ka tas būs ne mazāk (ja ne pat vairāk) košs piedzīvojums un Japānā plānojam pavadīt kādu pusotru nedēļu - kam';er viss sakārtosies, kamēr apkārt paskatīsim un Fuji kalnā uzrāpsimies. Šīs dienas Vladivostokā mums pārsvarā pagāja nodarbojoties ar loģistikas kompānijām, vairākkārt labojot msi moča degvielas padeves lietas, skatot pilsētu un tuvējās apkārtnes, patusējot ar vietējiem mocistiem un arī nopeldoties Japāņu jūrjā. Tīri skaisti un uz beigām jau pat mīļi šeit šķiet, gandrīz asariņa būs jānobirdina jūriņā aizejot. Viens gan visali labi mūs priecē - kā vienmēr šī mūsu ceļojuma laikā vietās, kuras mēs pametam, atnāk nelaiks - jau šovakar sola, ka no Ķinas šurpu būs klāt mega ciklons, kurš te visu skaisto, saulaino rudeni, ko baudījām, stipri izbojāšot. Tā nu mūkam no Vladivostokas un pēc mēneša Krievijā pametam šo pārsteidzoši kontrastaino un viesmīlīgo zemi...;)
7.-10.oktobris 59.- 62.diena Esam uz prāmja Sun Rice klāja un virzamies uz Japānu, kuru esam izvēlējušies Kanādas vietā. Mūsu moči ir vienīgā krava prāmja 550 automašīnu pārvadāšanas tilpnē. Pa ceļam sola gan vētru, gan taifūnu - bet tas kaut kā paiet garām. Nokļūstot Kobes ostas muitā, izrādās, ka te neviens iepriekš ar savu transportu nav bijis. Un tad sākas 8h garš process, kura rezultātā mēs puslegāli tiekam pie saviem močiem un dodamies ielās, kur ir pretēja virziena satiksme.
10.oktobris 62.diena Tālāk par Osaku neesam tikuši, jo japāņu KTM šodien nestrādā, tātad moču remonts tiek atlikts uz rītdienu. Osaka pati koša, vakarā spīdīga, un burzma kā skudru pūznī, taču tai pat laikā jūtams viens liels japāņu miers. Viss, kas uzbūvēts - ir pamatīgs, pārdomāts, nekā lieka. Brīžiem liels pretstats Krievijas celtniecības kultūras paviršībai... Dodamies uz Austrumiem, taču laika starpība ar Rīgu samazinājusies par 2 stundām..
11.oktorbis 63.diena Rīta agrumā esam atpakaļ pie KTM servisa Impala - šodien džeki strādā. Liekas, ka tiksim ātri ar manu filtru galā un dosimies, bet kad sākam no viena gala, tad kamēr visu apdara, servisā paiet praktiski visa diena. Bet nu mums ir msi mocim jauni visi degvielas filtri, sataisīts tecēt sākušais priekšējais amortizators un jauns atstarotājs pakaļā...;) Kaspara mocim nu beidzot ir sānu peka - KTM džeki daudz nedomājot noņēma vajadzīgo detaļu no jauna moča, kas bija veikalā - forša attieksme. Jāsaka to saprotam arī vakarā saņemot rēķinu - gaidījām "kosmosu", bet cenas detaļām izrādās ļoti patīkamas un visas dienas darbam vēl jo vairāk (Japāna ir stipri lētāka par Latviju šajos jautājumos, kā izrādās...;) Jā - un te arī vakara turpinājums mums atrisinās - KTM dīleris pats personiski paņem vienu jaunu Adventure no veikala, izvadā mūs pa skaistākajām apkārtnes vietām kalnos (skati uz Osaku vakarā šeit ir fantastiski), pēc tam uzaicina kopā aiziet uz pirti, pēcāk pie viņa mājās uz brangām japāņu vakariņām un arī tam sekojošu izguldīšanu. Vakars paiet visai jauki - abi brāļi Kazuya un Bobuya neko angliski labi nesaprot, mēs atkal japāņu valodā vēl neesam ielauzījušies, bet pēc dažiem aliem ar komunikāciju viss kārtībā. Nu kolosāla ir šāda attieksme tik tālā no mājām nostūrī - LAI DZĪVO KTM, MUMS TĀ PATĪK...;)
12.okrobris 64.diena Agrumā mostamies pie KTM džeka, kurš vēl pamanās mums pa ceļam brokastis uzsaukt un tad jau dodamies beidzot prom no Osakas puses. Dodamies uz dienvidiem, sākumā atkal caur Kobi, tad ar prāmīti uz salām (izrādās ar prāmi pārbraukt esot 3x lētāk, nekā pa jauno milzu tiltu, kas turpat blakus. Pirmā mums ir Avaji sala, kurā braucam pa Klusā okeāna piekrastes mazajiem celiņiem. Viens posms izrādās tik šaurs un serpantīnais, tai pat laikā krāšņs un baudāms, ka bieži piestājot, arī pamaldoties tikai jau pret vakaru (tumšs Japānā šai gadalaikā paliek jau ap 18) tā tik vien sasniedzam šīs pašas salas galu, pārforsējam šeit "dārgo tiltu", jo prāmja nav, un ar krēslu esam Shikoku salā. Esam dabūjuši Japānas hosteļu karti un jau drīz atrodam vienu tādu omulīgu Tokushimas pilsētas tuvumā. Vēl tik internets, vakariņas un rīt tad jau Shikoku salas 88 tempļi mūsu plānos...
13.oktobris 65.diena Pamostoties mūsu naktī knapi atrastajā nomaļajā hostelī atklājas, ka tas atrodas pašā Klusā okeāna krastā, ļoti skaista līcīša ielokā. Msi pēc ilgāka pārtraukuma izskrien krosiņu pa līča plakanajiem japāņu tipa olīšiem, pat tuvējā kalnā uzskrien un ieskrien arī okeānā apmērcēties. Kaspars kaut kā nesaņemas... Pavēlu izbraucam un praktiski visu dienu braucam gar okeāna krastu – vietām serpantīni, vietām taisnāks ceļš un japāņu miesti, caur kuriem kustība notiek bruņurupuča ātrumā. Pa ceļam satiekam daudzus svētceļniekus, kuri šajā salā apstaigā visus 88 tempļus, mēs slinkāki – braucam ar moci, piedevām nebūt ne visus tempļus „ņemam”. Pie dažām budistu svētvietām piestājam, mēģinot izprast kas te un kā iekārtots, bet padziļinātai budisma lietu izpētei mums šoreiz diemžēl nesanāks laika. Kad esam apņēmuši Muroto ragu un nobraukuši apmēram pusi no šodien plānotā, pienāk agrais japāņu vakars (ap17 jau krēslo) un metamies pie miera Kochi pilsētiņā, viesnīcā-japāņu mājā, pie omulīga tantuka...
14.oktobris 66.diena Esam saņēmušies lauzt tradīcijas un ... mostamies pl.5:30 lai kaut ko apskatītu Kochi pilsētā un laicīgi uzsāktu braukt. Lonley Planet slavinātais Svētdienas tirgus izrādās gan neuzsākas 6, kā rakstīts, tā ka sākotnēji nogājuši pa patukšo ielu, kur bija jābūt burzmai, dodamies uz Kochi cietoksni. Tas izrādās ir varens veidojums pašā pilsētas centrā ar japāņu cietokšņiem rakstūrīgajiem slīpajiem mūriem un raksturīgajiem jumtiņiem visām pils ēkām. Atceļā gūstam iespaidus arī par japāņu ielas tirgu - šo to pagaršojam, arī ābola un bumbiera krustojumu, kam nezinām nosaukumu, bet kurš izrādās ir ļoti gards. Dodamies Hirosimas virzienā, caur Matsuyamu, no kurienes uz slaveno atom-pilsētu mūs aizvedīs prāmītis. Pa ceļam vēl pamanāmies izraut mazo līkumiņu pa pavisam mazo japāņu kalnu celiņu, kurš 30km garumā mums paņem pāris stundas, jo kalna pārejā serpentīns ir tik "kruts", kādi šķiet vēl mūsu ceļā nav bijuši. Arī jāstājas ir ik brīdi paskatīt un pafočēt, jo daudz kas te ir stipri izskatīgs un neparasts latvieša acij. Pēcpusdienā izbaudām Ishte-ji klostera atmosfēru Matsuyamas pilsētā un turienes cietokšņa pilsdārzus, un tad jau pāris stundas kuļam Japānas iekšjūras ūdeņus un vakariņās baudām slaveno Hirosimas okonomiyaki ēdienu, kurš te tiek gatavots īpaši gards, jo sevišķi komplektā ar sakē...
15.oktobris 67.diena Turpinām tradīciju un jau ļoti agrā rītā izklaiņojam Hirosimu. Dīvaina sajjūta sakatoties uz vienu no Japānas simboliem - Abomb Home jeb sabombardēto māju. Šī māja ir atgādinājums 45.gada atombumbai, kuru amīši uzspridzināja 600m augstumā virs pilsētas un tā Hirosimu praktiski noslaucīja no zemes virsas, liels daudzums cilvēku gāja bojā uzreiz un pēcāk apmira no saņemtās radiācijas. Šo māju nojaukšot un tuvējā tautu draudzības parkā degošo mūžīgo uguni nodzēsīšot tad, kad pasaulē tiks iznīcināta pēdējā atombumba. Pārējā Hirosima gan ne ar ko vairs neatgādina par toreizējiem notikumiem un ir moderna, skaista Japānas pilsēta. Esam nolēmuši šodien nokļut laicīgi Kyoto, tāpēc "kāpjam" uz bāņa un saprotam, cik perfekta braukšana Japānā ir .. pa dārgu maksas ceļu. Kad pie Kyoto pēc ~350km braucam nost, maksa ir 5700jēnas (~50$) katram. Nomukt nekur iespējams pa ceļam nebija, tā ka maksājam ragā (divas naktis vienīcā sanāktu par šo naudu...;). Vakars Kyoto ar mazu izbraucienu, kura ietvaros beidzot esam spiesti tuvāk iepazīties ar japāņu policistiem, un skatu no augšas uz Kyotu uguņiem. Tad krodziņš kur kārtējo gardais okonomiyaki ar alu, sakē un vēl vienu japāņu dzērienu, beigu beigās ar japāņiem labi sadzeramies un samācām viņiem daudzus latviešu tostus. Vislabāk japāņiem patīk un iet no mutes mutē tosts "ejtudirst"...;)) Stipri līgani atrodam savu hosteli...
16.oktobris 68.diena Visu dienu veltām Kyoto un te nu ir ko darīt - daudzi seni tempļi (esot ap 1600), japāņu parki un dārzi, pilsētai pa vidu imperatora rezidence un tas viss mijas ar modernu arhitektūru un ļoti labi attīstītu infrastruktūru. Mūsu acij iespaidīgs arhitektonisks veidojums šķiet arī Kyoto stacija. Tā arī paiet visa diena - ar kājām, ar moci apskatot, izjūtot un visādi citādi iepazīstot šo izbijušo Japānas galvaspilsētu. Msi izmēģina arī japāņu taksometra šarmu...;)
17.oktobris 69.diena No rīta vēl msi veic agro Kyoto apskrējienu tīri fizkultūras veidā un tad dodamies Tokyo virzienā. Esam lēmuši to izdarīt pa otrās šķiras ceļiem, jo maksas ceļi tomēr liekas ļoti dārgi un piedevām pa tiem traucoties neko jau neredz. Pa mazajiem ceļiem gan kustība uz priekšu noris visai lēni, jo burzma ir liela, luksoforu daudz, pie tam Japāna ir tādas zeme, kur gar ceļu praktiski visu laiku ir pilsēta vai ciems. ap 600km garajā ceļā šķiet tikai kādas 5 reizes uz īsu brīdi esam izbraukuši no apdzīvotas vietas un apkārt ir laiks vai mežs. Braucam līdz tumsiņai, kas te uznāk jau 6 vakarā, ap to laiku esam sasnieguši Japānas Alpus, kur ar pūlēm atrodam vietiņu telts uzcelšanai. Agri dodamies pie miera, lai vēl naktī celtos un bez burzmas pabrauktu Tokijas virzienā...
18.oktobris 70.diena Mostamies jau 4 un 5 sākam kustību. Tas atmaksājas, jo ceļi šajā agrumā tiešām ir tukšāki un var pabraukt ātrāk par tradicionālajiem 50km/h. Arī Japāņu alpu skati rītausmā ir fantastiski. Rīts gan ir pavēss, jo esam modušie paaugstu kalnos, kad sākam braukt, ir +4 grādi. Atklājam vēl vienu īpatnību - Japānā neko nekur nevar nevar dabūt līdz pl 10, kad krodziņi veras vaļā, un visi tā. Tikai jau ļoti tuvu Tokijai atrodam vietiņu, kur milzīgo izsalkumu remdēt. Jau priekšpusdienā sasniedzam Tokiju, bet gan tikai pēc pāris stundu meklējumiem beidzot atrodam mūsu mērķi - Latvijas vēstniecību Japānā, kur mūs laipni uzņem pats vēstnieks Pēteris un viņa komanda - Egils, Guna, Oļegs un Kaoru. LIELS, LIELS PALDIES vēstniecībai par mums ierādīto darba vietu un darbinieku palīdzību, kas mums tuvākajās dienās lieti noder, jo jākārto ir visai sarežģītais moču un pašu pārvešanas jautājums. Mēģināsim šeit Tokijā atrisināt arī Brazīlijas vīzas jautājumu. Bet nu ceram, ka jau jaunnedēļ būsi dīķa tajā pusē...
19.oktorbris 71.diena Tokyo - strādājam pie loģistikas jautājumiem...
20-21.oktobris 72-73.dienas Brīvdienās pie mūsu "darba" jautājumiem (pārsūtīšanas loģistikas) te neko nesadarīsi tādejādi realizējam vienu no ieplānotajiem Japānas pasākumiem - uzkāpjam Fuji vulkāna pašā virsotnē. Kaut arī šis kalns varbūt netiek salīdzināts ar Himalajiem, bet tas tomēr nav arī Gaiziņš. Ņemot vērā, ka Fuji kāpšanas sezona beigusies jau augustā, laika apstākļi šobrīd, oktora beigās, ir visai paskarbi. Kad sestdienas vakarā jau ar tumsu nonākam kalna pakājē, 2400 metru augstumā, no kurienes sākas dienvidu puses taka, pūš visai skarbs vējš un ir samērā pavēss. Tas liek pastiprināties bažām, ka 1376 metrus augstāk būs pavisam skarbi - laika prognozē dzirdēts, ka augšā sagaidāms -16 un stiprs vējš. Bažas pastiprina pie takas sākuma izliktā zime, ka sakarā ar ledus apstākļiem taka ir slēgta. Bet vai nu tas atturēs tik tālu ceļu veikušus dēkaiņus...;) Pl.22 visi trīs (mums ir pievienojusies šim kāpienam Guna no vēstniecības) esam satuntuļojušies, sakrāvuši līdzi ņemamās paikas un guļammaisus, atstājam močus stāvvietā un dodamies tumsā un vējā. Kāpt ir skarbi, pūš ļoti un tumsa nedara omulīgāku šo visu lietu. Jau brīdi pēc pusnakts tikuši mazliet pāri par 3km vjl, lemjam, ka jāmetas pie miera, ko arī gribam izdarīt pa ceļam atrastajā kalnu būdā, kas tādiem nosalušajiem kā mēs paredzētas. Ņemot vērā to, ka nav sezona, japāņi izrādās šīs glābiņu sološās būdas slēdz ciet. Bet nu ir tik auksti un tik ļoti nešķiet pareizi doties tālāk uz augšu, ka ar šveices naža visu ienstrumentu palīdzību tomēr tiekam zem jumta. Ārā gaudo vējš, bet mums līdzpaņemtie sušī ar siltu tēju - patīkami...;) Mostamies ar saules lēktu un tīksminādamies par patiesi burvīgajiem uzlecošās saules skatiem, atsākam kāpienu. Dubaks un brāzmains vējš gan mūs vēl pavada līdz pašai virsotnei, taču gaismas un brīnišķo ainavu iedvesmotiem nu kāpjās daudz labāk. Droši vien skatoties no šī kalna šādā stundā ticis pieņemts lēmums par Japānas karoga izskatu un šo zemi aizsākuši dēvēt par uzlecošās saules zemi...;) Īpaši nesteidzoties pl.10 sasniedzam 3776 metrus augsto virsotni, kas atrodas uz vulkāna krātera malas - labs ieraksts MOTO-ekspedīcijas dienasgrāmatā.. Izbaudījuši šī visādu krāsu lavas veidotā kalna kāpienu un pie sevis mazliet piedomājot, ka Fuji uzsprāgstot ne retāk, kā reizi 300 gados un pēdējo reizi tas noticis 1707.gadā, pēcpusdienā (vēl pa ceļam salabojot būdiņas durvis) esam lejā pie močiem. Ar laika apstākļiem mums šodien veicies, virs 2000m neviena mākonīša un lejup kāpiens pat izvēršas visai silts. Bet kad pabraucam mazliet zemāk, iebraucam drēgnajos mākoņos, kas ir šai augstumā un pilnīgi vai neticās, kas tur augšā bija tik labi. Lai atžirgtu un sasildītos pēc tomēr visai grūtā un spēkus paņēmušā kāpiena, mājupceļā (uz Tokiju..;) vēl iegriežamies onsenā jeb japāņu publiskajās vannās, kas veidotas uz karsto pazemes minerālūdeņu bāzes. Pēc divu stundu mērcēšanās ir atgūta tīrības un siltuma sajūta, taču ar pamatīga gurdenuma nastu dodamies 3st garajā atceļā. Pamanāmies vēl kārtīgi pamaldīties pa tumšajiem japāņu kalnu serpantīniem, bet tad jau laimīgi sasniedzam lielpilsētu. Mums vēl priekšā kāds jaunums - šonakt nonakšņojam tā sauktajās "kapsulās", jo jauniešu vienīcā uz šo nakti brīvu vietu nebija. Kapsulas izrādās visai amizanti iekārtota fiksā nakts pārlaišanas vieta, taču neskatoties uz kapsulu šaurību, klaustrafobija nepiemetas un pēc brīža krācam pilnā sparā. Fuji ar mums ir nodarījis savu...;)
23-24.oktobris 74-75.diena Pirmdienas rītā ierodamies vēstniecībā kā uz darbu - turpinām apzvanīt, precizēt piedāvājumus mūsu visai sarežģītajam moču pārsūtīšanas pasākumam - tas nav japāņu loģistikas firmu ikdienas uzdevums, tāpēc kopējā apskaidrība par visu ar šo saistīto viņiem un mums nāk lēni. Pēc 11.septembra notikumiem ASV visādas ar bīstamu preču nosūtīšanu saistītas lietas ir stipri sarežģijušās un arī sadārdzinājušās. Arī izvešanas no Japānas nav nekāda medus maize. Turpinot visu šo, pa starpu arī sākam uzmest aci šai pilsētai - kas tad un kā te izskatās un kas kā iekārtots Tokijā. Iespaidīga un ļoti savdabīga metropole, bet mums patīk, jo sevišķi ar tukšiem močiem nēsājoties pa šīs kreisās kustības ielu burzmu. Visam šim pa starpu (kārtējo reizi ar LV vēstniecības laipnu palīdzību) mums izdodas ļoti struji, burtiski pāris stundu laikā nokārtot līdz šim vēl iztrūkušo Brazīlijas vīzu, kas nu mums ietaupīs raizes Meksikā, kur bijām plānojuši to nodarīt. Vēl joprojām ceram šonedēļ spert kāju uz nākamā kontinenta mūsu ceļā...
25-26.oktobris 76-77.diena Vēl divas dienas pagājušas nepārtrauktos zvanos, e-pastos, sarunās un piedāvājumu pētīšanā. Esam saņēmuši vairākus piedāvājums, pašreiz grūti pieņemt lēmumu, jo cena nebūt nav vienīgais faktors tam, lai tiešām veiksmīgi un laicīgi mums izdotos tikt Amerikā un atkal uz riteņiem. Starp daudziem nezināmiem japāņiem jāsaprot kurš būs labākais un "nepiečakarēs". Bet nupat izskatās, ka vienu piedāvājumu būsim akceptējuši un rīt sākam pakot močus, un nākam otrdien varētu būt Amerikā gan moči, gan mēs paši. Ne lēti, bet neko darīt. Pa starpu esam krustu šķērsu izbraukājuši Tokiju - iespaidīga metropole, debesskrāpju desmiti, varbūt pat simti mijas ar ārkārtīgi komplicēti izbūvētu ceļu, pārvadu un tuneļu mudžekli vairākos līmeņos. Tam visam pas starpu imperatora pils ar ļoti lielu un skaistu parku, daudzi citi japāņu dārzi un parki, kuriem tempļi pa vidam vietām ir, bet citur nav un daudzi, daudzi japāņi, kuri visi kā viens šķiet nekur nesteidzas un neko daudz par dzīvi nestreso, kaut apkārt burzma tomēr milzīga. Baudām arī Tokijas satiksmi, kurai pa vidam nēssāties ar saviem mocīšiem ir tīrais kaifs. Dažās augstceltnēs par brīvu var tikt augšā, ko arī izmantojam, arī Tokijas zivju tirgus šarmu ar šīrīta agrumā (pl.5) msi izbauda (kb lemj par labu rīta miegam) - šajā tirgū, kas apgādā visu Tokijas reģionu ar svaigām zivīm, inčīgākā vērošana ir atraktīvajās tunču izsolēs. Bet visam šim pa vidu pamanās "nobeigties" msi dators, kuru nu japāņu servisa centrā atstāsim labot ar cerību, ka to te kaut kad sataisīs un kaut kur pa ceļam mums to atsūtīs - tā sarunāts. Pēc kopīgiem pūliņiem, šķiet, ka vismaz dati (bildes, raksti, kartes utt) tiks atgūti, bet turpmāk nu ar vienu comp būs mums kādu laiku iztikt...
27-30.oktobris 78-81.dienas Vēl dažas dienas pavadām Tokijā, kas paiet gādājot pašiem aviobiļetes, vēl šo un to nodarbojoties ar moču eksporta lietām - mūsu izvēlētais aģents Izuru dikti cīnās ar japāņu muitniekiem, jo tā arī izrādās, ka Kobes neko īpaši nesaprotošie muitnieki visu nav pareizi noformējuši. Tagad Naritas (Tokijas lidosta) muita nezin kā to putru izstrēbt, bet nu pret otrdienas vakaru beidzot šķiet, ka muitas jautājumi ir kārtībā. Arī moči pēc mūsu izjaukšanas darbiem un salikšanās kastēs ir par trešdaļu mazāk vietas aizņemoši, tādejādi labi pastrādājot pie izjaukšanas tiešām esam "nopelnījuši" pāris tūkstošus dolāru. Tas vismaz priecē... Bet principā, lai arī Japāna mums ļoti patīk, pat mīļa kļuvusi pa šīm trim nedēļām, šīs dienas no ekspedīcijas viedokļa varam uzskatīt par dīkstāvi. Diezgan labi tagad saprotam, ka pārsūtīšanas jautājumi bija jāsāk daudz detalizētāk risināt krietni iepriekš, vēl mājās esot un pa ceļam. Daudz ko no tā, ko epastiski darījām šeit uz vietas varējām izdarīt jau līdz atbraukšanai uz Vladivostoku un Japānu. To nu ņemsim vērā savlaicīgi sākot kārtot Brazīlijas-Senegālas pārsūtījuma lietas. Japāna gan pilnīgi droši ir pelnījusi, lai tajā pavadītu trīs vai vairāk nedēļas un ar savu skaistumu, kultūru un lietu kārtību, kā arī cilvēku laipnību un atsaucību (un noteikti to, ka šajā zemē ir LIELISKA Latvijas vēstniecība, kura patiesi palīdz tautiešiem!!;)) noteikti kompensē jebkuru mūsu rūgtumu par zaudēto laiku. Pēdējā dienā MSI vēl pamanās aizšaut mazliet uz ziemeļiem izbaudot šinkansena (ātrvilciens, ~300km/h) raito gaitu, Japānas rudens krāšņumu kalnainajos apvidos, kā arī sev un citiem, kam stāsta, par brīnumu - nedaudz pamanās piekopt savu izseno auto-stopētāja dzīves veidu. Pāris mašīnas kalnu ceļos izdodas nostopēt un gandarījums arī šajā jautājumā ir gūts...;)
31.oktobris 82.diena Ir 31.oktobra vakars un esam veiksmīgi pārdzīvojuši ceļojuma garāko dienu. Braucot šo apli vislaik uz austrumiem iznāk tā, ka gandrīz visas dienas parasti ir nedaudz, bet īsākas par 24h, ik pa brīdi pulkstens arī jāpagriež par kādu stundu uz priekšu. Taču šī diena, kad cilvēks pārlido tā sauktajai datuma joslai, izvēršas nešpetni gara. Visādas interesantas lietiņas atklājas, piemēram - Izlidojam šodien pl 17 no Tokijas, ligi lidojam (visu nakti) un ielidojam Sanfrancisko šodien pat 10 no rīta. Vai arī - ŠODIEN brokastīs pirmo amerikāņu hamburgeru notiesājam krietnu laiciņu pēc tam, kad ŠODIEN pat esam reiz jau brokastojuši, pēc tam japāņu zivis pusdienās paēdušies un vēl ieturējuši vēlas vakariņas ļotenē. Jocīgi, bet fakts...;) Tā nu ar diezgn palielu saguruma devu (jo garajos reisos gluži kā oerācijās stjuartes dāsni visu nakti piegādā anestēzijas līdzekļus...;) 31.oktobra rītā speram kāju uz nākamā mūsu ceļā paredzētā kontinenta - esam ieradušies Amerikā, San Francisko pilsētā. Praktiski uzreiz acīs iekrīt daudzi kontrasti salīdzinot ar japāņu zemi. Pirmais - daudzie neveselīga izskata (teiksim tā - resni) hamburger-ēdāji. Jo sevišķi dāmām (arī jaunām) pamanāmi dīšīgi tauku "glābšanas riņķi" gurnu apvidū. Diezgan skaidrs ir, ka tas ir uztura jautājums un cik ļoti veselīgais uzturs mūs priecēja Japānā, tik te uz šo visu skatoties pat izmisums var uznākt - pašiem bail paliek, ka ja ilgi te būs jādzīvojas, netiksim vairs močiem virsū... Otrs - rietumu kultūra un sadzīve, kas pēc Japānas šķiet īpaši "pārdemokratizējusies", pat varbūt varētu teikt pagrimusi un izvirtusi. San Francisko laikam ir īpaša vieta tieši geju jautājumos, vai tik ne viena no šajā ziņā brīvākajām vietām pasaulē, un te tas jūtams ik uz soļa. Trešais un laikam galvenais iespaids - cilvēki. Nav ne miņas no japāņu laipnuma un pieklājības, krievu un ukraiņu atvērtības un viesmīlības, un kazahu lielās intereses par visu ar mums saistīto. Tas viss laikam palika tajā kontinentā, šeit publika ir raiba jo raiba un īpaši nevienam mēs te ne interesējam, ne esam vajadzīgi. Līdzīga sajūta ir arī par vietējo aģentu, kas močiem šī krasta formalitātes kārtos. Vismaz pa telefonu loģistikas kundze ieinteresētības ziņā izklausās kā nakts pret dienu salīdzinot ar rosīgo japāņu puisi Izuru, kurš ar mums Japānā nodarbojās. Rītdiena gan rādīs, kā un kas mums te ar močiem būs, bet mums uznāk palielas bažas, ka vēl šonedēļ no SF prom netiksim, jo vēl jau arī servisa darbi pie KTM dīlera daži padarāmi un diemžēl tuvojas nedēļas nogale. Bet rīts gudrāks par vakaru, tagad sagurušās miesas guldām mūsu centra hosteļa čīkstošajās divstāvu gultās. Ar labu nakti sakām, kad pēc Rīgas laika ir pl.8 no rīta...;)
1-2.novembris 83-84.diena Iestājušies "gaidīšanas svētki". Esam San Francisko, visi papīri nokārtoti, iesniegti kur pienākas, šonakt arī moči ielidošot šai pilsētā. Ja mums ļoti paveiksies ar muitām un rīt dabūsim močus, tad parīt mūs gaida servisa darbi pie dīlera un tad atkal beidzot svētdien varētu doties ceļos. Ja nepaveiksies, tad tik nākamnedēļas vīdū no šejienes tiekam prom. Labā ziņa - MSI kompim ir nomainīta mātes plate un nu tas ir kārtībā, bet ... Japānā...;) Sola, ka aizsūtīs uz Meksiku, cerēsim...
3-4.novembris 85-86.dienas Nav mums paveicies, kā bijām sacerējušies - piektdienas vakarā top skaidrs, ka moči no US Customs pirms brīvdienām ārā dabūti netiks. No ceļojuma plānojuma skatpunkta - skumji. Lemjam - ņemam brīvdienās nomas auto un dodamies skatīt Ameriku, precīzāk - Kaliforniju. Apstaigājot autonomas, cenas mūs nenobiedē - rādās, ka visai šiku vāģi, ar garo pakaļu, tā lai gulēt iekšā varam, dabūsim par cenu, kas līdzvērtīga hosteļa cenai. Telefoniski pierezervējam Crysler Magnum, kas sestdienas rītā pie saņemšanas izrādās Dodge Magnum. Ir plašs, labs un gana stilīgs - Amerikas apceļošanai atbilstošs liels auto ar 3.5l dvēseli - tīrais prieks tādu braukt... Sākumplāni - Sierra Nevadas kalni, tur esošais Tahoe ezers, Josemītu dabas parks piepildās. Bija doma paspēt arī līdz LasVegasai un LielKanjonam, taču sajūtot šejienes attālumus top skaidrs, ka šajās brīvdienās pietiks ar šo kalnu grēdu. Un labi vien ir, jo šejienes dabas skati - gan ezers ar kalnainajiem krastiem, gan Josemītu ieleja ar milzu klintīm ElCapitan, HalfDome u.c. ir tik fantastiski skaisti, ka aizrauj mūs uz abām brīvdienām. Izmantojam mūsu auto plašumu un nekādas citas naktsmājas nemeklējam, kalnos gan 2500m augstumā guļot no rīta auto logi ir aizsaluši un pašiem stipri jāpavingro, lai atgūtu siltumu miesās, bet to visu kompensē burvīgie saullēkta skati abas šīs dienas. Tādā garā kamēr moči kastēs esam ar savu Dodge vēl 1000jūdzes pa Kaliforniju pierullējuši savam ceļojumam klāt...
5.novembris 87.diena Mostamies savā Dodge kalnainā autostāvvietā ar labu skatu uz SanFrancisko un jau agri dodamies pie mūsu loģistikas kompānijas - viņiem izrādījies, ka muitai vēl pāris papīri piektdienas vakarā pietrūkuši. Esam klāt stundu pirms darba laika sākuma, jo kā izrādās, tad brīvdienās Kalifornija pagriezusi prom pulksteņus par stundu - DayLightSavingTime sācies, par ko savā auto dzīvodami nenojautām. Labi ka pats šefs agrs putns un jau drīz visu, kas vēl jāparaksta, esam sadarījuši. Iegūto stundu izmantojam lai nobrauktu gabaliņu Klusā okeāna krasta, un tad jau esam iečekojušies jaunā hostelī, kas no pirmā acu uzmetiena liekas 5x labāks par iepriekšējo un lētāks, un gandrīz laicīgi nododam savu jau iemīļoto Dodge. Atkal mums sākas gaidīšanas svētki, kas dienas garumā tā arī ne ar ko nebeidzas. Sāk piepildīties sliktākās prognozes US Customs sakarā - esam nobremzēti ne pa jokam. Līdz vakaram tā arī nekādas labas ziņas nesaņemam. Vienīgais mierinājums, ka jaunatrastasi hostelis izrādās pat 50x labāks par iepriekšējo - īsti forša tusiņa vieta... Un nav kodēj-kukaiņu, kas mūs tajā iepreikšējā bija sakoduši līdz izmisumam, gandrīz pat jau nokoduši, kā brīvdienas pavadot nemitīgi kasoties likās... Gaidām otrdienu un sākam jau pielūgt šos ASV muitniekus...
6-8.novembris 88-90.dienas Prieks caur pilniigu izmisumu - taa laikam to vareetu nosaukt. Shodien, 8.novembrii, ceturtdienaa esam beidzot atkal uz ritenjiem, uz saviem miiljajiem mociishiem. Veel divas dienas pagaaja, kameer dizhvalsts muitnieki speeja pienjemt savus gala leemumus, veel viena diena, kameer salikaam mochus atpakalj un caur KTM sarvisu izgaajaam. Nepatiikams bija muusu paarsteigums, kad beidzot ieraudziijaam kaa galu galaa ir sapakoti muusu mochi. Velti uzticeejaamies Japaanju iepakotaajiem, ka tie visu izdariishot peec labaakaas sirdsapzinjas - katrs mocis bija iepakots milziigaa pustukshaa kastee, kur paareejo vietu aiznjeema vien japaanju gaiss, par kura paarvadaashanu nu esam labi samaksaajushi. Pameeriijaam, sameerijaam, pakreaameejaam un nu saprataam, ka to 5.4m3 vietaa, ko aiznjeema shiis kastes, vareejaam iekljauties kaados 3m3 pie tik izjauktiem mochiem, kaadi tie mums bija. Skruuveejot kopaa rugtums bija par daudzaam detaljaam, kuras vareeja pavisam droshi nenjemt nost... Bet nu buus maaciiba - jaapaliek klaat liidz peedeejam briidim, kameer moci sapako, citaadi otraa galaa jaabriinaas... Shovakar to visu gan mazliet nokopeejaam ar fantastiksi skaistu vakara izskreejienu ar mochiem pa SanFrancisko kalniem un tiltiem, kaut kaads smaids muusos saaka atgriezties un veel jo jaukaaku migu shonakt shkiet dariis tas, ka riit agri atsaakam iisto apPasaules braukshanu, kas sakaraa ar visaam paarsuutiishanas nedienaam bija uz meenesi iebremzeejusies. Un prieciigaaks veel taads fakts, ka Meksikaa muus gaida... MEITENES...;)))
9.novembris 91.diena Urrā!! Beidzot atkal braucam. Izprotam jūrniekus, kuri nevar krastā nosēdēt - pamatīgi piegriezās mums šīs nedēļas, kuru laikā nebija ne īstas braukšanas uz priekšu, vienubrīd pat vispār bijām bez močiem. Bet nu viss atkal `štokos`. Virziens - Meksika, kur mūs jau gaida meitenes. Pa ceļam gan gar Las Vegasu un Lielo Kanjonu plānojam noskriet. Mūsu plāniņš nobraukt gabalu pa 1. ceļu gar okeānu apraujas vēl īsti līdz piekrastei netikušiem - tur paziņojums, ka 1. slēgts. Pagriežam tad taisnākā virzienā uz Nāves ieleju, kuru šovakar gan vēl neaizsniedzam - agrāk liekamies uz auss, lai rīta saullēktā to skatītu. Pa ceļam vēl Kalifornijas kolhozu rudens talkas, vīnogulāju un naftas pumpju plantācijas. Vakarā, iečekojoties motelī, atklājam, ka te ir arī silts baseins pieejams, kurā ar baudu tad labu brītiņu paplunčājamies... ;)
10. novembris 92. diena Mārtiņdiena svešatnē. Bet nav nemaz tik slikti, tā MSI nodomā jau miegā laižoties motelī pie Lielā Kanjona - šķiet šī varētu būt skaistākā piedzīvotā vārda diena un arī viena no TOP 5 dienām šajā ceļojumā. Izbraucam mazliet pēc 6, un saules lēkta krāšņos skatus vērojam jau šķērsojot pirmo kalnu grēdu - Grēnhorna kalnus. Jo tālāk braucam, jo vairāk apkārtējie skati mūs priecē - 178. Kalifornijas ceļš, tālāk dēvēts par Wildrose road, ir tas ko jebkuram varam ieteikt. Jo vairāk tuvojamies Death Valley nacionālajam parkam, jo savdabīgāki paliek apkārtējie kalni, ielejas un šaurais serpentīnceļš. Pati Nāves ieleja ir kā panna labu gabalu zem jūras līmeņa - zemākā vieta ASV, kā arī te sasniegts šīs zemes karstuma rekords +56 grādi. Arī novembrī mocistam te nav ko sūdzēties - braucam 27 grādu temperatūrā. Pēc brīža pametam šīs mēness ainavas, un arī savu pirmo ASV štatu - tuksnešainā vietā šķērsojam Nevadas robežu un vēl pēc stundas sasniedzam Las Vegasu. Realizējas MSI 98. gadā neizpildītais sapnis - izbraucam šejienes milzu amerikāņu kalniņus pa improvizēto Ņujorkas pilsētu. Pirmā rindā sēdot - pacilājoši. Vēl branga svētku maltīte vietējā Harley Davidson cafe (kuras laikā vietējie hārlisti ar lielu interesi spieto ap mūsu močiem ;) un dodamies nakts braucienā Lielā Kanjona virzienā. Šķērsojam Kolorādo upes milzu dambi, un jau pēc pusnakts, kad temperatūra vairs knapi 5 grādi, liekamies uz auss. Izrādās ir vēl vēlāks - atkal esam vienu stundu uz Austrumiem :)
11.novembris 93.diena Piemostamies un lemjam - Lielo Kanjonu, kas mums prasiitu stundas triis, shoreiz nenjemsim, bet skriesim tomeer pa aatraako El Paso virzienaa, jo gabals ir pamatiigs. Dienas gaitaa gan vairs nemaz nenozheelojam, ka nekaveejaamies LK deelj, jo pa celjam ieveerteetie gleznainais legjendaarais 66 celjsh (Route66), sarkano klinshu kanjons, vairaaki ¨iiscelji¨, ko pa amerikaanju grunteneem nobraucam un jau kreeslas stundaa sasniegtais Ruzvelta aizsprosts - tas viss arii sho dienu padara neaizmirstami kraashnju. MSI, kursh bijis pie LK 98 gadaa, nomierina KB, ka nekas daudz savaadaaks un iipashaaks tur nebuutu bijis. Dienas izskanjaa jau pa tumsu nobraucam veel 310 juudzes (500km) liidz ElPaso. Abi uzstaadaam arii savdabiigu personisko rekordu - nobraucam no tanka liidz tankam 307km, neapstaajoties un nepieliekot kaaju pie zemes. Tas piedevaam viss pa tumsu. Kad piestaajam, iekshaas diezgan juutams shaads non-stopa mauciens, loceklji jaaizstaipa pamatiigi. Ap pusnakti, kad shkiet, apeedot peedeejo hamburgeri esam atvadiijushies uz kaadu laiku no ASV, visai diivainaa veidaa shkjeersojam Meksikas robezhu. Tilta ASV pusee mums katram paprasa tikai pa USD 2.25, pases vinjus neinterese. Paarbraucot tiltu meksikaanju samiegojies robezhsargs saprotot, ka nerunaajam spaaniski, laikam atmet ceriibu no mums kaut ko izmangot un arii vinju neviens muusu papiirs neinteresee. Esam Meksikaa un tur priekshaa jau Kaspara meitenes...;) Piebilde: Shodien Kasparam ¨kriitamaa¨ diena izdevusies. Jau no pasha riita pie motelja, vispirsms noviipsnaajot, ka vienam amiitim pavecs BMW iisti nelec, peec briizha KB prombraucot vinjam acu priekshaa nenotur liidzsvaru un noliek moci uz saaniem. Bet veel peec laicinja jau krietni nopietnaaks kritiens - pirms kaada krustojuma KB aizsapnjojies nav pamaniijis, ka MSI jau gandriiz apstaajies pie STOP ziimes, dod pa meemajiem un izsliid - mocis gar zemi uz vieniem saaniem, tad otriem, pats Kaspars apakshaa, pats pat aaraa netiek. Kad noraujam moci nost, raadaas pasham KB iisti nekas - mazliet gurns un roka smeldz. Mociitim spogulis, pagrieziens un abi saani nobraazti. Pat GARMINam ticis. Kopumaa tomer nekas nopietns - peec maza briizha jau esam taalaak celjaa...
12.novembris 94.diena Luuk arii kaarteejais Force Major piezadzies - kad riita agrumaa dodamies celjaa Mexico virzienaa, izraadaas, ka iistais muitas punkts iekaartots izbraucot no shiis pierobezhas pilseetas Juarez. Tur nonaakot imigraacijas darbonim mees ar saviem mochiem un pilsoniibu protams esam briinums, bet peec telefoniskaam konsultaacijaam ar priekshnieciibu leemums skaidrs - mums mochiem jaakaarto braukshanas premiti jeb atljaujas un lai tos nokaartotu, mums vajadziigs specifisks papiirs, kuru var nokaartot tikai Meksikas konsulaataa ... El Paso pilseetaa, ASV. Mazliet apstulbushi un ar bazhaam par to, kaa mums vareetu iet ar atkaartotu iekljuushanu ASV, dodamies atpakalj robezhas virzienaa. Tur gan izraadaas probleemu nav - pase, viiza un laimiigu celju puishi. Kad atrodam konsulaatu, izraadaas, ka tas jau 11 ir sleegts, lai arii kaa mums Meksikas pusee tika apgalvots, ka tas shodien darbosies liidz 14. Uz durviim ziimiite - pienaaciet riit 8.15. Un nevienu te tas neinteresee, ka mums treshdienas vakaraa noteikti jaabuut Mexico, 1870 km attalumaa. Atgriezhamies Meksikaa pie Kaspara meiteneem, ejam uz citu muitas punktu veel pameeginaat laimi, bet turienes muitnieks, shkiet peec konsulteeshanaas ar tiem pashiem priekshniekiem, iesaka, ka vieniigais ko shodien varam labu padariit ir iet un iedzert kaadu meksikaanju alu. Un gaidiit riitdienas 8.15 un atkal braukt uz ASV...
13-14.novembris 95-96.dienas Shiis divas dienas mums sapluust vienaa. Riita ceelienu veel pavadaam cirkuleejot vairaakas reizes starp Meksiku (muitu) un ASV (Meksikas konsulaatu) un tik ap pusdienlaiku esam tikushi pie vajadziigaa papiira, kuru mums braucot paari peedeejam muitas kontrolpunktam izraadaas ... neviens vairs nepaarbauda... Lai nu kaa otrdienaa pl.12:30 esam saakushi celju no ElPaso/Juarez pilseetas uz Mehiko, kur peec mazliet vairaak kaa diennakts ielido MSI meitenes. Gribeetos jau sagaidiit lidostaa, bet taalu un nereaali tas shkiet braukt uzsaakot. Ir ceriiba divass dienaas aizrulleet. Tachu - kad esam pabraukushi vairaakus simtus, Kaspars rosina meeginaat pabraukt LIELO skreejienu. Piekriit arii Kaspara meitenes ar savu Nissan, nu un tad nu velkam. Viegli neiet, miegs un besis briiziem piezogas, to kompensee fantastisks saulleekts jau netaalu (ap 500km;) no Mehiko, bet veel pirms pusdienas tomeer sasniedzam Mehiko lielpilseetu. Veikums pashiem shkiet visai iespaidiigs - 1897km 23jaas stundaas. Un esam klaat un laikaa...;)) Garstaavokli mazliet pabojaa pirmais meksikaanju moto-policists, kuram izdotas izspiest no mums 20$ par it kaa nepareiziem manevriem. Ilgi mums naakas arii KTM diilerservisa atrashana. Kasparam pa celjam ir piezagusies taa pati vaina, kas MSI mocim bija - ir aizseereejis degvielas filtrs. Bet nu beigu beigaas liidz servisam esam tikushi. Neko liels un dizhs nav, bet mochus tomeer atstaajam ar ceriibu, ka peec nedeeljas tos dabuusim apkoptus un salabotus. Pashi uz lidostu, tur sagaidaam paareejos atbraukushos cieminjus un dodamies nedeelju garaa atvaljinaajumaa no mochu lietaam. Katrs ar savu ¨gimeniiti¨ - katrs savaa virzienaa. Arii vienam no otra gribaas atpusties...;)
15-22.novembris 97-104.dienas Atvaļinājums...no močiem, vienam no otra. Šķiet, pašā reizē. Papildus spēkus atjauno mīļo un tuvo satikšana. Nedēļas garumā katrs izmetam nedaudz citādu cilpu pa Meksiku - paskatām šo un to no bagātīgās Meksikas kultūrvēstures (Puebla, Oaxaca, Taxco), paskatām burvīgos Meksikas kalnu skatus un galu galā izbaudām fantastisko novembra beigu Klusā okeāna krasta šarmu - plus 30, ūdens plus 25, viļņi, saule, palmas, sērfa dēļi un kolosālā meksiāņu virtuve. Un tekila Latvijas valsts svētkos un gardi kokteiļi okeāna krastā, un arī vienkārši diezgan garšīgais meksikāņu alus. Un meitenes, kas forši, mūsu pašu...;) Kad 22.novembra vakarā pie mums nu jau draudzīgā Carminati KTM servisa atvadāmies no draugiem, draudzenēm un bērniem, pēkšņi pārņem savāda sajūta, ka atkal jāsāk pakoties moča kastēs un vienam ar otru sadzīvot. Jāsaka - samērā grūti pārslēgties atpakaļ, tikpat kā pirmdienā uz darbu... Uz labu noskaņojumu vērš Markelas (kura, esmot grūtniecības pēdējās dienās, mums te organizējusi visus moču servisa darbus..;) mātes uzaicinājums nakšņot netālajā viņas mājā. Ar prieku pieņemam un iepazīstam meksikāņu mājas dzīvi no iekšpuses. Nekāda vaina...;)
23.novembris 105.diena Rīta cēlienu esam paredzējuši veltīt Mehiko vecpilsētas apskatei un Antropoloģijas muzeja apmeklējumam (šo daudzi ieteikuši), jo ir arī tāda lieta, ka MSI dators tā arī nav vēl pienācis no Japānas uz mūsu paziņas norādīto adresi. Vēl līdz vēlam vakaram ar Vanesu meklējam un apzvanām iespējamās pasta iestādes, neko neizdodas atrast. Japāņu sūtītāji arī otro dienu kā pazuduši - neatbild nekā. Rādās, ka rīt būs jāturpina ceļš bez kompja, kas MSI ļoti apbēdina, jo no tā stipri cieš ceļojuma aprakstu gatavošana un bilžu apstrāde, un ne tikai...:( Bet dienu košāku dara Marlenas mātes Martas kompānijā pavadītais laiks - jau agri izstaigājam centrālo Zocolo laukumu, milzu karoga uzvilkšanu gan esam nokavējuši, jo tas noticis pl.6, nevis 8 kā domājām. Labi mūs atmodina kafija vienā no Zocolo laukuma viesnīcas augšstāviem ar fantastisku skatu uz pašu laukumu un pēcāk prezidenta pils apmeklējums (kolosāli ir Diego Rivjeras sienu gleznojumi, kas ataino Meksikas vēsturi). Tad, pēc Mārtiņa brāļa grāmatā izlasītā, apmeklējam Nacionālo Antropoloģijas un vēstures institūtu, kur ar Martas palīdzību skaidrā spāņu valodā uzrakstam iesniegumu, un jau pēc brīža saņemam mūsu ekspedīcijai atļauju bez maksas apmeklēt VISUS Meksikas muzejus, piramīdas u.c. kultūrvēsturiskos objektus, kā arī fotogrāfēt drīkstam. Atļauju, īsti labi nepārzinot spāņu valodu, iegūstam 20 minūtēs, un tas mums der un pat ļoti patīk...;) Pēcāk dodamies uz Antropoloģijas muzeju, kas pārsniedz visu gaidīto - tiešām kolosāls apkopojums milzīgam arheoloģijas un pētniecības darbam, kas pat tādiem kā mums spēj dvest lielāku skaidrību par dažādajiem Meksikas reģioniem un to vēsturi. Te kā lielākais kultūras mantojums tiek apskatīts viss, kas noticis līdz spāņu konkistadoru iebrukumam un kolonizācijai, un šķiet, ka tas patiešām ir daudz vairāk vērts par to, ko spāņi te atnesuši pēdējo dažu gadsimtu laikā. Kad pēc pāris stundām burtiski izraujam sevi no šīs vietas, saprotam, kāpēc par mums pirms tam brīnījās, ka gribam šo vietu ātri, 2vās stundās apgūt. Te tiešām var pavadīt veselu dienu un nepārtraukti atrast ko jaunu. Jau pēcpusdienā lemjam, ka šodien vēl sakrāmēsimies, bet kustamies rīt agri no rīta. Marta atkal laipni uzaicina nakšņot pie viņas un vismaz MSI pret vakaru saprot, ka viņas sabiedrībā pavadītā diena krietni vien nākusi par labu viņa spāņu valodai, kas turpmāk rādās, ka ļoti noderēs...
24.novembris 106.diena Ceļamies 5, krāmējamies uz močiem, un skrienam skatīt uz Zocolo karoga uzvilkšanu, taču esam tur 5 min pāri 6iem un karogs jau mastā... Bet nu prieks par atkal braukšanu paliek un dodamies prom no Mehiko metropoles. Dodamies Meksikas līča virzienā, un pa ceļam mums pirmais apskates objekts - Saules un Mēness piramīdas. Šeit ir atrakts un iekārtots apskatei vesels senās Teotihuakānas pilsētas komplekss 20kvkm teritorijā, kur lielākās celtnes ir minētās piramīdas. Savulaik šī bijusi, iespējams, lielākā pirms spāņu laika pilsēta Meksikas teritorijā, un Saules piramīda ir trešā lielākā piramīda pasaulē pēc Heopsa piramīdas Eģiptē un Čolulas (Cholula) piramīdas tepat Meksikā, kura gan nav atrakta (tai spāņi savulaik ņirgājoties par vietējo reliģiju un kultūru virsotnē uzbūvējuši kristiešu baznīceli). Tālāk pa Mexico 130 ceļu izbraucam ārkārtīgi skaistus kalnu serpantīnus un sasniedzam El Tahin (El Tajin) pilsētiņu, kas slavena ar savām piramīdām un lidojošajiem priesteriem. Četri krāšņi tērpti priesteri, iesējušies virvēs, pamazām tinas vaļā no apm 20m augsta rotējoša staba, kamēr norotē līdz zemei. Kādreiz šo rituālu izveica reizi gadā, mūsdienās kā šovu to rāda 3x dienā, un kaut gan domājam, ka esam visu nokavējuši jau 45min, izrādās viss process gaidījis uz mums, un nolaišanās sākas tieši tai brīdī, kad piebraucam un ieslēdzam kameras. Patīkami...:) Pa ceļam vēl MSI palielā ātrumā uzbrauc uz tiltiņa, veidota no metāla caurulēm, un teju, teju nostiepjas gar zemi, tomēr savācas. Vakarā lietum un zibeņiem kārtējo reizi gar pašu maliņu sasniedzam Atlantijas okeāna (otrā mūsu ceļā) jeb Meksikas līča krastu, kur nakšņojam kempinga bungalo okeāna pašā krastā. Skaisti...
25.novembris 107.diena Rīts sākas sportiski, msi noskrien saullēkta krosiņu gar jūras krastu, nopeldamies Meksikas līča viļņos un kempinga baseinā, un gandrīz sākam jau braukt ieplānotajā virzienā uz Verakrusu, kad atskan zvans no Mehiko meitenes Vanesas - esmot atradies MSI kompis. Iespēja izņemt no pasta ir tikai MSI klātbūtnē, jo tas ir atsūtīts uz viņa vārda. Nu neko padarīt, kompis vajadzīgs, neatstās jau meksikāņiem tādu mantu - griežam pa citu ceļu atpakaļ uz dižpilsētu. Ceļš atkal ir ļoti skaists, cauri kalniem, vietām pat sniegotas virsotnes tālumā var manīt. Jau pašā rīta agrumā KB izdodas pazaudēt laikam nelāgi pie somas nostiprināto Salomon kedu - otru tad nu atstājam ceļa malā kā samaksu par ceļmalas dārzā saplūktiem apelsīniem. KB daudz nebēdā, jo soma nu paliek arvien vieglāka...:) Īpaši skaists ir kalnu posms, ko izbraucam pa taisno, pa grunteni, kas vietām robežojas ar bezceļu. Atkal sajūtam to, kāpēc ar šāda tipa močiem braucam. Noskaņojums un apkārtējie skati ir lieliski. Pa ceļam piestājam kādā vietā, kur šosejas malā manām, ka sapulcējusies tauta kaut ko skatās - izrādās netīšām trāpām uz meksikāņu svētdienas pēcpusdienas izklaidēm - gaiļu un vēršu cīņām. Gaiļu cīņas rezultātā viens gailis, šķiet, zaudē turpmākās dzīvošanas iespējas, diezgan nežēlīgi skati, bet te tā ir norma... Jau pret vakaru sasniedzam Mehiko pilsētu, kur pirms nobraukšanas no kalniem pie pašas metropoles piedzīvojam visa šī brauciena līdz šim visskaistāko saulrietu. Priecājamies, filmējam, fotogrāfējam - patiesi burvīgs skats pusstundas garumā. Pašā vakarā jau tīksmināmies par Mehiko pilsētu no Vanesas mājas jumta - te, lidostas tuvumā, ir iespaidīgi pavērot, kā lidmašīnas ceļas un laižas zemē virs pašas pilsētas. Vēl - jau iebraucot Vanesas mājas garāžā, KB mocim pēkšņi sāk gāzties ārā degviela un izrādās, ka meksikāņu servisa džeki pielaiduši kļūdu, ko MSI reiz savam mocim bija izdarījis. Degvielas sūknis ir ielikts par 90grādiem šķībi un nu ir pārrīvējusies centrālā degvielas caurule. Brīnumaina sagadīšanās, ka tas notiek tieši sasniedzot finišu, bet rīt atkal gaidāmi remontdarbi... Ak jā - vēl tāds pieminams fakts, ka braucot iekšā Mehiko pa svētdienas vakara burzmu MSI pamanās ar kasti nolauzt kādam auto spoguli. Godīgs bija, piestāja, spāņu mēlē pakaulējās, bet nu no 300peso pašķīrās gan...
26.novembris 108.diena Dienas pirmā puse paiet mūsu draudzenes Vanessas mājās gandrīz jau bezcerīgi gaidot, kad ieradīsies Carminatti mehāniķi, lai Kaspara mocim nomainītu viņu vainas dēļ plīsušo degvielas trubu. Pēcpusdienā ierodas gan, nomaina un pret vakaru dodamies ielās lai beidzot paskatītu karoga nolaišanas procedūru. Esam pie Zocolo mūsuprāt laikā, bet te mums piezogas trīs jaunas problēmas: 1) Izrādās, ka karogu nolaiž tikai 10vakarā, 2) Izrādās, ka vieta, kurā esam nolikuši močus, mums izmaksā dārgi – kad atnākam virsū ir riteņu bloķē1tāji un katram kvīts par 384peso (35$); un 3) Kaspara mocim atkal tek degviela. Garīgais nokautā. Tuvējā universālveikalā (RIMI tipa) apmaksājam savus „suvenīrus”-soda kvītis, sagaidām norunātajā vietā Vanessu un sarunāto vakariņu vietā dodamies uz Carminatti garāžu. Tur aina izvēršas visai dīvaina – Marlēna, kurai teju teju jādzemdē un viņas māsa mūs cenšas atšūt, jo neesot dabūjams rokā neviens mehāniķis tik vēlā stundā. Mēs iespītējamies un sakām, ka prom nebrauksim, lai vismaz laiž garāžā iekšā – remontēsim paši. Tad nu tiekam ielaisti un apstiprinās mūsu aizdomas, ka pēcpusdienā aiztiekot degvielas sūkni ir sabojāta viena blīve, gar kuru tagad tda arī degviela sūcās. Pēc brīža gan sarodas šeit mehāniķu ka biezs un visa Šis garāžas ģimene, beidzot ar pašu Mauricio Carminati (nupat džeks Mexico Baja rallijā 2.vietu paņēmis) priekšgalā Kaspara mocis tiek novests līdz braucamai kondīcijai. Beigu beigās visi safotografējamies, apmaināmies autogrāfiem un ļoti draudzīgi šķiramies, saprotam, ka džeki lai nu kā sanācis, bet centušies tomēr no visas sirds. Vakariņas Rozā kvartālā mums ar Vanessu sanāk pavēlas – ap pusnakti. Bet ļoti garšīgu vietiņu mums Vanessa atrod arī šajā diennakts laikā...:)
27.novembris 109.diena Agri ceļamies un reizē ar Vanessu (viņa uz darbu) startējam. Šodien kārtējo reizi pievaram Meksikas kalnu grēdas lai nonāktu Meksikas līča krastā. Pa ceļam sasniedzot caurbraucot Pueblu un vēl pāris pilsētas (jo braucam pa bezmaksas ceļiem), pavērojot policistu rosību ap kraujas malā apkritušu fūri, ja pret vakaru sasniedzam Verakrūzas pievārti. Verakrūza mums stādās priekšā kā slapja pilsēta, tāpēc tai par godu pēc ilgāka pārtraukuma uzpošamies savās svētku-lietus drēbēs pēdējie šīsdienas 20km. Pareizi izdarām, jo diezgan pamatīgs šis mērcētājs. Pēc jūras velšu vakariņām un kubiešu cigāra Zocolo laukumā dodamies pie miera, vēl gan pirms tam padzirdot no mājām, ka šodien Mehiko zemestrīce notikusi. Njā – kur mūsu nav, tur viss sāk brukt un jukt, un lietus līt un zeme trīcēt...
28.novembris 110.diena Ja vakardienas dienas beigu lietutiņu neko daudz galvā neņemam, tad šodien drīz pēc startēšanas kalnos iebraucot mūs sāk krietni vairāk mērcēt un arī ilgāk šos slapjumus dabūjam ciest, tā ka mūsu statistikā nu ierakstām 4-to brauciena slapjo dienu. Slapjums gan izbeidzas, kolīdz esam šķērsojuši šejienes kalnu grēdas un nonākam Tabasco štata līdzenumos. Te visas divas nedēļas atpakaļ bijušo milzu plūdu sekas šķiet novērstas un piemirstas, vismaz mēs neko daudz nemanām. Kādā vietā smuki pamanāmies aizmukt no maksas bāņa pirms paša maksas punkta, tā ka esam mazliet ieekonomējuši. Lsbu lsiciņu pabraucam pa Tabasco mazajiem ceļiem, šķiet tālumā redzam pat kādu Tornado. Tad klāt jau arī Chipas province un apkārtne kļūst kalnaina. Pāreja no līdzenuma uz kalniem šeit ir ļoti savdabīga. Bet drīz pēc Chipas sasniegšanas mūs pārsteidz arī tumsa, arī gandrīz benzīns beidzas. Bet nu kad kādā ciemā pie centra meitenēm atrisinām degvielas jautājumu, jau pa tumsu atlikušos 150km veicam pa lielo bāni. Tas iet visai raiti un jau ap 21 esam San Cristobal de las Casas, kur iekārtojamies lētākajā hotelī un dodamies uz dārgāko restorānu, kur mūs gaida Tonijs ar kompāniju – viņi 10cilv ar BMW, KTM un pāris citiem močiem dodas no Mehiko uz Ugunszemi Argentīnā. Tā nekas kompānija, taču mums nākamo dienu plāni īsti nesakrīt, tādēļ nepievienojamies. Šķiramies ar domu, ka varbūt ceļā līdz Panamai tomēr kaut kur tiekamies...
29.novembris 111.diena No rita mazliet padarbojamies ap internetu – jāsāk laicīgi darīt lietas Dakāras pārlidojuma sakarā. Prombraucot vēl izmetam loku pa San Cristobal, kas rādās ir tāda pilsētiņa kalnos, kurā kādreiz noteikti gribētos atgriezties uz vismaz pāris dienām. Chipas indiāņu pilsētiņa ar savu vēsturi, šarmu un tusiņu. Neilgi pabraucot sasniedzam šodienas pirmo apskates objektu – Toninas maiju piramīdas. Šīs ir daļēji no džungļiem atkarotas maiju celtnes, kuras tapušas nepilnus 2 tūkstošus gadus atpakaļ. Kad maiji pametuši šīs vietas, tie promejot šīs un citas savas pilsētas apbēruši ar zemi un tagad arī tās vietas, kuras šodien džungļos ir jau atrastas, nebūt nav viegls kumoss arheologiem – pamatīgi darbi jāiegulda, lai celtnes iegūtu to izskatu, kādas tās varam te skatīt. Toninā ir atraktas apmēram 30% piramīdu, tās var skatīt plašāka publika. Pie pārējām arheologi turpina darbu. Kārtējo reizi labi noder mūsu Antropoloģijas institūtā saņemtā atļauja – visu varam darīt par brīvu - skatīt, fočēt un filmēt. Izlemjam, ka šodienai piramīdu pietiks un ka uz Pelenkes (kas it kā skaitās lielākās un līdz ar to tūristu apmeklētākās) kompleksu nebrauksim, bet tā vietām mums tagad atrodas laiks iegriezties pie Azulas ūdenskritumiem. Šīs milzu ūdens kaskādes tiešām ir vērts paskatīt un to te var izdarīt no dažādiem rakursiem, jo viscaur gar ūdenskritumu ir izbūvētas takas. Ir skaisti. Pēdējos šīvakara 100km pieveicam jau tumsā uz sasniedzam Bonampak un Rio Lacanja viesnīcu kur tiekam pabaroti un izguldīti īstā ‘džungļu būdiņā. Aiz sienas, kuras tikpat kā nav, visu nakti šalc krāčaina upe un džungļi dzied savu nakts dziesmu...
30.novembris 112.diena Džungļu skaņu pašā viducī mosties – tas ir iespaidīgi. Piedevām kad MSI grib posties rīta krosiņam, velkot kāju kedā, izrādās, ka tur jau kāds ir – tas ir milzu zirneklis, kas pa nakti šo kedu jau izvēlējis par savu mājvietu... Krosiņu gan tas galu galā nepatraucē. Pirms izbraukšanas no šīs Rio Lacanja džungļu mītnes ,ko jebkuram no sirds varam ieteikt, vecā indiāniete MSI apliek ap kaklu vakar izvēlēto un pa nakti krellē iepīto krokodila dzerokli. Galu galā arī Kaspars no viena krokodila priekšzoba nespēj atteikties, tā ka tālāk brauksim Krokodila zīmē... Pēc brīža saprotot, ka arī Bonampak piramīdām, ko bijām gribējuši apskatīt, nav viegli piekļūt, izvēlamies, ka brauksim tālāk uz Jaksčilānas maiju svētvietām, jo abas vietas šodien nepaņemt. Jau pie iebraukšanas Frontera Corozal mums par kaut ko jāsamaksā nedaudz no pārpalikušajām Mex naudiņām. Vēl pēc brīža ielas malā kantoris, kur mūs ievelk iekšā un nokaulējot trešdaļu cenas esam vienojušies, ka no sākuma mūs pašus ar upes laivām vedīs paskatīt Jaksčilānas piramīdas, bet pēcāk ar visiem močiem zēni apņemas mūs aizgādāt uz 35min attālo Bethel pilsētiņu Gvatemālā. Tas mums der. Vietējā restorānā kārtējo reizi zaudējam piektdienas gaišo stundu nesagaidot Radio Kurbuļa zvanu un vēl pēc laiciņa nobraucot labu gabaliņu uz leju pa Rio Usumancinta, kas šobrīd ir stipri pārplūdusi, esam maiju pilsētā. Šī vieta ir patiesi pārsteidzoša - upes krasts, blīvi džungļi un tam visam pa vidu šīs džungļiem un zemei atkarotās fundamentālās seno indiāņu maiju vairāk kā tūkstoš gadus vecās celtnes. Kad esam atgriezušies no piramīdām, sākas interesantākā šīsdienas ceļojuma daļa – brauksim prom uz Gvatmalu. Pirmkārt atklājas, ka Meksikas puses imigrācijas dienesta pārstāvis ciemā šobrīd nav atrodams un nekādus zīmogums mums te neviens pasēs nevar iespiest. Lemjam – ja nav, nav, brauksim prom tāpat. Piedevām tas mums palīdz izvairīties no iespējamā štrāfa, jo cik apzināmies, ta vismaz viens zīmogs mums uz moča ievešanas papīra vēl trūka kopš iebraukšanas Meksikā. Noņemam somas, kastes un pa dēli uzdabonam močus uz laiviņām, kas salīdzinot nu jau ar moču izmēriem tiešām šķiet pavisam nelielas. Ar iekšējām bažām un nelielu drebuli atstājam krastu, jo saprotams, ka ja šīs laiviņas apgāžas, mūsu ekspedīcija šīs upes vidū tā arī pabeidzas. Pirms izbraukšanas vēl pus pa jokam pamierinām sevi, ka gan jau kaut kā paši krastā vismaz izpeldēsim, taču kad sākam šo peldējumu, kļūst skaidrs, ka šajā ārkārtīgi pārplūdušajā un milzīgiem atvariem pilnajā upē arī izpeldēt visticamāk neizdotos. Gauja pavasarī pret šo šķiet tīrā bērnu spēle... Pēc 35min laivojuma pret straumi, kura laikā Kaspars sakās gandrīz saslapinājis laivu no iekšpuses arī, tomēr veiksmīgi sasniedzam Gvatemalas krastu Bethel miestā. Izkrāmējamies, uzkrāmējamies un dodamies meklēt migrācijas dienestus šajā upes pusē. Drīz arī atrodam un tie izrādās visai omulīgi divi vīriņi savā laiku postenī, kuri mums 3min laikā saspiež vajadzīgos zīmogus, atļauj visu safilmēt un nofočēties vēl par piemiņu kopā. Jauks pirmais Gvatemalas iespaids pretstatā tam murgam, ko par šo robežu tikām lasījuši MSI brāļa rakstītajām grāmatā. Mazliet slapja vakara brauciena pa Gvatemalas grunteni, bet pēc tam jau pa asfalta ceļu, kurš kārtējo reizi ar nožēlu liek atcerēties ceļu kvalitāti mūsu dzimtenē, un tad jau sasniedzam Sayaxche pilsētiņu un metam braukšanai mieru. Hoteli nokaulējam no 15$ uz 11 par abiem, vēl izbaudām Gvatemalas ielas ēdienu un alus šarmu, kā arī sapazīstamies ar kādu Gvatemalas jenkiju (runā ar mums pilnīgā Floridas amerikāņu valodā, jo ir nostrādājis tur 14gadus), kurš sadzēries braukājas pa miestu ar savu Hilux un sasola mums rīt agri izrādīt piramīdas...
1.decembris, 113.diena Mostamies agri, lai 7 jau būtu ar vakardienas Gvatemalas jenkiju norunātajā vietā. Kā par brīnumu, arī viņš ir klāt, mazliet noskurinās un saka, ka vēl pie īsti pilna prāta nav, taču saka, ka varam braukt. Ieraušamies viņa Hilux kravas kastē, pusstunda jaukas kratīšanās pa džungļu dubļu ceļu un esam klāt – Ceibal piramīdu komplekss ir mūsu priekšā. Piramīdu komplekss gan ir iespaidīgs savulaik uzbūvēts, taču šodien no tā visa atrakta ir tikai pavisam neliela daļa. Bet džungļu iespaidīgais blīvums, kāds tas ir šajā vietā, mūsu rīta „pastaigā” noteikti kompensē to, ka neredzam vēl neatraktās celtnes. Uzzinām arī, ka Ceibal vieta savu nosaukumu guvusi no it kā tikai šajā apvidū augošā cipreses paveida Ceibal koka nosaukuma. Daudzkur apkārtnē šie koki jau izcirsti, taču šeit to ir padaudz un mūsu jenkijs mums stāsta, ka šodien par tāda nociršanu pa taisno jāiet uz cietumu. Pēc rīta ekskursijas un brokastīm Sayaxche ielās, vēl veicam ķēžu pievilkšanas procedūru (Kasparam izdodas pārcensties), dodamies Gvatemalas lieliskā asfalta apskāvienos, lai sāktu iepazīt šo zemi. Lieliska ir maltīte ceļu krustā – kokosa sula un banāna plāceņi. Ārkārtīgi skaista ir šī vieta, kur Gvatemalas džungļu līdzenumi pēkšņi beidzas un sākas kalnains apvidus. Ieskākumā ar džungļiem apaugušie pauguri ir tādi nelieli, stāvi kuprīši, ļoti savdabīgi pēc skata – MSI atceras līdzīgus savulaik redzējis tikai Ķīnā, Yangshuo provincē. Jau tuvojoties Coban pilsētai kalni ir jau atkal īsti kalni un esam 1500m augstumā. Coban pilsētā pēc grātmatā lasītā praktiski visu laiku līstot, izņemot 3 nedēļas aprīlī, taču mēs neko no slapjuma nemanām, varbūt vienīgi mazliet vēsāk te kļuvis salīdzinot ar zemākajām vietām. Nu jā – ir jau arī 1.decembris bet esam uz močiem un ... šortos...:) Tālākais ceļš, ko esam izvēlējuši, LonleyPlanet ir nedaudz aprakstīts ar piezīmi „mazāk apsekots”, un tiešām – drīz mums sākas kalnu neceļu svētki, kas izraisa pat vēlmi sadabūt no somām un uzvilkt beidzot pa ilgiem laikiem kārtīgus moču zābakus – vietām akmeņaina gruntene, vietām riktīgs dublis un tas viss ļoti asos kalnu serpantīnos. Šāds ceļš kopumā ar fantastiskiem saulrieta skatiem un ceļā sastaptiem lāga indiāņu izcelsmes cilvēkiem mūsos raisa patiesu labsajūtu. Jau ar tumsiņu sasniedzam Uspantan pilsētiņu, tālāk lemjam šodien nekulties...
2.decembris 114.diena Šodien visu dienu Gvatemala mūsu turpina aplaimot ar saviem krāšņajiem kalnu skatiem un serpentīniem. Kalni varbūt nav nekādi Himalaji pēc to augstuma, taču vietām ļoti savdabīgi un patiesi skaisti. Un serpentīni te vietām tādi stāvi un tik asiem pagriezieniem, kā arī līdz šim citur neesam pieredzējuši. Riskanti ir, bet mums jau patīk. Arī ceļā satiktie maiju pēcteči vēl līdz šim nav uzmākušies ar kādu nebūt vēlmi mūs aplaupīt vai iekaustīt (no tā ļoti grāmatas baida), bet gan ir laipni, atsaucīgi un izpalīdzīgi ļaudis. Šodien nobraucam no Uspantan caur Sacapulas un Chichicastenango, gar Atitlana ezeru līdz vakarā tiekam Antigvas pilsētā. Grāmatās slavinātais Chichicastenango indiāņu tirgus gan mums ne visai – šī vieta šodien ir kļuvusi ļoti uz tūristiem orientēta. Daudz labāk mums patīk pa ceļam izbrauktie, piestātie mazo miestu tirdziņi, kur indiāņi patiešām savā starpā turgojas un arī ielas ēdienus taisa tādus, kādus paši ēd. Jāsaka – mums šī Gvatemalas ielas virtuve pat vairāk kā iet pie sirds – patiešām garšīgi tacos, tortiļas, girosi, kraukšķīgās vistiņas un kartupelīši, saldajā auglīši un ledus sulas, un tas viss pa lēto un ar vietējiem kompānijā...;) Viens gan ceļvežos nav pārspīlēts – tur rakstīts, ka Atitlan ezers ir viens no skaistākajiem ezeriem pasaulē. Un šodien savām acīm skatām, ka tā arī ir – kalnu un tostarp vairāku vulkānu ieskautais ezers mūs šodien ar saviem skatiem nelaiž prom līdz pat saulrietam. Un neba jau nu mēs arī spētu šim skaistuma garām pabraukt – ielienam tajā arī pavisam iekšā, resp nopeldamies 2.decembra peldi. Peldoties pēc ilgāka pārtraukuma atkal izteiktā saldūdenī, iešaujas prātā kaut kas par mājām, bet laikam jau gan, ka šobrīd tur neviens neiet pelst, izņemot dažus roņus... Kopumā – Gvatemala mums tiešām ļoti patīk! Bet nu tā mūsu ceļā šoreiz iekārtots, ka kolīdz kaut kur labi sāk patikt, tā jādodas tālāk - rīt uz jaunu nezināmo pasaules nostūri - Salvadoru. Ar domu par pasērfošanu pasaules top sērfu vilnī, kurš tur sastopams...
3.decembris 115.diena Antigva tiešām ir skaista spāņu kolonizatoru celta pilsēta – grāmatās-ceļvežos nav samelots. Par to pārliecināmies šīs dienas rīta cēlienā, pēc tam uzņemam kursu uz Salvadoru. Drīz esam nobraukuši no Gvatemalas kalnu augstumiem pieokeāna līdzenumos un kļūst ļoti karsts, vismaz moča jakās. Kad piestājam Escuintlas pilsētiņā ielas malā kaut ko novilkt, kur gadījusies, kur ne ap mums salasās interesanta publika. Divi džeki no Gvatemalas avīzes – paņem interviju, safočējamies. Otri divi ir brazīļu puikas, kuri ar nejaunu mersi gandrīz gada garumā ceļo no Aļaskas un Ugunszemi, šie jau kādu laiku mūs kā pamanījuši uz ceļa un sekojuši. Samaināmies ar koordinātēm un sarunājam mēģināt kaut kur pa ceļam Salvadorā vai tālāk satikties – mums būtu ļoti izdevīgi iegūt vairāk info un varbūt kādus noderīgus kontaktus Brazīlijā. Jau pēcpusdienā ap 4, vēl pabaudījuši Gvatemalas šīs puses dabas jaukos skatus – līdzenumus ar vulkāniem fonā, sasniedzam Gvatemalas-Salvadoras robežu. Te sākas karuselis. Sākumā pat nepamanot gvatemaliešu robežsargus izrādās esam jau nonākuši pāri tiltam pie salvadoriešu muitniekiem. Te mums prasa moča izvešanas atļauju no Gvatemalas ... kādas mums nav. Braucam atpakaļ, meitene Gvatemalas muitā savukārt apgalvo, ka mums iebraucot Gvatemalā bija jākārto ievešanas atļauja un te tikai jāatzīmējas. Tur, kur šķērsojām upi starp Meksiku un Gvatemalu, protams nekāda transporta plūsma nenotiek vispār un turienes muitnieks neko par šādiem papīriem laikam nezināja un nespēja mums izsniegt. Pēc MSI skaidrojumiem viņa nu jau varētu teikt lauzītajā spāņu valodā, visi šeit saprot, ka mierā neliksimies, lai kārto šeit mums šo papīru. Te nu nomaksājam nelielo nodevu, saražojam vajadzīgās dokumentu kopijas un beigu beigās kļūstam legāli iebraukšanai Gvatemalā. Iebraucam tieši uz 1 minūti un kas galvenais, nu esam arī legāli izbraukšanai. Nu mūsu papīri der arī salvadoriešiem. Te gan vēl riņķa dancis 2st garumā pa muitas/robežsargu kabinetiem un kopētavām, bet galu galā pēc 3.5 šeit pavadītām stundām, neizmantojot vietējo puišeļu palīdzību, kas visādīgi to mums mēģināja piedāvāt kā neizbēgamu, esam iekšā jaunā valstī – El Salvadorā. Vēl tik izbraucot no robežsargu teritorijas, vēl kāds oficiālis ir klāt ar neatvairāmu piedāvājumu maksāt katram 5USD ceļu nodokli. Izkonsultējoties ar apkārtējiem šoferiem saprotam, ka tas laikam tiešām ir neizbēgami un maksājam ragā. Starp citu – šajā valstī oficiālā nauda ir US dolāri un kā izrādās vismaz degvielas cena arī ir tāda pati kā US. Citas cenas arī esot paaugstas, tā te šoferi stāsta... Apetīte kā māja un turpat pie robežpunkta pirmajā ielas kafūzī baudām salvadoriešu nacionālo ēdienu nr1 – pupusas, kas ir ar siera un gaļas masu pildīts ļoti karsts plācenis. Bet arī ļoti garšīgs – pa diviem katrs tādus nolokām un laižam. Vēl ap simtu km nobraucam pa tumšo pieokeāna serpentīnu ceļu un esam sasnieguši šodienas galamērķi Playa El Zonte, kur piestājam pēc grāmatas atrastā visai omulīgā sērferu viesnīciņā. Rīt plānojam atvilkt elpu no braukšanas un tumsā dzirdamā viļņu šņākoņa 100m attālajā okeānā liek domāt, ka rītdiena varētu izdoties lieliska...;)
4.decembris 116.diena Par cik dienasgrāmatu visu šo laiku rakstu tikai es (Mārtiņš), vieglākas rakstīšanas dēļ turpmāk mazliet pamainīšu rakstīšanas formu - pierakstīšu visu kā savus novērojumus. Piedošanu, ja kādam tas varētu nepatikt...;) Agri mostamies vietējā viļņu sērfa speca Alekša viesnīcas gultās lai dotos pabaudīt okeāna rīta viļņus. Paņemu nomas dēli, Kaspars tik paskatīšoties iesākumā. Okeāna krasts šeit Salvadorā ir savdabīgs – vulkāniskās izcelsmes smiltis ir gandrīz melnas. Komplektā ar iespaidīgajiem rīta viļņiem skati šeit ir krāšņi. Tā nu izmisīgi mēģinot tikt pāri viļņiem, kuri netālu no krasta ar milzīgu spēku plīst, man paiet pāris rīta stundas. Dažas reizes pamanos uz dēļa uzrausties, pat nostāties, taču ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kādai sērfošanai šāda izmēra viļņos vēl neesmu gatavs. Šie rīta vingrinājumi man vainagojas ar to, ka kādā no reizēm, kad tieku kopā ar dēli malts pa kārtējo milzu vilni, pats no sava dēļa pamatīgi atraujos pa ribām – tā ka elpa ciet un ūdens ar zemi un debesīm sajaucas kopā. Tieku krastā, taču sāp pamatīgi un liekas, ka vismaz rīta cēlienam nu būs gana „sērfots”... Aleksis un vēl daži džeki pa tam nedaudz dziļāk brīžiem rāda labu klasi vēl visa priekšpusdienas cēliena garumā. Mēs esam lēmuši šodien izmazgāt visas drēbes un močus neaiztikt vispār. Nu jau atkal nedēļu no vietas katru dienu bijām tinuši kilometrus, jāatvelk kādu dienu elpa. Tā laiski pavadām dienu dzīvojoties par šo minimāli no masveida tūrisma izbojāto skaisto Klusā okeāna piekrastes ciemu un pludmali. Pēcpusdienā gan man tik ļoti tomēr gribas atkal mēģināt kaut ko pamācīties uz viļņu dēļa, ka ar visu sāpošo ribu dodos atkal ūdeņos. Kad gan vēl radīsies iespēja pasērfot Salvadorā, kuras pludmales viļņi skaitoties viena no pasaules sērfotāju mekām. Kasparam iespēja pamēģināt ko nozīmē īsts sērfa dēlis un pamatīgi viļņi laikam nešķiet interesanta vai varbūt saskatoties uz maniem piedzīvojumiem viņš labāk dodas pasērfot Internetā. Nu neapšaubāmi, ka tas izrādās mazāk traumatiski un pa nakti ribu sāpju izraisītā kunkstēšana dzirdama tikai no manas gultas...;)
5.decembris 117.diena Gan iepriekšējā vakara saulriets, gan šī rīta saullēkts šajā El Zontes piekrastes miestā ir kolosāli skaisti. Saulei lecot ieēdam salvadoriešu brokastis (ar ceptiem banāniem), sagaidām kad mūsu drēbes gandrīz sausas un dodamies skatīt kas tad īsti par zemi ir Salvadora. Kā parasti – mēģinām skaistāko atrast mazajos nomaļajos lauku un kalnu ceļos. Ātri uz priekšu neiet, bet ar mūsu močiem te braukt ir tīrā bauda, apkārt skaistus skatus veido Salvadoras kalnu grēdas un patīkami satikt mazajos miestos atvērtus un viesmīlīgus vienkāršos salvadoriešus. Šorīta ceļi vietām ir tik stāvi, līkumaini un akmeņaini, ka piedomājam, vai tādi mums šajā ceļā vispār jau ir bijuši. Varbūt varam salīdzināt ar Kalnu grēdas šķērsošanu Krievijā starp Novokuzņecku un Abakanu. Kādā šādā nobraucienā secinu, ka man izbeigušās pakaļējās bremzes. sakarā ar to, ka galvenajam bremžu cilindram nav labi pārdomāta putekļu sarga stiprināšana un tas gandrīz nepārtraukti ir nošļucis, tas tagad izraisījis sūci blīvslēgā un nu bremžu sistēma ir sarijusies gaisu. „Patīkams” atklājums, taču pēc uzpumpēšanas kaut kādas bremzes man tomēr ir – lemjam, ka turpināsim ceļu un mēģināšu davilkt līdz San Jose iekš Kostarikas, kur pēc mūsu informācijas ir nākamais autorizētais KTM serviss. Kaut kādus riskus šī lieta protams paaugstina šajos gandrīz nepārtrauktajos kalnu serpentīnos... Kad labu laiku esam nomaldījušies (mūsu rīcībā esošās kartes un GARMIN ne visai atbilst dabai;) un novingrojušies pa šiem gandrīz bezceļiem, tiekam atpakaļ uz šosejas un jau pēc brīža sasniedzam Joja de Ceren, kas tiek saukta par Amerikas Pompeju, jo līdzīgi kā Vezuvs savulaik izdarījies, arī šejienes vulkāns Laguna Caldera 595 gadā izvirstot ar 6-8m biezu pelnu kārtu pārklājis šo ieleju un te esošos ciemus. Jāsaka - maiji laikam bijuši gudrāki par itāļu priekštečiem un laicīgi pamanījušies pamest savas mājas, jo te veicot arheoloģiskos izrakumus cilvēku mirstīgās atliekas nav atrastas. Pamests gan te viss šķiet steigā, jo atrasts milzum daudz dažādu sadzīves priekšmetu, daudzi no māla veidotie trauki ir bijuši krāšņi apgleznoti un zem biezās pelnu kārtas ir lieliski saglabājušies. Tostarp zinātniekiem par lielu brīnumu ir atrasta arī kāda neliela māla figūriņa – vīrs ar sombrero galvā. Pieņemts ir domāt, ka līdz spāņu kolonizatoru atbraukšanai 15-16 gadsimtā maiji nav nēsājuši šādas cepures... Nedaudz pabraucam pa PanAmerican maģistrāli, kas šeit Salvadorā ir lieliskas kvalitātes un griežam atkal uz mazajiem ceļiem – tie tomēr šķiet daudz interesantāki. Atkal pamaldāmies, bet jau drīz sasniedzam Suchitoto pilsētiņu, kas tiek uzskatīta par vienu no Salvadoras kultūras centriem. Koloniālā stila pilsētas nosaukums izklausās japānisks un pusdienās, ko šeit pasūtām, izrādās pie tīteņiem salvadoriešu gaumē tiešām dabūjam klāt rīsus...;) No šīs pilsētas un arī tālāk pa ceļam kādu laiku paveras skati uz Suchitlanas ezeru – kalnos ieskauts ar daudzām saliņām un tuvu rietam esošo sauli fonā tas izskatās burvīgi. Jau ar tumsiņu sasniedzam Ilobasco kalnu pilsētiņu, kur arī meklējam naktsmājas. Kāds vietējais par labāko mums iesaka pilsētas nomales moteli, kurp arī dodamies. Šis ir kārtējais vienas nakts iestādījums, kur var iebraukt savā numuriņā ar auto, aizvērt vārtus un tad tikai inkognito kāpt no auto ārā un pa taisno gultā. Vienīgā instrukcija, kas šeit pie sienas atrodam ir kā pareizi lietot prezervatīvus. Kad esi šādā „numuriņā” iečekojies, visa saikne ar apkalpojošo personālu notiek caur sienā ierīkotu atvilktni. Tur arī pēc brīža sanamam atlikumu no mūsu dotajiem 20USD, dvieļus, 2pud minīti un ... divus prezervatīvus. Tāds ir mūsu džentelmeņu komplekts šovakaram...;))
6.decembris 118.diena Mostamies atkal agri ar domu tikt šodien jau līdz Nikaragvai, neuzkavējoties nevienu nakti Hondurasā un tas nozīmē divu Latīņamerikas robežu šķērsošanu vienā dienā, kas kā izrādās ir labs pārbaudījums. Vel joprojām turpinām ceļu pa mazajiem kalnu ceļiem, pa vidam kādu ūdenstilpni šķērsojot ar mazo prāmīti, uz kura brauc arī zirgs un vairāk par eļļas traipiem uz šī prāmja ir zirga izveidotie āboli. Kādā iekāpjam arī...;) Kādā mazā salvadoriešu miestā ieturam brokastis – ceptus kartupeļus ar kartupeļu plāceņiem, saldajā apelsīns, ko pēc šejienes tradīcijas pasniedz ar sāli. Neko – garšīgi un interesanti arī, jo ne tikai mums ir interesanti, kas apkārt notiek, bet arī visam ciemam interesi izraisa šādi marsieši, kas še ieradušies. Ap dienas vidu, kad ir arī pats karstākais (ap +35), sasniedzam Salvadoras/Hondurasas robežu. Iesākumā šķiet jauki – izdodas atšūt visus vietējos palīdzēt gribētājus un pašiem 10min laikā nokārtot visu, kas saistīts ar Salvadoras muitu un robežsardzi, kā arī ar Hondurasas robežsardzi. Taču mūsu prieki izrādās pāragri, jo kilometru tālāk mūs sagaida patiesa bēdu ieleja – Hondurasas muita. Te nu papīru, parakstu, kopēšanas, maksājumu un citu izdarību riņķa dancis ir tik ārprātīgs, ka muitniece, līdz kurai man iesākumā pašam izdodas izlauzties, diezgan viennozīmīgi mūsu pussagatavotos papīrus tālākai skraidīšanai pa kabinetiem nodod kādam vietējam „speciālistam”. Tuvāko 4 stundu laikā ar mūsu pasēm un citiem papīriem apkārt te nēsājas brīžiem pat trīs džeki, ik pa brīdim mums paziņojot, ka jau atkal kāds oficiālais maksājums vajadzīgs. Tādos vien iztērējam ap 80USD, plus vēl beigās par kopēšanām un nokaulējam šiem par 3stundu darbu 7USD un tā simtiņš no mūsu budžeta šajā vietā ir iztērēts. 4 neauglīgas stundas pašā dienas tveicē aizvadītas un tad galēju škrobi vēl uzdzen pierobežas partizāni-policisti, kas mums visādi skaidro, ka viņi ir tie, kas te ievāc ceļa „nodokli”. Kad prasām čeku vai ko citu oficiālu, šie labi bruņotie un ne visai laipnie vīri liek saprast, ka mēs viņiem sākam nepatikt, un top skaidrs, ka labāk nomaksāt. Pēc kaulēšanās šķiramies vēl no 10USD un Hondurasas akcijas mūsu acīs vēl jo vairāk krītas. Lai arī apkārtējie kalnu skati ir diezgan pievilcīgi un nāk tumsa virsū, tomēr paliekam pie plāna tīties prom no šīs valsts vēl šodien. Beidzot nu ir gadījusies viena valsts pa ceļam, kur vismaz man ne visai labi patīk... Ja pilnīgā tumsā sasniedzam Nikaragvas robežu. Hondurasas pusē piebraucot robežai atkal uzmācas liels skaits palīdzēt gribētāju, bet kā izrādās mums te kādam vīriņam tikai jāparāda mūsu moču atļauja un varam braukt prom uz Nikaragvu. Vietējie izpalīgi gan bija gatavi nezin cik kopijas uztaisīt visiem mūsu dokumentiem un protams paprasīt par to kādas naudas. Iebraucot Nikaragvas muitas/robežsargu punktā mūs apņem salīdzinošs miers. Muitnieks ātri, laipni un bez nekādas maksas uz arhaiskas rakstāmmašīnas uzraksta moču ievešanai vajadzīgo papīru. Kāds laiciņš gan paiet kamēr tiek meklēts kāds, kurš mums var mums iespiest imigrācijas zīmogus, bet kad atrodas kundze, izrādās mums nekādus zīmogus pasēs nevajag, jo Gvatemalā iespiestie der visām četrām šīm valstīm. Tad viņai paliek neskaidrs jautājums kā no mums iekasēt iebraukšanas maksu, kādu te pienākas maksāt, taču pēc brīža neko neizdomājusi palaiž mūs braukt tāpat vien...:) Metam mieru pirmajā miestā Somotillo 6km aiz robežas. Motelis izskatās stipri pabēdīgi, taču gulta un ūdens ir, un ko gan vairāk mums vajag. Vēl tik pa vietējo melnbalto teļļuku pie kaimiņistabas džeka paskatos Nikaragvas augstākās beisbola līgas finālu un pie miera.
7.decembris 119.diena Mostamies un dodamies Leon virzienā, kur esam lēmuši šodien palikt, painternetēties un citas lietas sadarīt. Par cik braucam gabals šodienai nav liels, jau pēc brīža gāžam nost uz mazo lauku celiņu – pēc Garmin redzams, ka taisni braucot kaut kad pa šo ceļu atkal tiksim uz lielā ceļa, taču ceļš pamazām kļūst arvien mazāks un jau pēc brīža pārstāj eksistēt. Kad nu apjautājamies nikaragvāņu zemniekiem, visi saka, ka jābrauc vien pa to pašu ceļu atpakaļ, lai tiktu uz lielceļa. Tā nu Garmins mūs šoreiz ievedis tupikā, taču ne bez interesantā – kādam vīram, kuram prasām ceļu, pamanu, ka katrai rokai ir ... 6 pirksti. Paspiežu šim roku un saprotu, ka tādu roku vēl nebiju spiedis...;) Tiekam atpakaļ uz šosejas, bet ar to mūsu bezceļu piedzīvojumi šodien nebeidzas, jo pēc brīža esam uz otra īsceļa, kurš šoreiz ir gan Garminā, gan pieejamajās kartēs atzīmēts. Iesākumā lieliska gruntene pēc brīža sāk dalīties, pāriet vienam kalniņam pāri un nākamajā ielejā visi ceļi izrādās iekārtoti (vai paši iekārtojušies) pa šobrīd izžuvušu upju smilšainajām gultnēm. Interesants šāds brauciens, taču smiltis prasa savu un pāris reizes nolieku apkrāmēto moci uz sāniem – lēnītēm gan un bez sekām pašam vai braucamajam. Kad izkļūstam atpakaļ uz šosejas, atlikuši padsmit kilometri līdz Leonai, bet kaduviet par it kā nepareizu apdzīšanas manevru (pie nepārtrauktās līnijas – manuprāt gan tā vēl nebija sākusies) mūs aptur nikaragvāņu policisti-partizāni. Mazliet aprunājamies, turpu šurpu visu kaut ko mēģinu stāstīt šiem spāniski, kamēr šamie tomēr atmet domu par mūsu sodīšanu un tikai novēl laimīgu ceļu. Redz kā – arī policisti Nikaragvā izrādās lādzīgāki, nekā šur tur iepriekš Latīņamerikā satiktie. Leonas pilsētā uzmeklējam ViaVia viesnīcu-kafejnīcu, kas ir šejienes ceļotāju-mugursomnieku centrālā tusiņa vieta, te mums beidzot rīta bezceļos nopelnītās gardas brokastis un mūs beidzot sasniedz arī zvans no Timtora, no Radio Kurbuļa. Vēl izrādās, ka pilnīgi netīši esam nokļuvuši šeit šajā pilsētā dienā, kad te svin lielākos katoļu gada svētkus, kuros tad nu vakarā ar pilnu klapi metamies iekšā. Paši svētki pēc masveidības un apjoma pielīdzināmi mūsu Jāņiem, izdarības gan tauta izveic nedaudz savādākas. Pl.18, kad svētki sākas, pēkšņi šķiet, ka pilsētā sācies ir karš. Visi un visur šauj raķetes, spridzina petardes un gan jau šauj no šā tā cita arī pa starpām. Tā kādu pusstundu, tad tauta iet ielās un katra baznīca vai turīgāka centra māja ir izdekorējusi pa savam Jaunavu Mariju un katram kas kaut ko pie durvīm nodzied vai nodanco, dod kādu našķi vai vēl kaut ko. Tāda tautas staigāšana un uzdzīve notiek līdz pusnaktij, kad sākas otrā šaušanās tūre – tagad bliež visās malās kādu stundu. Ar Kasparu pavērojam šo skatu no mūsu viesnīcas naksnīgā dārza un nodomājam, ka pēc šādas „kaujas” pilsētā kādām pāris mājām jau nu būtu jānosvilst. Un dodamies pie miera – Kaspars uz dormatorijas gultu, es uz guļamtīklu dārzā, jo pateicoties svētkiem pa visu pilsētu bija atrodama tikai viena brīva gulta un šejienes saimnieks mums piedāvāja šādu risinājumu. Nav nekāda vaina 7.decembrī nakšņot zem zvaigžņotas debess...;)
8.decembris 120.diena Rīta cēlienā padarbojamies pa internetu – jāparaksta info mājas lapai, bildes jāpasūta, jāvāc info par Brazīlijas-Senegālas lidošanu utt. Vēl pāris loku paskatot Leonas pilsētu dienas gaismā un dodamies piekrastes virzienā. Okeāna piekrastes ceļi šeit tīri grumbuļainas gruntenes, vietām džungļu, vietām cukurniedru lauku ieskautas. Kopumā skaisti, bet ātri uz priekšu neiet. Vēl papeldamies pa ceļam okeāna viļņos, tad kādā mazā miestā baudām fantastiski gardus ceļmalas ceptos banānus ar vistiņu un tad jau paēdušiem sāk rādīties, ka nu jau vakars klāt un labāk jāmeklē te miestā palikšana, nekā krēslā un tumsā tālāk jādzīvojas pa šiem celiņiem. Un labi vien, ka tā izlemjam... Kad gribam kārtoties pie šejienes okeāna stāvkrasta uz telts būvēšanu, vietējais puisis Franklins pabiedē, ka mūs šeit jau nu toč aplaupīšot un aicina savā sētā celt telti. Par 10$ gan tiekam pat viņa milzīgajā viesu namā, kurš liecina par 40gadus atpakaļ bijušo greznību šai piekrastē, bet pašreiz ir diezgan nožēlojamā skatā. Bet vieta mums lieiska – pārdesmit metrus virs okeāna, kur apakšā visu nakti mums viļņi pret klintīm plīst. Man šī ēka noasociējas ar mūsu Jūras pērli – laikā kad tā pēc hokejistu kautiņiem jau bija pamesta un nopostīta...
9.decembris 121.diena Reāla bezceļu diena. Mostamies ar fantastisku skatu no Klusā okeāna krasta. Šajā vietā (Casares) dažus metrus no vulkānisko smilšu pludmales okeānā ir izveidojies dabisks viļņu lauzējs - klints siena vairāku simtu metru garumā un pāris metru augstumā, pret to tad arī šķīst milzīgie okeāna viļņi un ja tie stiprāki gadās, tad krasta pusē šī siena vietām pēkšņi pārvēršas par krāšņu ūdenskritumu. Jāsaka – biju redzējis visādus ūdens kritumus līdz šim – lielāku un mazāku upju veidotus, bet okeāna ūdenskritumu redzu pirmoreiz...;) Sākam braukt agri, ap 7, jo šodien lieli plāni – mazliet rīta vingrošanas Nikaragvas piekrastes neceļos, tad pāris vulkāni un vēl gar Nikaragvas ezeru uz Kostariku prom. Kā vienmēr, ceram brokastis kādā tuvējā ciemā, pēc pāris stundām sadabūt. Bet kas to deva – pie brokastīm tiekam šodien tikai 15:30... jo mūsu rīta stundas/divu novērtētais švako ceļu posms pārvēršas par patiesu bezceļu 25km garumā, kas ar šiem apkrautajiem močiem nav nekāda nieka lieta. Piedevām vēl ar manu pusielauzto ribu, kas pēc Salvadoras sērfošanas nebūt nav pārgājusi sāpēt, varbūt pat progresējusi. Katra nopietnāka rumpja kustība vai kratīšana ļoti sāpīgi atsaucas labajā sānā. Pašam uz sāniem noliktu moci piecelt ir gandrīz neiespējami, bet šodien mocis sāniski liekās itin bieži. Ceļš, kurš mums ir pēc abām kartēm un pat Garmina, ir stipri bedrains, akmeņains un visādi citādi pagrūti braucams, pēc brīža izbeidzas vispār un pārvēršas par lopu taku. A taka tāda, pa kuru mitrā laikā bifeļu bars gājis, bet tagad tas viss sakaltis un sastindzis. Kaut cik normāli šiem grumbuļiem tiek pāri ejot ar palielu švunku, bet brīžiem tas pabīstami, jo šajā lopu takā vietām ir iekaltušas arī auto rises, kurās ietrāpot var sekot sāpīgs nokritiens. Pēc tam, kad kādu laiku esam dzīvojušies pa lopu takām, satiekam vietējos un uzzinām, ka mums vajadzīgajā virzienā vienīgais viņus ar ārpasauli savienojošais ceļš ir gar vai pa upi. Ceļš – tas gan būtu daudz teikts, jo pa šo vietām vāji pamanāmo taku viņi paši pārvietojas tikai zirgu mugurās. Nepārtraukti šķērsojam šo klinšaini akmeņaino upi no viena krasta uz otru lai uzbrauktu atkal smilšainā vai dubļainā krasta nogāzītē un pabrauktu brīdi pa taku. Kādā brīdī Kaspars pamanās piedzīvot labu lidojumu, jo uz takas paātri braucot kaut ko aizķēris un nu kastes pa gaisu, pats un mocis pa grāvi... Tad seko mūsu šīsdienas top grava, kas paņem mums 4stundas. Jau piebraucot un funktierējot, kā tikt pāri, ir skaidrs, ka beidzot bez kastu/paunu nost ņemšanas neiztiksim. Pat ar visu to pirmo pāri dzenot Kaspara moci tik ilga mīcīšanās te sanāk, ka viņa moci pēc brīža vairs nevar pielaist. Visādas versijas pārdomājam – aķis, mitrums vados vai pat starteris čupā – bet fakts ir tāds, ka esam gravas pašā apakšā, dubļos līdz ausīm un mocis nerūc. Piedevām esam pašā Nikaragvas džungļu viducī, pēc Garmina tuvākie apdzīvotie punkti ir ap 15-20km attālu. Ir skaidrs, ka divatā mums šis motocikls no šejienes nav izdabūjams ārā, pat pusotra spēka mums tikai ir, jo es jau šķiet dzīvoju vairs tikai pateicoties stiprajām pretsāpenēm – pirms brīža kādā kritienā pamanos jau tā sāpošo ribu vēl pamatīgi saspiest... Situācija „jauka”, bet tad parādās kārtējais dieva sūtnis mūsu ceļā – šoreiz džungļu iemītnieks zirga mugurā. Pēc nelielām konsultācijām ap „sakņupušo” moci, sienam to striķī, otru galu pie zirga, paši pie stumšanas un vēl pēc stundas jau esam uzstiepušies kalnā. Ar savu moci savedu tur arī visas mantas un ķeramies pie mēģinājumiem atdzīvināt Kaspara braucamo. Drīz saprotam, ka šoreiz tikai aķīša vaina un tas priecē. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem piešķilt šo ar vadu palīdzību, un kad parādās vēl divi vietējie palīgi, ķeramies pie stumdīšanas augšup lejup pa šo smilšaino kalniņu. Trešā piegājienā tad nu atkal Kaspara mocis beidzot rūc, krāmējamies un dodamies tālāk. Vēl pusstunda šo „labo” ceļu un esam sasnieguši tuvāko miestu. Pl.ir 15:30 un nu beidzot patiesi jūtamies nopelnījuši ... brokastis... Paturam kursu uz Masaja vulkānu, bet kad pēc maldīšanās nonākam pie parka iebraukšanas vārtiem, esam šodien jau nokavējuši. Bet vulkānā uzbraukt gribās, tāpēc mainām plānus un paliekam pa nakti tuvējā auto hotelī, kur suvenīrā atkal saņemam prezervatīvus...:) Te blakus esošajā padomju laikus atmiņā atsaucošajā restorānā beidzot tiekam pie pamatīgākas maltītes un arī ruma saldajā ēdienā, jo šodien (pēc Latvijas laika) atzīmējam mūsu kopdzīves 4us mēnešus...:)
10.decembris 122.diena Mostamies paagri mūsu „prezervatīvu” viesnīcā un vēl pirms Masaya vulkāna parka atvēršanas aizskrienam ar tukšiem močiem mazā ekskursijā un brokastīs uz netālo Granadas pilsētu, kas ir kārtējā spāņu kolonizatoru viena no centrālajām un pirmajām pilsētām šajos apvidos Latīņamerikā. Granada ir izvietojusies pašā Nikaragvas ezera krastā un tiešā Monbacho vulkāna tuvumā – jebkuru māju vai vietu šeit var nofotografēt ar lieliskas formas milzīga vulkāna siluetu fonā. Mums gan par godu vulkāna virsotne diemžēl ietinusies mākonī. Granadas Zocolo laukumā nobaudām nikaragviešu tradicionālās brokastis ar gallo pinto (rīsi ar pupām) un dodamies uzbraukt ar motociklu aktīvā vulkānā. Izbraucot cauri milzīgiem sastingušas lavas laukiem Masaya vulkāna kūpošajam krāterim ir iespējams piebraukt 5m attālumā. Vulkāns te tiešām ir dzīvāks par dzīvu – kaut kur apakšā mutuļo lava (to gan neredz) un te augšā ir kā pie pamatīga skursteņa – kūp šis vulkāns un smako pēc sēra ne pa jokam. Uz krātera malas šķiet augstākajā punktā savulaik kristieši ir uzstādījuši palielu krustu. Sēra tvaiki apkārtējās betona aizsargkonstrukcijas ir diezgan pamatīgi pagrauzuši, bet šis krusts turās labi, laikam jau labi iesvētīts. Masaya vulkānam ir 4 lieli un daudzi mazi krāterīši. Lielākais un aktīvākais ir Santiago krāteris, savukārt otram lielajam krāteri San Fernando var pa maliņu apiet apkārt, ko arī izdarām. Šis krāteris pašreiz ir mājvieta ļoti bagātīgai florai un faunai. Jau atceļā no vulkāna mūs beidzot pamatīgi pamērcē silts lietutiņš. Viesnīcā vēl mazliet nogaidām, kad piestāj gāziens un dodamies gar Nikaragvas ezeru prom uz Kostarikas pusi. Pa ceļam mūs vēl priecē skaistie ezera skati – ezeram pašā vidū ir sala ar diviem lieliem vulkāniem un virs ūdens tie izskatās īpaši iespaidīgi. Jo sevišķi ar varavīksni fonā. Periodiski pa ceļam vēl pamērcēti, pēcpusdienā esam pie robežas. Kārtējo reizi pāris stundas tas mums paņem, taču vēl ar gaismu esam visus kabinetus izskraidījuši, dabūjuši jaunas atļaujas un apdrošināšanas un varam doties iekšā jaunā zemē – Costa Rica. Te gan šodien jau netālu no robežas kādā mazā ciemā metamies pie miera, jo tumsu, kas nu jau piezagusies, papildina slapjums, un tas nav nekas patīkams moča braukšanai. Labi ka vēl silts, padomāju atceroties Krievijas Tālos austrumus...
11.decembris 123.diena Ciema viesnīcas saimnieks šeit ir iekārtojis arī maizes un bulciņu ceptuvi – varam baudīt brokastīs gardas svaigi ceptas maizītes. Šajā namā darbiem roku pieliek visa ģimene – cepšanā, vārīšanā, pārdošanā un viesnīciņas aprūpē iesaistās arī visi pieci dažāda kalibra bērni. Kārtīgs ģimenes uzņēmums un šķiet, ka visam ciemam te patīk iegriezties pēc svaigas maizītes vai tāpat vien uzsist klaču... Man šodien krītamā diena. Jau stumjoties ārā atpakaļgaitā no garāžas pamanos dubļos pats paslīdēt un mocis arī līdz ar to gar zemi. Pēc tam te pa šauro dubļaino pagalmu grozoties uzslīdu kokam virsū, kurš ... nogāžas un tieši mājai uz jumta. Neko teikt - labs dienas sākums... Uzņemam kursu uz Sanhosē, bet atkal maršrutu plānoju pa otrās šķiras ceļiem. Un ja no paša rīta ceļš sākas pa grunteni. Lai arī visās Latīņamerikas valstīs ir labas un ļoti labas centrālās maģistrāles, šie mazie celiņi mums patīk daudz labāk un dod mums krietni lielāku ieskatu par šīm zemēm. Pēc pāris stundām sasniedzam Arenal ezeru, kurš kalnu ieskauts atkal jau būtu dēvējams par vienu no skaistākajiem pasaules ezeriem. Nolemjam pa dienvidu ceļu (gar ezera dienvidu krastu), kurš kartēs ir visai mazs un raustīts, sasniegt Arenal vulkāna pakāji. Šis vulkāns esot viens no 10 pasaules aktīvākajiem vulkāniem un nodomājam, ka labi būtu nonakšņot kaut kur tā tuvumā, jo naktī labi var redzēt un arī dzirdēt tā ugunīgās izdarības. Taču šķiet, ka kāds ir iespītējies un ne pa kam negrib, lai mēs šo kalnu un tā aktivitātes redzētu. Sākas ar to, ka tikko pagriežam uz mazo ezerkrasta ceļu, man atkal „mīkstais” pakaļriepai. Nu jā – sen jau, kopš pašas Krievijas nekas tāds nebija gadījies. Atrodam riepā naglu, Kaspars ar manu ratu aizjož līdz 20km attālajai pilsētiņai salabot un pēc brīža turpinām ceļu. Taču kad sasniedzam ezeru, gan pats vulkāns, gan arī viss ezera krasts ir mākoņos tīts un slapjš. Un tad sākas interesantākais mūsu šīs dienas ceļa posms. Šķiet Kostarika ar šo savu 20km ceļa posmu pašreiz pārsit iepriekšējos bezceļu piedzīvojumus. Ezera krasta celiņš, ko tikai vietām par tādu var nosaukt, ir ļoti akmeņains, ar asiem līkumiem un stāviem pacēlumiem, ar 5 upītēm-akmeņainiem brasliem, ar pārkritušiem kokiem un tas viss ir slapjš un dubļains, līdz ar to ārkārtīgi slidens. Bet pats „patīkamākais” šajā ceļā izrādās kilometra attālumā no mērķa ElCastillo pilsētiņas esošā 6tā upe, kura pateicoties pāris pēdējo dienu lietavām ... šobrīd nav šķērsojama. Nav šķērsojama itin nekā – par to pārliecināmies kādu stundu abos virzienos izbrienot džungļus un meklējot kaut mazāko iespēju. Nereāli un griežam atpakaļ. Un atpakaļ šis pats posms, ko jau esam šurpu ar smagi apkrautajiem močiem atmocījuši, veicams jau uznākošajā krēslā un tumsā, un ... ar diezgan mazām cerībām, ka mums atceļam pietiks degvielas, jo degvielas lampiņas iedegās jau iesākot šo celiņu un braukts jau ir vairāk kā 20km praktiski tikai ar 1 ātrumu. Nu neko – vēl pusotra stunda cīņas, nolauzts vienas kastes stiprinājums, nolauzts pagrieziena rādītājs un atliekts spogulis (tas viss manam mocim), tukšas benzīnbākas un esam atpakaļ pie ceļmalas viesnīciņas meitenes, kura priecājas mūs atkal pēc 4stundām sastapt - turpceļā viņa mūs brīdināja par upi un droši vien jau paredzēja iznākumu un klāja mums gultas. Kasparam piebraucot pie viesnīcas mocis nav jāslāpē – tas noslāpst pats, jo benzīns ir beidzies pavisam. Labi ka viesnīcniecei viena galona kanniņa ir pieslēpta nebaltām dienām un pret atlīdzību pie šī dārguma tiekam. Tas vieš cerības, ka rīt varbūt tiksim tālāk...;)
12.decembris 124.diena Mostamies pie atkal jau apmākušās Arenal ezera un ir skaidrs, ka šo vulkānu mums īsti neredzēt. Nu ja nelaiž klāt, nu tad nevajag ar – dosimies visu citu skatīt. Vēl tik pabrokastojam šajā ģimenes uzņēmumā - viesnīcā (pārņem sajūta, ka šajā zemē visi saimnieko ļoti ģimeniski) un dodamies ceļā. Atkal jau ar pavāju cerību, ka benzīna ziņā davilksim līdz tuvākajam tankam, kurš ap 30km. Bet atkal jau Kasparam izdodas jau noslāpušu motoru ieripot Tilaran pilsētiņas degvielas oāzē un viss ir labi. Kas notiek, ja benzīns pilnīgi beidzas, mums jau abiem ir pieredze degvielas filtru sakarā – par to pat domāt negribas... Sapildāmies, vēl mazliet pa nelielo celiņu un tad jau esam uz Centrālamerikas maģistrāles nr1 – CA-1. Jāsaka – diezgan nepatīkams ir brauciens pa to līdz pat SanJose – nepārtraukta fūru rinda abos virzienos, visu laiku jāsaspringst apdzīšanas manevriem, jo ceļš ir arī līkumains. Bet nu jau ap pusdienlaiku esam sasnieguši galvaspilsētu. Pēc brīža pamaldīšanās atrodam arī vajadzīgo KTM servisu. Neko dižais jau nav, bet paskata man bremzes, apkopj un salādē Kasparam aķīti (naudu neprasa...;), un ierāda citu mazu darbnīciņu, kur man vakar salauzto kastes slēdzeni varēšot varbūt sametināt, jo atslēdzas, ko nomainīt šeit nav pieejamas, kā tas bija San Francisko. Un labi vien ir – darbnīciņā, kur vīrs gados krāmējas ar visa tipa močiem piezemētākā režīmā, nekā visādi autorizētie servisi, viņš man lieliski sataisa kastes atslēgu par 4$ - atkniedē, sametina, aizkniedē. Sanfrancisko tas man pirms mēneša izmaksāja abām kastēm ap 100$. Šī darbnīca man uzjunda prātā manu draugu Andi Zepu un viņa lielisko moču darbnīcu Saulkrastos...;) Vakarā iekārtojamies centra hostelī Kabata, kurš atkal ir ļoooti ģimenisks uzņēmums. Kad vēl lēni ripinām pa ielu grozīdami galvas un pēc Lonley Planet meklēdami pēc cita te viena hosteļa, mūs uz ielas pārķer tantuks un skaidri norāda, ka nav nekas te jādomā, bet pa taisno jādodas uz viņas dēla hosteli lūk tur. Kad piebraucam, dēls Mauriciuss pabāž galvu un pamanot vien tikai mājas lapas adresi uz moča, uzreiz skaidri atpazīst no kurienes mēs nākuši. Izrādās zināšanas par tādu Latviju viņš ieguvis, kad Google meklētājā skatījis, kas atrodams par viņa hosteļa vārdu Kabata. Vietējo indiāņu valodā tas nozīmē Kalnu. Vēl viņš bija atradis, ka ir tādi vārdi japāņu un latviešu valodās. No Latvijas gan esam te laikam viņam pirmie viesi un šķiet par to saņemam 1$ atlaidi vietai dormatorijā...;)
13.decembris 125.diena Kostarikas neceļi un tupiki mūs nelaiž vaļā, bet nav jau arī tā, ka mums tas nepatiktu. Šodien atkal gadās ..;) Lemjam doties Panamas robežas virzienā, taču ne pa Inter-Americana Nr1 (galvenais ceļš cauri visai Latīņamerikai – nu tāds kā mums Via Baltica), bet gan uz robežpunktu, kurš pie Karību jūras. Bet paceļm jānobrauc gar augstāko Kostarikas vulkānu Irazu, gan vēl pāris tādiem iespaidīgiem. Uzbraucam Irazu gandrīz līdz virsotnei un tur priekšā izrādās sargi, kas 7$ no katra mums grib par tālāku braukšanu galvenā krātera virzienā. Lemjam dārgi un tepat blakus atrodam vienu mazāku krāterīti, kurā iebraucam pat iekšā, pašā viducī. Pameditējam mēģinot iztēloties kā būtu, ja tagad Izaru izdomātu izšaut kaut ko gaisā caur šo krāteri (šim vulkānam to ir vairāki). Rādās, ka neko jauki nebūtu, tāpēc laižamies prom. Kad pagriežos mums vajadzīgajā sānceliņā un piestāju Kasparu pagaidīt, izrādās viņš nez par ko aizsapņojies un neredz mani pāris metru attālumā stāvam un gaidām viņu. Arī es viņu nepamanu man gar muguru aizšaujam nepareizā virzienā, jo esmu iesprindzis piefiksēt šo vietu fotogrāfiski. Tā nu atgriežos vietā, kur pašķīrāmies un gandrīz stundu gaidu, kad Kaspars beidzot atkal parādās, labu gabaliņu pa pasauli izklejojies. Šī ir pirmā reize, kad gandrīz izšķiramies mūsu ceļā, jo biju lēmis gaidīt vēl max 10min un doties tālāk, un šeit Kostarikā mums sakaru nav... Ceļš, pa kuru iegriežam, pa Irazu nogāzi ir ļoti stāvs, akmeņains un vietām dubļains, tas viss vēl piedevām mākoņa biezajā miglā tīts un šādā mistiski-fantastiski skaistumā laižamies strauji lejup. Manas emocijas pastiprina tas, ka brīžiem atkal sāk zust pakaļējā bremze un pa šo ceļu bez tās pabraukt ir gandrīz neiespējami – brīžiem par slēdzu motoru ārā un tad ieliekot 1 ātrumā kaut kā bremzējos ar pakaļratu. Pa šo stāvo, tā jau slideno, vēl papildus lopu pietaisīto ceļu braucot lejā viena doma ir izteikta – atpakaļ te negribētos braukt ne pa kam. Bet laikam jau tāpēc, ka tā padomājam, kad esam nobraukuši vairāk kā augstuma kilometru zemāk (no 3200, kas laikam ir mūsu šī ceļojuma augstākais punkts ar močiem, uz ~2000mvjl), iebraucam kāda kostarikāņa sētā un pēc aprunāšanās top skaidrs, ka neesam uz pareizā ceļa un šis tepat kaut kur vēl mazliet zemāk beidzas vispār. Griežam atpakaļ un pa govju kakām nu uz augšu to pašu kilometru (ap 10 attāluma ziņā). Uz augšu gan šķiet tomēr vieglāk braukt, arī bremžu trūkums te tā netraucē (bet kas interesanti, ka pagriežot pret kalnu man tās atkal labi strādā – labāk būtu otrādi bijis..), un pēc pusstundas esam atpakaļ Irazu vulkāna augšā, lai meklētu nākamo celiņu. Beidzot atrodam īsto un tad jau vēl pārdesmit km pa kalnaino grunteni, kurā iebraucot gan ir uzlikta liela zīme, ka tikai ar 4x4 te atļauts vai vēlams braukt, bet salīdzinot ar iepriekšējo celiņu, šī ir tīrā bērnu spēle... Pēc laiciņa sasniedzam Turrialbas pilsētiņu, no kuras tālāk jau mums vajadzīgajā virzienā ved lielāks ceļš. Šis ceļš nr10 izrādās ir fantastiski skaists labi asfaltēts serpentīns 50km garumā. Skatus vēl piesātina aiz kalniem nu jau rietošā saule. Dienas noslēgumā vēl kādu laiku jāpabrauc par autofurgonu pilnu un tumšu ceļu līdz Puerto Limon, tad mazliet gar Karību jūras krastu, kur kādā pludmalē tieši okeāna krastā beidzot atkal uzslienam telti. Pirmo reizi Amerikas kontinentā - to arī atzīmējam ar vienu Kostarikānu saldo vīnu...
14.decembris 126.diena Skaists saullēkts virs okeāna un rīta pelde tā viļņos mūs pamodina visai labi, un esam atkal ceļā. Drīz braucot caur šī gala banānpalmu plantācijām sasniedzam robežpilsētu Sixaola. Pie robežas pierullējam gatavi ilgajam procesam, jo mana brāļa grāmatā Kostarikas-Panamas robeža aprakstīta kā īpašs murgs diennakts garumā, taču laikam esam izvēlējušies pareizo robežas šķērsošanas vietu – te viss samērā mierīgi un klusi, un jau pēc pusotrs stundas esam Panamā, ar visiem papīriem kārtībā. Gaidījām sliktāko, bet izrādījās mūsu ātrākā Latīņamerikas robeža... Panamas pusē turpinās kalnaini džungļi un banānpalmu plantācijas, un tam visam pa vidu aizvijas lielisks asfaltēts ceļš. Atkal pa smuko šķērsojam Talamancas kalnu grēdu otrā virzienā, braucam Klusā okeāna piekrastes virzienā. Tur atkal nedaudz pa 1 Interamericana šoseju, kas jau atkal mums ne visai patīk un pēc brīža griežam no tās nost mazajos nu jau Panamas celiņos, par kuriem nešaubāmies, ka tie sniegs braukšanas un ceļošanas baudu. Pa ceļam veldzējam slāpes ar aukstu kokosriekstu pienu, ko te katrā krustojumā tirgo. Nu tālu jau šiem tirgotājiem pēc preces nav jāmeklē – kokospalmas te aug visapkārt .. Jau ar krēslu sasniedzam Sona pilsētiņu, kas ir nost no lielajiem ceļiem un tāda stipri laucinieciska. Viesnīca pa 6$ abiem nav neko šika, bet mums jau greznumu nevajag. Esam šai pilsētā atkūlusies tieši uz Ziemassvētku parādi, ko ar prieku vakarā no savas viesnīcas balkona noskatāmies. Parādes ceremoniju pēc transparentiem, muzicētājiem un dancotājiem noslēdz vietējie enduristi, kas rāda savu klasi pārpildītā ielā braukājot uz pakaļējā rata. Tā vien šķiet, ka labi tas nebeigsies, bet tomēr beidzas bez cietušajiem un visi priecīgi...
15.decembris 127.diena Rīta agrumā turpinām iesākto kursu pa Panamu – pa mazajiem ceļiem, kur tikai vietām asfalts sastopams un arī tad pusdrupis. Bet šajā valstī ir tikai 2 alternatīvas – vai nu brauc tai cauri par Interamericana, kas ir visai garlaicīgs un nepievilcīgs pasākums, vai arī šādi, kas gan ir krietni lēnāk, bet ar kaifu... Sasniedzam Santiago pilsētu un laižam uz mazo miestu San Francisco (jau kādu 5to šāda nosaukuma pilsētu šai kontinentā) – te pēc Lonley Planet (LP) ceļveža īpašai senā baroka parauga baznīcai jābūt. Ir arī. Tikai tā ir tikpat maza, kā pats miests un mums ne-vēsturniekiem un ne-arhitektiem ātrumā neatrodas nekas tāds te, kur īpaši aci piesiet. Pat kafejnīcas tuvumā nav, kur pabrokastot un laižam pa grunteni tālāk. Kādā ceļu krustā kafūzītis gadās gan un brokastu zupa te labu labā. Tālāk ja taisnais nospraustais kurss mūs atkal ieved slidenajos upju, akmeņu un mālu ceļos – vai tad nu mēs šo Latīņamerikas zemi bez viena off-roadiņa caurbrauktu... Jau pašā dienas vidū un karstuma pīķī sasniedzam nākamo LP objektu – Natas baznīcu, kur interjeros būtu jāievērtē īpašs indiāņu stiliņš. Varbūt lietpratējs altāru pīnēs ko tādu saskatīt spētu, bet mums atkal baznīca kā baznīca. Laižam tālāk. Pēc LP atrodu, ka atkal raujot pārdesmit km prom no lielceļa varam apciemot kādu laikam Panamā vai varbūt arī pasaulē ar labu vārdu zināmu cigāru fabriku. Pa ceļam vēl kādā miestā, kur gandrīz aizšaujam garām pareizajam pagriezienam, pie veikaliņa, kur piestājam padzert vēsu kolu, vietējais saimnieks saplūc no koka kaudzi apelsīnu un ņemas mūs cienāt. Apkārtējiem jauniešiem, kas še savākušies, šķiet visai amizanti, kā tādi gringo kā mēs ne visai labi protam apieties ar apelsīniem. Te tos pamizo mazliet un dzer, nevis ēd, kā esam savās mājās pieraduši. Bet ar trešo apelsīnu vismaz man šķiet, ka amats jau rokā..;) Ārkārtīgi skaists ir nākamais ceļa posmiņš pa īpaši šauru, stāvu un līkumainu, bet asfaltētu celiņu līdz pat La Pintada, kur kādā pēc mūsu mērogiem „šķūnītī” iekārtojusies meklētā pasaules mēroga cigāru fabrika. Te nedēļā ar rokām tiekot uztīti ap 20tkst šo tabakas izstrādājumu un tie tiešām ir lieliski, ko še pat uz vietās arī pārbaudām ar nobaudīšanas metodi. Savulaik 1982.gadā šo fabrīķi „Cigars Joyas de Panama” atvēris kāds panamietis sadarbībā ar trim kubiešiem, taču tie drīz šejieni pametuši, lai Hondurasā līdzīgus biznesus veidotu, bet šis šo vietu arvien cēlis kvalitātes un slavas augstumos, un šodien šiem lieliskajiem cigāriem noiets esot ļoti labs. Tie esot labi zināmi arī tālu aiz Panamas robežām, labākie eksemplāri maksā ap 100$ gabalā. Šie paši dārgākie mūs šoreiz ar šī brauciena budžetu neieinteresē, taču divas lielās kastes ar dūšīgiem ar rokām tītiem Čerčiliem no šejienes uzsāk 2 mēnešu ceļu uz mūsu mājām. Vai lieliskie cigāri mūsu somu karstumus un citus apstākļus izturēs, to draugi varēs baudīt kad nu beidzot sasniegsim atkal dzimteni... Lai arī jau pēcpusdiena, paturam plānā pēdējā mūsu šodienas ceļā atzīmētās vietas apmeklēšanu – laižam El Valle ciematu kalnos pa mūsu iecerēto taisno ceļu. Ciemats šķiet interesants ar to, ka ir iekārtojies ... vulkāna krāterī. Tā erozija notikusi 3mlj gadus atpakaļ un varam iedomāties kāds ir bijis šis sprādziens, ja krātera diametrs ir 5km. Bet atkal jau izrādās tā, ka īsais ceļš nav ātrais ceļš un ap 20 km attālums raušoties kalnos un tuvāk vulkānam mums paņem 2stundas. Apkārtējie skati gan te kārtējo reizi ir fantastiski skaisti un civilizācijas pamaz skarti – kalni, džungļi, upītes un ceļš, kurš vietām nav nekāds ceļš. Tūristu te nav un šķiet nekad nav bijis, ir tikai pāris mazi ciematiņi pa ceļam. Un vismaz vienā stāvajā, dubļainajā un akmeņainajā nogāzē, kur jātiek augšā, labi vien ir ka ir vietējie, kas palīdz uzdabūt moci augšā. Šo celiņu atkal droši varam ierindot mūsu bezceļu topos, jo pāris reizes nākas kastes un somas ņemt nost un stibīt kalnā pašam, jo moci augšā uzdabūt izdodas tikai, kad tas ir atvieglots līdz pēdējam. Kad sasniedzam vulkāna krātera malu, apkārtējās lieliskās ainavas – kalnainie džungļi no augšas ir kā laba balva par pūliņiem un piezogas arī krēsla, kas ievieš korekcijas mūsu plānos – paliekam šeit El Valle nakšņot uz Panamas pilsētu tumsā. Un ir to vērts, jo gan viesnīca, gan vakariņas pie kolumbiešiem uz ielas, gan cigārs un atmosfēra vietējā krodziņā ir uz urrāā...;)
16.decembris 128.diena Mostamies vulkāna krāterī un atkal sākam dienu ar cerību kaut kad sasniegt PanamaCity. Tālu jau vairs nav, ap 200km. Bet dikti nesteidzamies, jo ir svētdiena un visticamāk šodien neko nekur ne uzzināt, ne sakārtot Kolumbijā nokļūšanas sakarā nevarēs. Šodien gan neceļos nelīdīsim, jo pret vakaru galvaspilsēta jāsasniedz gan un jāsaka – pēc vakardienas esam mazliet dubļu samocīti un īpaši negribas, jo sevišķi tagad kad esam sapratuši par kādu murgu kalnu ceļi šeit pārvēršas pēc lietus gāzēm. Un tādas te tagad ik pa brīdim, jo laikam ir slapjā sezona klāt šajos apvidos. Vēl secinu, ka man šodien īpaši stipri „sit pa stūri” un līkumos pat kļūst neomulīga braukšana. Piestājam, patīru no riteņa vakardienas dubļus, mazliet labāk paliek, taču šķiet, ka būs vien jāmeklē nu jau diezgan stipri padauzītajam priekšējam riteni balansēšanas iespējas... Pēc kārtējiem serpentīniem, kas mūs izved no vulkāna un noved lejā no kalnu augstumiem, „kāpjam” uz CA-1 (Interamericana šoseja) un jau pēc neilga laika sasniedzam slaveno Panamas kanālu. Par cik sākumkurss mums šajā Panamas galā ir uz Colon pilsētu noskaidrot par kuģu iespējām, šķērsojam kanālu pa kādu jaunāku tiltu, kurš ir gabaliņu prom no galvaspilsētas. Ka Panama-Colon ceļa malā piestājam iekost gardo ceļmalas grillējumu, esam spiesti te zem jumtiņa pavadīt papildus lieku stundu, jo tās garumā nogāž tāds tropu lietus gāziens, kādu Latvijā vispār nemēdz būt. Jau pēcpusdienā sasniedzam Colon un apbraukājot šejienes ostas piestātnes kļūst skaidrs, ka nekādas kuģu satiksmes ar Kolumbiju te nav. Vismaz ne ar tādiem kuģiem, uz kuriem varētu paņemt močus. Pati šī pilsēta ir tiešām ļoti „melna”, kā tas dažās gr’matās aprakstīts un pa ceļam no cilvēkiem bijām dzirdējuši. Melna divās nozīmēs – gan pēc iedzīvotāju lielākās daļas ādas krāsas, gan arī šķiet pēc vides, kurā esot nepamet sajūta, ka pēkšņi ar Tevi var notikt jebkas, ka pēkšņi ap Tevi var savākties nez no kurienes bariņš ļaužu, kuriem Tu nemaz nepatīc. Kad piestājam kādā vietā nedaudz pafočēt/pafilmēt šos kādā graustu rajonā (nu vismaz pēc mūsu ieskata par tādiem puse no savulaik skaistās spāņu koloniālisma stila pilsētas tagad ir pārvērtusies), netālu no mums piestāj policijas auto ar iedegtām bākugunīm. It kā tāpat vien. Kad pēc pāris kvartāliem atkal piestājam pie kāda skvēriņa, tie paši policisti atkal ir klāt un nu jau nāk pie manis viens un tikpat kā palūdz vai norāda, ka mums šeit nebūtu labi uzturēties vispār un kur nu vēl plātīties ar savām bilžu kamerām. Jāsaka, ka sajūta man paliek, ka policists, šķiet ļoti lāga tumšādains puisis tiešām apzinās to, ko mēs varbūt nesaprotam te būdami, un kas bēdīgāk – mani pārņem sajūta, ka viņš ir uztraucies par to, ka ja kādi nemieri te ap mums varētu sākties, viņš ne mums un arī iespējams ne sev daudz neko palīdzēt nevarētu. It kā jau no vienas puses mums arī šeit ir interesanti pavērot kas notiek, jo atkal te esam vidē, kāda Latvijā nekur nav, taču šoreiz šķiet, ka tomēr labāk jau nu jāklausa policistiem un jātinas vien prom. Tālākais mūsu ceļš ir uz Gatun slūžām, kuras nodrošina milzu okeāna kuģu nokļūšanu no okeāna līmeņa uz 26m augstāko Gatun ezeru. Ši ir iespaidīgākā hidrotehniskā konstrukcija visā Panamas kanālā un pagājušā gadsimta sākumā, kad tika būvēta, tā noteikti bijā pati-pati „krutākā” hidrotehniskā būve pasaulē. Apbraukājam no visām pusēm paskatīt, kā mazās sudrabotās lokomotīvītes pa četrām kā tādas skudriņas pārvelk no slūžas uz slūžu milzīgos lainerus, bet paši labākie skati mums tiek no vietējās ugunsdzēsēju stacijas jumta. Kad tai piebraucam, iznāk uz vakts esošais pažarnieks – melns kā vēlns, bet draudzīgs bez gala, izrāda mums visu ēku, uzved uz jumta un lepni atrāda savu moto – tas gan tieši 10x mazāku motoru, kā mūsējie – šim ir 100ccm apjoms. Un tad jau pa vakarīgo šoseju atpakaļ 70km uz PanamaCity. Kaut kur pa ceļam Colon krastmalā mūs pārķer Panamas centrālās avīzes (vai vairāku) redaktore, kurai šķiet ļoti interesanti tādi subjekti kā mēs un tepat uz ielas ekspromtā tiek nodarīta 5min intervija un fotosesija. Sakās, ka otrdienas valsts centrālajā avīzē būsim un arī mums uz LV pāris avīzes eksemplāriņus solās atsūtīt. Heh, kas tik nenotiek pa ceļam – paši lasām grāmatas un rakstām, bet arī par mums izrādās kādam ir interesanti ko uzrakstīt. Tas ceļ apziņu par to, ko darām..;)
17.decembris 129.diena Lielo svārstību diena – tā šo varētu nosaukt. Mums nepārtraukti mainās par labāko, pieņemamāko un tālāk attīstāmo uzskatāmais Kolumbijas sasniegšanas veids. Jau vakar vakarā apmetoties Panamas hostelī Voyager, sastopam džeku, kuru daži te kļūdaini par kapteini sauc, bet lai vai kā - viņam tiešām ir sakars ar kādu burinieku-katamarānu, ar kuru viņš komandā esot pēc parīt dodoties 4 dienu burājinā uz Kartagēnu. Par cik šis variants ir lētāks, daudz maz mums derīgs arī pēc laikiem un paburāt pa Karību jūru dikti labpatiktos – lemjam, ka ejam uz šo. Taču pēc rīta sazvanīšanās ar kapteini izrādās, ka tur, kur pašreiz jau ir šis kuģis ar jau 7 pasažieriem uz borta, tur mūsu močus uzkraut nevar, un atpakaļ uz Colon šie nebraukšot gan. Tā nu dodamies lidostas virzienā kārtot lidošanas jautājumus. Arī te jautri – izrādās, ka močus varam ar kargo lidmašīnu vismaz ar pāris kompānijām aizdabūt promu uz Kolumbiju jau rīt. Bet...Ziemassvētku laikā milzīga ir ļaužu plūsma no šejienes uz Jebkuru aizlidojamo Kolumbijas pilsētu un tuvākās biļetes, ko mums lidostā sola, ir pēc Ziemas svētkiem. Nu nekur tas mums neder. Uzmeklējam atkal burinieka džeku un šākam bombardēt kapteini, lai atrod jebkādu veidu, kā mūs tomēr uzdabūt uz kuģa. Pret vakaru gan atrodu info par vēl vienu aviokompāniju, kas lido uz Medelīnu no šejienes (tā ir vieta, uz kurieni rīt varam aizdabūt močus) un internetā redzams, ka dažas biļetes šiem uz rītdienas reisiem vēl ir. Turpinām vēl gan attīstīt Karību jūras versiju, taču ar vien nereālāk viss tas, kas dēļ tam jāizdara, sāk šķist – cauri džungļiem jānokļūst kādā piekrastes ciemā, tad kāda laiva mūs vedīšot līdz buru laivai, par naudu protams. Buru laivas kapteinim mēs arī sākam likties pārāk sarežģīts gadījums un ceļas cena un tā nu šo pēdīgi atmetam. Kad internetā gribam tad nu beidzot paņemt pirms laiciņa tur redzētās biļetes, izrādās vairs ir tikai pa vienai vien uz katru reisu – tādejādi rīt agri skrienam nodod močus, tad Kaspars ar rīta reisu un caur Kartagēnu, es lidošu 2 stundas vēlāk un piedevām pa citu ceļu. Kad izpērkam šīs biļetes, paskatāmies vēlreiz – tiešām esam tikuši pie pašām pēdējām tās biļetēm, jo vairāk nekas nav pieejams...;) Kad nu ir skaidrs, ko tālāk jādara, nu jau mierīgā noskaņā varam atļauties pāris stundas ar mocīšiem pabraukāties un paskatīt šo pilsētu – PanamaCity ir ļoti skaista un interesanta pilsēta, mazliet man atgādina Vladivostoku, jo garā strēmelē izstiepusies gar okeānu. Izrinķojam vecpilsētu, pārbraucam turpatpakaļ slaveno Amerikas savienojošo tiltu pār Panamas kanālu un Panamas cigāra radītā noskaņā pavērojam naksnīgos, spīdīgos jaunpilsētas debesskrāpjus – tie šeit sabūvēti biezā slānī pašā okeāna krastā...
18.decembris 130.diena Visai interesanta un saspringta izvēršas mums šī diena, kurā cerējām jau pēcpusdienā būt kādā Kolumbijas Medelīnas lidostas hotelī un gaidīt rīt no rīta dabūjamos močus, taču pret vakaru abi atkal satiekamies ... Panamā... Tiktāl viss ir pēc plāna, ka rīta agrumā nolejam degvielu un atdodam močus Copa Kargo, tad Kaspars pēdējā brīdī paspēj uz savu reisu un es laiskojos pāris stundas savējo ļoteni gaidīdams. Kad noteikto laiku esmu sagaidījis, uzzinu, ka mana izlidošana kavējas par stundu, bet izskatās ka tas manu pārsēšanos neietekmēs, jo varu visu Pereiras lidostā paspēt un kad atkal jau gandrīz pienācis laiks jozt uz iekāpšanu, zvana Kaspars. Lieliskais jaunums – viņu Kolumbijas migrācijas dienesti nelaiž iekšā – vajadzīga vīza. Atrauju kompi, paskatu info un kā zibens no skaidrām debesīm nāk apskaidrība par šo mūsu pieļauto kļūdu. Kaut kā pa visu šo valstu, ko braucam cauri, burzmu bija paskrējis garām, ka Latvijai ar Kolumbiju, vienīgo šī reģiona valsti ir spēkā vīzu režīms un šo formalitāti neesam nokārtojuši, un uz robežas Kolumbijā iebraucot to neviens nekārto. Viss pēkšņi ir mainījies – Kasparu sūta atpakaļ, man izdodas 5min pirms lidmašīnas izlidošanas izmainīt lidošanas datumu divas dienas uz priekšu un kad tieku cauri izbrīnītajam migrācijas dienestam, jožu ko kājas nes (lasi – „taksis nes”) uz mūsu kargo kompāniju, lai šie neaizlaiž prom močus uz valsti, kurā iekšā varbūt nemaz mūs neviens nelaidīs. Paspēju, pat izdodas sarunāt, ka mums atgriež naudu un pārrezervējam sūtīšanu uz ceturtdienu, ja gadījumā mums rīt Panamā izdodas nokārtot Kolumbijas vīzu. Tad nu esmu atkal savā zirgā un dodos atpakaļ un PanamaCity, uzmeklēju vajadzīgo konsulātu jau pēc darba laika beigām, taču ielaužos tur un no kāda konsulam līdzīga onkas izraudādams lauzīti spāniski viņam mūsu bēdu stāstu izspiežu info, ka it kā rīt varam dabūt šeit vajadzīgās vīzas. Vakarā pavēlāk ierodas atpakaļ (gandrīz vai sajūta, ka pārbrauc mājās;) arī Kaspars un jāsaka – esam gandrīz vai priecīgi par atkal saredzēšanos un to, ka šķiet ka mūsu šīs dienas epopeja ir beigusies labāk, nekā tā tiešām varēja beigties. Kļūdas maksā un te nu mums šī ir iegriezusi vismaz 2 dienu robu mūsu grafikos, kā arī pāris simtus dolāru, jo Kaspars laikam skaitās savu biļeti tomēr izlidinājies. Šķiet, ka šovakar būs jāiedzer panamiešu rums...
19.decembris 131.diena Agri esam pie Kolumbijas konsulāta durvīm un 3.5 stundu laikā ražojot kopiju kalnus, fotogrāfijas (kurās izskatāmies nu jau krietni savādāk, kā pasēs ..;), diskutējot ar konsulāta darbiniekiem par mūsu „īpašo” gadījumu, samaksājot bankā pa 40 zaļiem katrs un vīzas mums ir rokā (pasē). Konsulāta darbinieks, kurš nodarbojas ar mūsu lietu, tāds melnīgsnējs, bet šķiet gana labi paēdis puisis nepārtraukti visās mūsu sarunās pagaužas par to, ka ir atvaļinājuma-Ziemassvētku laiks, ka viņš nesaprotot, kāpēc viņš te ir, ka mums vajadzētu laikam par kādu ziemsvētku dāvaniņu viņam padomāt utt. Diezgan labi saprotu par ko iet runa, bet lai arī viņš mums tiešām šķiet palīdz ļoti, izlemjam, ka pārāk uzkrītoši viņš te uzprasās uz kaut kādiem ārpus algas labumiem un ja varēsim tāpat tikt cauri, neko papildus nemaksāsim. Beigās, kad pases jau ar vīzu jau pie mums, lemjam, ka pietiks viņam ar novelcenīti un dodamies tālāk savos ceļos. Atlikušo dienas daļu pavadām dzīvojoties apkārt pa Panamas pilsētu, sākumā ar manu moci divatā (Kaspara motocikls pašreiz palicis pie sūtītājiem noliktavā) pēc tam jau atkal tipu tapu režīmā skatām un izjūtam šo pilsētu gaismas un tumsas režīmā. Jāsaka – nekādas šausmas nepiedzīvojam vai briesmīgas ainas nemanām, kā to varētu gaidīt pēc mana brāļa grāmatā izklāstītā Panamas pilsētas apraksta. Burzma paliela, ļauži visādi ,bet pārsvarā tomēr arī te cilvēki pret mums ir ļoti draudzīgi, jo arī mēs tādi cenšamies būt...;) Vakarā ir piezagusies sajūta, ka viss atkal ir kārtībā un šī sajūta vismaz mani dara bažīgu, ka kaut kas atkal varbūt aizmirsts. Kā pirms divām dienām, kad arī likās, ka viss jauki un braucam tik prom...
20.decembris 132.diena Rīts ļoti līdzīgs tam, kas bija pirms divām dienām. Vismaz man. Ceļos, dodos nodot moci Copa Cargo noliktavā, tad ņemu taksi uz lidostu (ja pats to uz ielas paņem, izrādās, ka ir tieši 10x lētāk, nekā ja izsauc pa telefonu kādu īpašo – 20 vai 2 dolāri), iečekojos uz savu reisu ar mainīto biļeti - šoreiz man ir rīta reiss. Kasparam mazliet savādāk – viņš pirmkārt dabū stipri piemaksāt un arī tad labākais ko ar viņu var izdarīt šeit ir ielikt gaidīšanas listē. Tad nu es šoreiz aizlidoju uz Kartagenu ar mazo propeller-lidmašīnu, , taču neskatoties uz to, ka vismaz viena vieta (man blakus) lidmašīnā paliek brīva, Kaspars paliek gaidīšanas režīmā. Beigu beigās tā arī vispār nevienā reisā viņš šodien netiek iekšā un paliek nakšņot Panamas lidostā, lai rīt no rīta atkal būtu pirmais pie rīta reisa. Kaut kur pa galvu man maisās filma „Lidosta” ar tās ainiņām... Man pašam gan viss labi šodien – Kartagēnā imigrācijas dienestam mana vīza patīk labi un jau pēc brīža vēl mazākā propellerenē turpinu ceļu uz Medelīnu. Biju sagatavojies tālam braucienam no lidostas uz pašu pilsētu, taču izrādās, ka šī ļotene nolaižas vecajā pilsētas aerodromā, kurš ir 2km no pilsētas centra un LonleyPlanet rakstīts, ka mūsdienās tajā nosēžas tikai ļoooti nedaudzas un ļoooti mazas lidmašīnas. Te nu kājām tad dodos centra virzienā, pēc kāda laika, kad esmu atradis bankomātu, līdz ar to ticis arī pie paēšanas un gardā kolumbiešu alus, dzīve kļūst pavisam jauka. Un pilsēta, kura pirms pavisam nedaudziem gadiem laikam bija viena no karteļiem īstākā mājvieta un arī diezgan sīvu cīņu vieta, pašreiz ir strauji augoša un skaista pilsēta. Vismaz man šeit patīk, patīk arī mazais hostelītis, kuru vakarā uzmeklēju un kura saimnieks izrādās arī ir mocists no Argentīnas. Viņš izbraukājis D-Ameriku krustu šķērsu un man ir viņam ko pajautāt. Vēl šonekt te apmeties kāds puisis francūzis no San Francisko, kurš ar 950 KTMu pašreiz brauc Alasku-Ugunszemi. Viņam uz šiem diviem kontinentiem paredzēts pusgads – līdz vēlai naktij pasēžot pie alus un interneta viens no otra uzzinām šādas tādas noderīgas lietas. Un gaidām ziņas no Kaspara...
21.decembris 133.diena Rīta zvans moča pārsūtītājiem omu neuzlabo. Motocikli nav atsūtīti, lidmašīna vakar neesot lidojusi. Visās malās man sasola (Panamā/Kolumbijā), ka šonakt 100% tie atlidos un pārslēdzos uz gaidīšanas režīmu. Vēl gan šajā pirmssvētku dienā man izdodas Medelīnas pilsētas muitas birojā pierunāt meitenes, lai izdara visu iespējamo, lai mēs motocikliem vajadzīgos muitas papīrus varam nokārtot brīvdienās un lidostā, jo tā ir 40km no pilsētas. Citādi pirmdien būtu jābrauc turpu atpakaļ divas reizes pēc parakstiem un varbūt arī vispār nepaspētu, jo pirmdiena te ļoti īsā darba diena un tad sākas svinēšana... Kad nu lietas sadarītas, varu atļauties bez steigas pavazāties un papētīt šo interesanto pilsētu. Daudzviet šeit novietotas masīvas metāla skulptūras lielu un apaļīgu cilvēku, arī dzīvnieku izskatā. Par savulaik sīviem mafijas kariem liecina kāda putna (milzu zvirbulis) statuja, zem kuras 1995.gadā paliktais spridzeklis izdzēsa pāris desmitu jaunu cilvēku dzīvības. Blakus saspridzinātajam putnam novietota tā paša mākslinieka izveidota šīs statujas kopija, kuru viņš izgatavoja pēc traģiskā notikuma un te var redzēt kāds tas zvirbulis bija pirms sprādziena un kāds pēc. Vēl Medelīna ir ievērojama Kolumbijas mērogā ar savu metro, kurš ir pirmais un vienīgais šai valstī. Nekur zem zemes tas gan nenobrauc, bet praktiski visā pilsētā tas kust „otrajā stāvā”, un šī iemesla dēļ šī pilsēta man atgādina Japānu, kur arī visa transporta plūsma uz ielām notika divos stāvos. Vakarā manā hostelī ballīte – saimnieks uzsauc hosteļviesiem barbekjū desu vakaru, kam seko dzīvā mūzika un dejas šaurajā āra pagalmiņā. Hostelētāji (es tais skaitā) un daži vietējie saimnieka draugi kolumbieši visi uz ballīti ierodas ar savu „šmigu”, pēc brītiņa visi ir labi paēduši un jau ir stipri lustīgi, dejas un dziesmas šovakar te sit augstu vilni. Ļoti labi man patīk, kā kolumbieši atpūšas...;) Pa tam – no Kaspara ziņas, ka viņš tikai šovakar, pēc divu dienu uzdzīves lidostā tiek sēdināts lidmašīnā uz Kartagēnu...
22.decembris 134.diena Šī nu viennozīmīgi ierakstāma kā SLIKTĀKĀ diena šajā ceļojumā, vismaz man. Rīta cēliens gan sākas jauki, pastaiga no hosteļa līdz lidostas busam, pa ceļam skatot vēlreiz pilsētu un baudot brokastīs visādus ielās tirgotus našķus. Brauciens uz lidostu stundas garumā arī ir tīri OK, bet kad 10:30 ierodos kargo terminālī, šorīta ziņa ir, ka moči joprojām nav atlidojuši. Par cik man sola, ka teju teju lidmašīna ieradīsies (tā nez kāpēc caur Managvu lido), sēžos vien turpat noliktavā un gaidu. Gaidu stundu, divas utt, un ziņa vislaik ir – pēc stundas būs. Kad pl.15 lidmašīna tomēr atlido un sākas mantu izkraušanas un muitošanas burzma, esmu jau gana neēdis un nikns, un man atkal sola, ka pēc stundas visas formalitātes būs nokārtotas un varēšu doties. Pēc stundas parādās viens DIAN (Kolumbijas muita) džeks, kurš labi runā angliski un ir izbrīnīts, ka es te sēžu un gaidu, jo visa lidmašīnas krava tiks atmuitota labi ja vēl pēc divām stundām. Man pamazām sāk iestāties apātija un sēžu mierīgi uz kastes un turpinu kompī šķirot bildes. Kaut kāds labums jau no šīs gaidīšanas arī ir, jo ar bilžu apstrādi labs progress pa šodienu. Ap 19 vakarā, kad man viss jau vienalga, beidzot muitnieks tiek pie manu papīru kārtošanas un nepaiet ne divas vēl stundas, kad beidzot varu braukt. Kad 21 pēc 10 ar pusi stundu gaidīšanas esmu sagaidījis arī tumsu un pastipru lietu, neņemšos aprakstīt, kāds uz to brīdi ir mans noskaņojums izbraucot no šīs vietas. Atgriezties te negribu ne pa kam... Tērpjos lietus drēbēs un dodos atpakaļ uz Medelīnu, kur hosteļa meitenes priecīgas mani atkal redzēt, taču moci šeit ieparkot nav kur. Man pastāsta, ka tepat ap stūri ir parkings un lai dodos turpu. Iebraucot Medelīnā lietus bija pierimis, tāpēc arī tagad pirmais ko izdaru – nometu lietus drēbes un padomāju, lai arī mazliet atkal smidzina, ja jau tā stāvvieta tepat, laidīšu tāpat. Šodienas jaukais turpinājums ir tāds, ka pusstundas laikā, kura paiet, kamēr atrodu stāvvietu, ir sācis atkal pamatīgi gāzt un esmu slapjš līdz pēdējai vīlītei. Nu un kad mani slapju, pa lietu brienošu atpakaļ uz hosteli, izsalkušu un niknu uz visu pasauli uz ielas stūra aptur un pilnībā pārmeklē un izčamda divi policisti, abi jauni gurķi, liekas ka tūlīt kādam no viņiem kraušu. Gan jau ka ļoti labi ir tas, ka kaut kā savaldos un noturos... Tostarp Kaspars ziņo, ka viņu no Kartagēnas uz Medelīnu aizlidināt taisoties tikai tuvāko divu nedēļu laikā (atkal nav vietu). Arī Kasparam pacietības mērs ar lidošanu nu ir galā un viņš nospļaujas uz dārgi maksāto aviobiļeti, kāpj autobusā un 12st laikā tad nu pret rītu būšot šeit. Man jau pēc pāris aliņiem jaukajā hosteļa kompānijā atkal sāk kaut cik atgriezties dzīves prieks un čučēt eju ar cerību, ka rīt atkal tiekamies ar Kaspi un laižam tālāk...
23.decembris 135.diena Rīts sākas ar patīkamu atkalredzēšanos – pēc pāris dienu pārtraukuma atkal esam satikušies lai turpinātu iesākto ceļu. Atkal mazliet atpūtas vienam no otra nemaz ar jau nenāk par sliktu... Apstāstu visas Medelīnas lidostas un muitas detaļas, ko vakar esmu iepazinis līdz mielēm, un Kaspars aizdodas pēc sava motocikla. Pirmā lieta, ko viņš tur uzzina ir, ka visā šajā sūtīšanas procesā kaut kur ir nozudusi viņa moča braucamā jaka. Arī pats viņš nav pavisam drošs – vai lielajā prom skriešanas steigā kaut kur Panamas Copas birojā atstājis vai arī tā paceļam ir nozagta. Vairāk jau ticams liekas otrā versija. Cerību daudz nav, bet tuvākās dienas tad nu zvanīsimies te visiem un mēģināsim kaut kādas pēdas jakai sadzīt, jo bez tās braukšana nekāda labā nesanāk. Te pa Dienvidameriku jau gan vēl tā, bet kad tuvosimies Eiropai bez siltām drēbēm iztikt vispār nevarēs. Ap pusdienlaiku, kad nu arī Kaspars ir dabūjis savu motociklu, dodamies prom no pilsētas pa Kartagēnas ceļu – draudzīgais muitnieks vakar mani pārliecināja, ka šo ceļu varētu būt daudz jaukāk, nekā dzīties cauri kalniem, kā paši bijām sadomājušies. Kartagēnas ceļš iesākumā ir milzīga un labi kopta četru joslu šoseja, taču pēc kāda laiciņa tas pārvēršas par kalnu ceļu parasto, bet ar ļoti intensīvu satiksmi. Fūres, autobusi, tam visam pa vidu vieglie auto un motocikli. Kādā vietā autobuss nošļūcis no ceļa un uzkāries aizas malā, un tikai laimīgā kārtā nav aizripojis uz leju pārsimts metrus. Kasparam, kurš nupat šonakt šo celiņu atbraucis ar vienu tieši šādu busu, šis skats īpaši labi uzsit dūšu. Medelīnas apkārtnes kalnu ainavas ir ļoti jaukas, taču pēc laiciņa iebraucam mākoņos un neko daudz redzēt blīvajā miglā vairs nevar. Tik vien kā atliek mēģināt laikus pamanīt kādu smago auto vai busu, kas neskatoties uz visu miglu nesās te uz nebēdu un arī apdzīšanas manevrus izpilda daudz nedomājot par pretī braucošiem motociklistiem. Pateicoties manam draugam Ivaram, kurš man atsūtījis vajadzīgos failus, nu arī braucot pa ceļu varu iPoda austiņās klausoties mācīties spānu valodu. Tā šodienas ieguvums ir kādi pieci jauni vārdiņi, nav slikti...;)
24.decembris 136.diena Ziemassvētki. Tas te Kolumbijā tādiem kā mēs šķiet tāds abstrakts jēdziens. Vismaz ar ziemu kā tādu šiem svētkiem te nekāda sakara nav, jo kad nolaižamies no kalniem Karību jūras piekrastes reģionos, gaisa temperatūra pa dienu mana moča termometrā brīžiem rādās +39. Naktī te zemāk par 27 nenokrītās. Tiešām Ziemas-svētki...;) Mazliet iebrokastojam ceļmalas pīrādziņus un lemjam pretēji visādiem ieteikumiem tomēr griezt nost no lielā ceļa, jo šis ceļš ar tam pakārtoto infrastruktūru ir tāds pats vai ļoti līdzīgs citiem pasaules lielceļiem. Pēc kartes atrodam, ka varam pa lauku ceļiem pat it kā pa īso ceļu izbraukt un griežam tik iekšā. Pārdesmit kilometrus šis celiņš liekas ļoti OK – perfekts asfalts, tikai vietām pārrāvumi kaut kādi dubļaini. Kāpēc tādi, saprotam mazliet vēlāk – šo reģionu pašlaik pamatīgi ir notraumējuši Kolumbijas lietus sezonas plūdi. Aiz kāda miesta tālāk asfaltētais ceļš vairs neturpinās un te sākas mūsu šī rīta vingrinājumi 4st garumā. Ceļš, kuru iesākumā par tādu vēl var nosaukt, ir mālains un slapjš, un sajūtas te braucot ir kā slidotavā. Bet nav jau nekas neparasts – paslidot Ziemassvētkos...;) Peļķes vietām ir pusmetrīgas, jāpiedomā pat lai gaisa filtru nesasmeļ. Kad esam labu gabaliņu pa šo „ceļu” pabraukuši līdz tas paliekot arvien mazāk pārvēršas un izskalotāks kādā vietā izbeidzas pavisam – te to palu ūdeņi likvidējuši vairāku simtu metru garumā. Griežam atpakaļ, mēģinām citu celiņu mums vajadzīgajā virzienā. Arī tas paliek arvien dubļaināks un mazāks, pēc brīža pārvēršas par taku un tad jau atduras pārplūdušā upē. Vietējo mocīšu pēdas vēl manāmas, tā ka turpinām caur gandrīz pilnīgu nevarēšanu pabraukt vietām, jo mocis arī ir apkrauts un smags, un ar tādu slidinoties pa šiem dubļiem pēc stundas spēki sāk izsīkt. Līdz ar to sākas arī dažs labs nokritiens. Pie upes, kuru sasniedzam, vēl ar vietējiem apštukojam, ka varbūt varētu mēģināt pārcelties tai pāri ar viņu motorlaivu, bet krasti šeit ir pastāvi un slideni, tā ka atmetam cerību iedabūt močus laivā un pēc tam tos otrā krastā atkal dabūt augšā. Atkal griežam atpakaļ un esam spiesti atriezties turpat, kur nogriezāmies no lielceļa. Kārtējo reizi visai veiksmīgi atvelkam līdz benzīntankam ar pēdējām degvielas lāsēm... Pēc kolosāli garšīgas (jo labi nopelnīta;) ceļmalas krogā ceptās zivs, turpinām ceļu pa šoseju uz šodienas mērķi – Kartagēnu. Par šo šoseju (Medelīna-Kartagēna) jau kopš vakardienas domāju, ka šis ir vislabāk apsargātais ceļš, pa kādu man savā dzīvē nācies braukt. Policijas posteņi vai vēl biežāk armijas patruļas ir pēc katriem 3-5kilometrim. Mūs labi bruņotie vīri katrā vietā nopēta, bet labi ka nestādina un nebauda neko, citādi te nedēļu varētu braukt pa šo celiņu. Bet nu jāsaka, ka gan jau te kāds iemesls tam ir un tas šī aina liek apdomāties, vai mazajos kalnu celiņos vajadzētu līst iekšā... Jau kādu laiku kā tumšs, kad sasniedzam mūsu mērķi – Kartagēnu, kuras centrā ir fantastisks cietoksnis. Iekārtojamies hostelī un dodamies mazliet paskatīt šo ļoti skaisto, krāšņi svētkiem par godu izgaismoto vecpilsētu un tiekam pie savām svētku vakariņām – ceptas vistas ar kartupeļiem un alu. Garšīgi...;) Kartagēnas Ziemassvētku paradokss – temperatūra ZsV vakarā ir +30, ļoti silts, apkārt palmas un Karību jūra šalc, bet .. „sniedziņš” ir visapkārt (nopērkams uz katra stūra...;)))
25.decembris 137.diena Mostamies, pielabojam močus un dodamies pabraukāties un paskatīt Kartagēnu dienā. Un ir to vērts te patērēt vēl pāris stundiņas, jo pilsēta tiešām ir vienreizēji skaista un interesanta (jāsaka – vismaz es laikam savos šī ceļojuma pilsētu topos Kartagēnu pašreiz ierindoju pašā augšgalā). Ļoti savdabīgs, ar masīviem, slīpiem mūriem ir pilsētas galvenais cietoksnis, taču arī visa pārējā vecpilsēta ir apjozta ar vecajiem aizsargmūriem, uz kuriem vēl joprojām rēgojas lielgabalu stobri. Ļoti skaisti ir pabraukties pa ielu, kas ir starp šiem mūriem un jūru pāris kilometru garumā. Pats par sevi rodas iespaids, kā kādreiz šeit pilsētnieki sargājušies no visādiem Karību jūras braucējiem. Pati vecpilsēta, savulaik spāņu koloniālā stilā būvēta, ar daudzām vecām baznīcām un arī dažām tīri izskatīgām jaunām ēkām pa vidam, ir labi sakopta un izgreznota svētkiem par godu. Ir patīkami pa to pabraukties, jo ieliņas ir gandrīz pilnīgi tukšas – lielā pilsētas burzma ir ārpus vecpilsētas. Pašā lielākajā burzmā iekļūstam, kad aizbraucam līdz vietējam zivju tirgum, arī visu citu gan te visapkārt tirgo. Tai skaitā ogles un ir samērā labs paskats mūsu balto cilvēku acij, kad pavecāka, arī pilnīgi melna kundze ar tām darbojas. Kā mums jau pierasts, tad tirgū parasti var dabūt gandrīz vai visgaršīgāko paēdienu un par ļoti labu cenu. Tādejādi te arī brokastojam un plācenīši ar svaigu apelsīnu sulu šīs burzmas viducī tiešām mums iet labi pie sirds. Ver vēl piebilst, ka uz tirgu mums ceļu parāda divas melnas jaunkundzes, kuras uz kāda ielas stūra mums palūdz tās līdz šejienei atvest. Nu mums jau divreiz nav jāprasa un tagad mūsu moči ir piedzīvojuši ko pavisam jaunu...;) Kad beidzot pametam šo lielisko pilsētu (te nedēļu varētu dzīvoties), ir jau gandrīz pusdienlaiks. Nākamā vieta, ko esam paredzējuši apmeklēt ir Lodo el Totumo vulkāns. Kad piebraucam, šis „vulkāns” izrādās kādus 10m augsts dubļu veidojums ezera krastā, kur pa kāpnītēm uzkāpjot tā dubļu krāterī var paplunčāties. Esot pat dikti veselīgi. Uzstīvējam peldbikses un metamies iekšā šai dubļu vannā. Ir diezgan patīkami 25.decembra dienas vidus tveicē peldināt savu rumpi pavēsā dubļu masā, kurā pat nogrimt nevar. Pēc šīs vannas kāds brīdis paiet ezerā, kamēr šos dubļus nodabū no sevis nost. Kaut arī pailgi plunčājamies, pēc tam moča spogulī tikpat atrodam, ka dubļu pilnas ausis... Turpinot ceļu Venecuēlas virzienā, patrāpāmies ceļmalas restorānā pie kāda vietējā Harlejista, kurš atrāda moča tehnisko pasi un tā arī nebija pamanījis, līdz šim parādīju, ka tur viņam ierakstīts Fat Box (nevis Fat Boy, kā būtu pareizi). Viņš arī restorāna saimnieks šķiroties iedāvā mums kompaktdisku komplektu ar kolumbiešu mūziku. Jau vakarā esmu iedabūjis savā iPodā un baudu to. Šodien turpinās tikpat apsargāts ceļš, kā iepriekšējās dienas – šķiet, ka posteņi ir vēl biežāk un mūs beidzot arī aptur gan policisti, gan armijas vienība. Līdz dokumentu skatīšanai gan nemaz netiekam, jo katru reizi, kad nedaudz apstāstām, kas mēs un kāpēc te, interese šajos ļaužos ņem virsroku pār vēlmi mums kaut ko noplēst vai vispār pat dokumentus pavaicāt. Paskatāmies viens uz otru, pat nofočējamies un viņi smaidīdami paliek, kamēr mēs arī ar smaidu uz lūpām dodamies tālāk. Pēcpusdienas saules staros un tik stiprā vējā, ka gandrīz gāž no moča nost pārbraucam zemes strēlei, kura atdala Karību jūru no Lielā Santa Martas Purva. Šeit uz strēles izveidojusies savdabīga, pusautonoma dzīve – zvejnieki dzīvo ar ģimenē mazās būdiņās pie paša ceļa, otrā būdas pusē laipa un laiva, šajā pusē tas viss tiek notirgots vai izbarots. Tuvojoties strēles austrumu galam skatam no dūmakas paveras Sierra Nevada de Santa Marta gleznainās kalnu grēdas, kuras šeit robežojas ar okeānu. Tālāk jau atkal braucam pa piekrastes serpentīniem, kuri mūs aizved jau tumsiņā Riohacha pilsētiņā. Šonakt paliekam te, nu jau ap 100km no Venecuēlas robežpunkta. Pirms gulētiešanas atceros par Ziemassvētkiem pietaupīto kārumiņu – no Rīgas uz Meksiku pirms mēneša man atvesto paciņu ar Laimas Vāverītēm, kas šķiet ir mans mīļākais šokolādes izstrādājums. Atveros Laimas iepakojuma paciņu, kas mēnesi šajā karstumā ir nodzīvojusies par manu melno somu, jāsaka, ka skats neko īpaši labs nav – izskatās, ka kāds vienreiz jau šīs konfektes būtu apēdis un te nu tās ir atkal. Taču kad ķeramies klāt, pavisam drīz pāri paliek tikai papīrīšu kaudzīte un šokolādaini pirksti, un kaifs neaprakstāms par šādu garšu mutē šitik tālu no mājām...;) Piebilstot par Kolumbijas ceļiem – praktiski visi lielceļi te ir maksas ceļi. Taču mūsu budžetu tas neietekmē nemaz, jo līdzīgi kā tas ir Norvēģijā – šeit motociklistiem par ceļu lietošanu NAV jāmaksā. Katrā maksas punktā ir ierīkots malā šaurais caurbraukšanas celiņš, kurš mūsu izmēram labi der... Piebilstot par Kolumbijas motociklistiem – to te ir ļoooti daudz. Šķiet lielākais motociklistu īpatsvars uz ceļiem salīdzinot ar visām līdz šim caur brauktajām zemēm. Un te likums nosaka, ka motociklistam jābrauc īpaši marķētā izskatā – motocikla reģistrācijas numuram jābūt ar lieliem burtiem uzdrukātam uz ķiveres un uz speciālas atstarojošās vestes, kur šis numuram jābūt uzliktam uz muguras ar atstarojošu materiālu. Stāsta, ka tas tādēļ, ka kaut kādus gadus atpakaļ te motocikli ļoti bieži tikai izmantoti slepkavību izpildīšanai – piebrauc tāds ar jaudīgu moci transporta burzmā blakus, izšauj un ļoti viegli aizlaižas, un neviens neko nesaprot – kas tas tāds bija. Tagad vismaz numuru aculiecinieki var pierakstīt, ja nu kas tāds nelāgs atgadās...
26.decembris 138.diena Jau agri esam pie Venecuēlas robežas. Te mums iet visai gludi un nepilnu divu stundu laikā esam iekšā jaunā valstī, ar jaunām atļaujām un pat ar jaunu naudu – bolivāriem kabatā. Tūdaļ pa nogaršojam, ko par šiem bolivāriem tepat ceļa malā var sadabūt – nav sliktas tādas gari gaļas lēveri, ko šajā zemē cep un pasniedz ar ceptiem banāniem... Pārbraucot robežai šķiet, ka esam nokļuvuši pavisam citā pasaulē – Venecuēla no Kolumbijas atšķiras kardināli vismaz vairākos aspektos. Pirmā pamanāmākā Venecuēlas pazīme ir tās autoparks (vismaz šajā šīs valsts nostūrī) – praktiski visi ir veci amerikāņu ražojuma autiņi, no kuriem lielākā daļa patiešām sen būtu šrotā liekami vai varbūt tieši no turienes tie izcelti. Iesākumā padomājam, ka tas varbūt tikai te pie robežas, jo Kasparam šķiet, ka šiem auto varētu būt milzīgas bākas un tādā veidā te cilvēki piepelnās pārvedot benzīnu uz Kolumbijas pusi. Taču pabraucot vēl krietni dziļāk iekšzemē aina daudz neko nemainās – iespējams degvielas cenu dēļ cilvēki pārsvarā šeit visur brauc ar šādiem sagrabējušiem, izrūsējušiem un ar milzīgiem motoriem aprīkotiem spēkratiem. Benzīns te tiešām nemaksā necik – par to pārliecināmies pirmajā mūsu braucamo uzpildīšanas reizē – abus močus no galīgi tukšiem uzpildām kopā par vienu dolāru un 25 centiem (3500 bolivāriem). Izskatās, ka šajā pozīcijā šajā zemē ieekonomēsim...:) Otrs, kas iekrīt acīs ir tas, ka te vispār gandrīz neviens nebrauc ar motocikliem. Pirmos 100km tiešām nevienu pašu moci nesastopam – ne uz šosejas, ne miestos. Pēc tam jau kāds kaut kur arī parādās, bet ārkārtīgi reti, jo sevišķi pēc Kolumbijas tā šķiet. Vēl par motociklu principiālu neesamību Venecuēlas ceļos liecina tas, ka lai arī ceļi arī šajā zemē ir maksas, arī šajā zemē motociklistiem nav jāmaksā. To uzzinām pavaicājot, jo cenrādī, kurš pie maksas punkta, sīki smalki ir sadalīts kāda tipa mašīnām cik ir jāmaksā, taču motociklu tur nav. Bet nav arī atsevišķo šauro papildjosliņu, kur izbraukt cauri, kā tas bija Kolumbijā. Tātad – mocistam par brīvu izbraukt it kā nav kur, taču samaksā arī nav iespējams, jo nav cena izdomāta. Katrā šādā maksas punktā vienkārši paspraucamies auto garām uz aizbraucam pa šlagbomja spraugu. Trešā jūtamā atšķirība ir ceļu kvalitāte un infrastruktūra ap tiem – šeit tas viss ir daudz zemākā līmenī, kā Kolumbijā kas izraisa sajūtu, ka arī visādīgi citādāk šī ir krietni mazāk attīstīta un pārtikusi valsts. Bet nesaktoties uz to tikpat sastopam smaidīgus un par mums ieinteresētus cilvēkus, kuri labprāt parāda vai pat izved uz pareizā ceļa, kad esam nedaudz nomaldījušies. Ceļa kvalitāte gan uzlabojas, kad pārbraucam milzīgo vairākus kilometrus garo tiltu, kas ved pāri šaurumam, kurš savukārt savieno Karību jūras Venecuēlas līci ar Maracaibo ezeru. Jau ap tumsiņu sasniedzam Coro pilsētu, kas ir Venecuēlas ievērojamākais spāņu koloniālisma paraugs. Jo vairāk tuvojamies pilsētai, jo uzlabojas ceļš un stipri jūtami uzlabojas arī apkārtējais autoparks. Iebraucot Coro pilsētā man pēkšņi sāk degt motocikls – dūmi, smaka, vadi svilst, metu pa mēmajiem. Izrādās, ka pāris dienas atpakaļ kad skatīju kas miglas lukturim par vainu, esmu nelāgi ielocījis lukturī vadus, kas nu uz īso sagājuši. Pirms brītiņa, kad man pazuda papildgaismas, benzīntankā atklāju nosvilušu drošinātāju un no vietējiem sadabūju vietā ... jaudīgāku (20A vietā ieliku 30A), nu un te arī rezultāts – kā nākamā dienā atklāsies –gandrīz metru garais miglas luktura dubultvads vads ir nosvilis visā garumā un nav brīnums, ka bija tāds dūmu mutulis. Labi, ka apkārtējie vadi nav neko daudz skarti. Pēc tam gan mūs sagaida tīri jauks hostelis un karaliskas vakariņas ar Čīles vīnu. Abi nospriežam, ka tik tuvu Čilei šīs zemes vīnu vēl neesam baudījuši (es savulaik Argentīnā, kas tuvāk Čilei, saprotamā kārtā tikai Argentīnas vīnus testēju). Garšo labi un Ziemassvētki turpinās...;)
27.decembris 139.diena Rīta apļi pa Coro pilsētas centru tikai apliecina grāmatā rakstīto un vakar tumsā manīto – pilsēta patiešām ir ļoti skaista. Dīvaini tikai izskatās, ka pie visām bankām milzīgas cilvēku rindas. Padomājam, ka varbūt pēc svētkiem visu nodzēruši vai kāda banku krīze te, bet kā vēlāk izrādās – ar 1.janvāri prezidents Čavess, kam šeit liela vara, izlēmis naudu nomainīt no vieniem bolivāriem pret citādākiem bolivāriem (laikam 3 nulles apcērt), un bankas tūdaļ taisās uz vairākām dienām ciet, lai spētu sagatavoties šai naudas reformai. Uzņemam kursu uz Barquisimeto, kur ir tuvākais KTM serviss (www.motorshopcenter.com) – mums jāmaina eļļa un vēl šis tas močiem jāpadara. 264km pa kalnaino, līkumaino, vietām padrupušo, vietām paskaloto ceļu braucam 5stundas. 5 ļoti skaistas stundas, neskatoties uz to, ka mūs kalnu mākoņi ik pa brīdim izmērcē. Šodien Kasparam krītamā diena – vienreiz stājoties, otrreiz uz dublīša uzpbraucot, pašam un mocim gan nekas ļauns nenotiek. Pirms Barquisimeto sasniegšanas esam mazliet pažuvuši un ceram šādi sausi sasniegt servisu, taču kad braucam jau pa pilsētas centru, dabūjam tādu siltā lietus gāzienu, ka pēc 10min, kad sasniedzam servisu, esam slapji līdz vīlītei. Bet te džeki forši, saprot mūsu vajadzības steidzamību un lai arī jau pēcpusdiena, ķeras mūsu močiem klāt. Pēc brīža mūsu spēkratos jau ir iepildīta vietējā Venecuēlas ražojuma eļļa, kas skaitoties visai laba. Tad arī kopīgiem spēkiem ar mehāniķi Hosē sakārtojam manu vadu saimniecību, pat pie jauna slēdzīša priekšējā panelī tieku, arī manas kastes salauztā slēdzene tiek nomainīta. Viena problēma paliek – pēc šodienas brauciena vismaz manam mocim pakaļriepai izskatās ka pienākusi pēdējā stundiņa, Kasparam mazliet labāka. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka ar šīm nedavilksim līdz Dakārai, kur mūs cerams Vinteru mašīnā gaidīs jaunas riepas. Un šajā servisā mūsu izmēra nav, arī Karakasā, kur centrālais KTM un kuru servisa šefs sazvana, mūsu riepu nav. Pēc pēcpusdienas meklējumiem šajā pilsētā tomēr atrodas viena riepa, rīt tad to liksim virsū manam mocim un manu veco Kaspars ņems līdzi rezervē – lai var vēl pamainīt, ja pa ceļam viņam jaunu nedabonam. Vakars noslēdzas ar jaukām vakariņām, uz kurām mūs aizved servisa īpašnieks Anhels ar savu draudzeni. Izrunājamies turpu šurpu par moču lietām - šis pats braucējs, bet pagājušā gadā salauzījis visādus kaulus, tai skaitā atslēgas kaulu un šogad viņam mierīgais gads, nebraucot nemaz. Šo to uzzinām arī par vietējā prezidenta paradoksiem un lielo līdzību ar Fidelu Kastro – Anhela draudzene saka, ka šie kā tēvs ar dēlu esot...
28.decembris 140.diena Ierodoties no rīta servisā pirmā ziņa ir, ka solītā riepa kavējas. Pēc tam kaut kāda tiek atvesta, bet tā ir priekšējā un ļoti šaura. Kad jau šķiet visas cerības izsmeltas šai pilsētā (Barquisimato) dabūt riepas, kad visi moču tirgotāji apzvanīti, servisa saimnieks vēl tomēr kāpj mocim mugurā un dodas vēl dažus veikalus apciemot. Un tas rezultējas ar panākumiem – pēc brīža abiem mūsu motocikliem jau tiek montētas jaunas pakaļriepas. Nekas dižs nav – „čoperenes” un arī jau par šauru (120), taču liekam virsū, jo citādi šķiet Brazīliju nesasniegsim. Katrā ziņā liels paldies servisa šefam Anhelam, kurš vārda tiešākajā nozīmē pārraka visu pilsētu un apzvanīja visu Venecuēlu, un beigu beigās mums kaut ko šādu arī atrada. Ir jau krietni pāri pusdienai, kad beidzot kustam tālāk. Kad esam ārā no pilsētas, mūs apņem šejienes raksturīgās ainavas – sausa un izkaltusi stepe. Ir diezgan jau nu karsts, karstuma efektu vēl pastiprina brīžiem gar ceļmalu degošā milzu kūla. Reku esam atraduši vienu kārtīgu līdzību ar mūsu dzimteni - degušās kūlas smarža dīvainā rada māju sajūtu, jo smaržo tas tieši tāpat arī šajā zemeslodes pusē...;) Neko diži daudz šodien nenobraucam, pēc 300km jau tumsiņa piezogas un metam mieru ceļmalas hotelītī.
29.decembris 141.diena Šodiena mums izvēršas par kārtīgu braucam dienu. Ceļamies 5 un jau pirms saules lēkta esam seglos un traucamies Brazīlijas virzienā. Ja gribam paspēt, kā iecerēts, Jauno gadu sagaidīt uz Amazones, tad tagad atlikušās dienas kārtīgi jāpavico. Šodien pret vakaru, kad kļuvis atkal tumšs, esam nobraukuši ap 1000km un esam vairs tikai kādus 300km no Brazīlijas robežas, kas liek domāt, ka varam paspēt parīt nokļūt Manausā. Dienas garumā ceļš mūs ved caur Venecuēlas stepēm, savannām un džungļiem, pāri upēm un dažām kalnu grēdiņām, praktiski visu laiku pa lielo ceļu, pa asfaltu. Jaunās riepas priekš šāda ceļa ir tīri nekas – var braukt. Diena noslēdzas jaunuzbūvētā ceļmalas kempingā, kura saimnieki ir divi brāļi. Krogs viņiem te šovakar īsti nestrādā, taču tiekam uzcienāti ar paša saimnieka atsildītiem Venecuēliešu cepelīniem – ļoti līdzīgs paēdiens Lietuvas nacionālajam lepnumam...
30.decembris 142.diena Arī šodien agri, ar gaismiņu startējam. Agrā rītā arī ļoti labi braucās, jo ir mazliet vēsāks un satiksme retāka. Drīz mums priekšā diezgan labs kāpiens pa ļoti asiem serpentīniem – izbraucot šos nonākam 1500m augstajā Gran Sabana kalnu plato. Šī šķiet ir viena no visiecienītākajām tūristu vietām Venecuēlā – te augšā savanna tiešām ir ļoti skaista, vietām upes ar ūdenskritumiem. Bet pat nagla te ir fantastiskie skati uz Roraimas klintīm. Kaut arī tās ir jau Brazīlijas teritorijā, no šejienes šķiet ir vislabākie skati uz tām. Indiāņi šo vietu ar visai interesantajām pēc skata klinšu grēdām ir iesaukuši par Ūdens māti jo šeit augšā aizsāk savu tecējumu vairākas milzīgas upes, Amazone tai skaitā. Ceļš, kas te izbūvēts caur Gran Sabana 200km garumā ir lielisks, ik pēc brīža iekārtoti kempingi un šo vietu baudīt brauc padaudz ļaužu. Izpriecājušies par skaistajiem dabas skatiem, ar kādiem no mums atvadās Venecuēla, jau 10:30 esam uz kārtējās mūsu robežas – esam nonākuši pie vienas no pasaules lielākajām valstīm, pie Brazīlijas, kurai cauri brauksim vairāk kā divas nedēļas. Visādi dzirdētie nostāsti par šausmām uz šīs robežas izrādās pārspīlēti un pēc visai veiklas visu papīru un procedūru nokārtošanas (mazliet vairāk kā stundu tas mums paņem) esam iekšā šai lielvalstī. Pirmie skati, ko dabūjam vērot, ir visai amizanti – kādu padziļā gravā iegāzušos vieglo auto ar kravas auto palīdzību garā trosē velk ārā. Tikmēr turpu šurpu smago dzenā it kā lai mazāk pabojātu jau tā metāllūžņos norakstāmo grāvī esošo autiņu, kamēr smagā šoferītim laikam apnīk un tas ņem un vienā rāvienā izrauj no grāvja to auto vairs neklausoties nevienā. Pa ceļam gan ar jau saburzīto velkamo metāllūzni tiek nonests viens koks un paliela ceļa zīme... Jāsaka – vismaz daži pirmie iespaidi mums uzdzen asociācijas ar kādu citu lielvalsti, kuru mūsu ceļojumā jau šķērsojām – šur tur atrodam līdzības ar Krieviju. Pēc Venecuēlas Gran Sabana lieliskajiem jaunajiem ceļiem šeit ceļi šķiet visai nožēlojamā stāvoklī – asfalts gan ir, taču ļoti bedrains un bedrēm asas malas, kas liek braukt mums krietni piesardzīgāk. Vietām mālainu dubļu posmi pārtrauc asfalta ceļu, te ir diezgan slideni, jo māli ir mitri – Amazonē taču ir lietus sezona. Kad pieturam iekost ceļmalas kafūzī, pēc brīža visai šerpi ar pikapiņu pierullē vietējā kompānija iedzert vēl pa aliņam. Nu toč kā Krievijā paskats – visi ieskaitot šoferīti, jau tā līgani esot iešauj vēl un dodas tālāk ceļos. Saprotam, ka jo sevišķi tagad svētku laikā mums jāuzmanās arī no šādiem braucējiem. (pēc 20km novērojam pikapiņu stāvam jau pie nākamā ceļmalas kroga) Vēl kāda asociācija ar mūsu lielo kaimiņzemi mums uznāk vakarā, kad Novo Paraiso vietējā autoostā, kas domāta arī kā viesnīciņa (laikam šoferiem), iekārtojamies uz naktsguļu. Te šķiet ir lielākais „gadjušņiks”, kādā esam bijuši mūsu ceļā, bet mums tas ļoti neuztrauc, ka tik ir kur pagulēt un arī noskaloties, jo pa dienu šajos apvidos arī decembra beigās sanāk krietni iesvīst – temperatūra ir ap 35....
31.decembris 143.diena Vecgada diena, 5 no rīta +28, ziema... Atkal pirms saules lēkta esam jau zirgos un traucamies nu jau šķiet tuvu esošās Manaus pilsētas virzienā. Šeit apkārtne pamazām paliek ar vien ūdeņaināka – ezeriņi, upes, dīķīši un appūtušas pļavas veido apkārtnes ainavu. Vietām interesants mums šķiet skats – purvs kā purvs, ūdens pa virsu, zāles aug kaut kādas un vietām tieši no ūdens slejas gaisā .. palmas...;) Ievērības cienīgs fakts ir tas, ka šodien 31.decembrī pl.7:30 šķērsojam ekvatoru un iebraucam dienvidu puslodē. Kaut kad jau ir tapis tam pāri lidots, man pat vairākkārtīgi, taču pirmo reizi šādi savā gaitā ar mocīti līdz ekvatoram atkuļamies. Varētu pat teikt, ka tagad turpināsim ceļu vasarā, kas šobrīd ir šajā puslodē, lai gan īpaši salt nesalām arī pēdējos mēnešus Ziemeļu puslodes caurbrauktajās zemēs. Pa ceļam šķērsojam Waimiri-Atroari indiāņu zemes. Šeit visa ceļa garumā caur šo rezervātu (125km) abpus ceļam ir tikai džungļi vien, nevienas mājas, neviena cilvēka vai mājlopa nemana. Savulaik (1970-1986gados) vietējie indiāņi ne pa kam negribēja piekrist šī ceļa būvēšanai caur viņu zemēm un valdībai nācās ar brutālu karaspēka palīdzību „izbrīvēt” šim ceļam vietu. No saindētām bultām tajos laikos krita ap 200 federālās armijas kareivju, taču paši indiāņi protams cita vairāk – no 1500 to skaits uz beigām samazinājās līdz 374. Tad nu kaut kādu izlīgumu ar valdību šie parakstīja un šodien viņu skaits esot jau ap 800. Uz šī ceļa rezervāta teritorijā nedrīkst ne apstāties, ne filmēt vai fotografēt. Daudz maz to ievērojam, taču kāduviet, kur pusceļu aizšķērsojis iepriekšējā naktī apgāzies autobuss, velkam ārā savus iemūžināšanas verķus. Šodiena mums izvēršas par vienu no slapjākajām brauciena dienām. Lietus, lai arī silts, bet mērcē mūs nepārtraukti un kad sasniedzam Manaus, arī cauri lietus kostīmiem jau šis tas izsūcies cauri. Kaut kā abi nospriežam, ka šī ir tikai trešā tāda riktīgi slapjā diena mūsu ceļā. Iepriekšējās bija Polijā un Birobidžānā (Krievijas tālie austrumi). Vēl nospriežam, ka ir interesanti salīdzināt viena ceļojuma ietvaros lietus apstākļus tik savstarpēji attālās vietās... Manausā, Amazones baseina centrālajā pilsētā, upes kuģu piestātnē sākotnēji nedaudz aplaužamies, jo netiekam uz kuģa, kurš šodien pat aiziet mums vajadzīgajā virzienā. Taču drīz jau sarunājam vietu uz cita kuģa, kurš rīt mūs vedīs uz Santarem. Un labi vien ir, jo nu, kad moči jau uzkrauti uz kuģa, mums sanāk laiks izskriet līkumu pa pilsētu, kas ir tīri glīta. Vakarā vairs nepavisam nenožēlojam, ka esam palikuši, jo kapteinis visu Jaunā gada sagaidītāju brigādi (mūs tai skaitā, jo jau šonakt nakšņojam uz kuģa) aizved pa Rio Negro upi uz augšu, kur ir vislabākā svētku salūta skatīšanās vieta. Tiešām skaisti...;) Ir tā, ka kad esam pēc Latvijas laika visus radus un draugus sveikuši ar JG iestāšanos, mums pašiem izrādās vēl paliek 6 stundas ko 2007.gadā padzīvot. Tās arī izmantojam lai pastiprinātu svētku sajūtu ar brazīļu rumu un kad salūts noskatīts, 2008.gads tīri jautrā kompānijā sagaidīts arī šeit uz Amazones, arī paši mēs tādi pašvaki jau esam un drīz vien kur nu kurais kurā kuģa stūrī iesnaužamies kā tādi kārtīgi svinētāji..;) Laimīgs lai Jaunais gads visiem!! Paši sev vēlam pirmo lietu jaunajā gadā ko izdarīt ir ... tikt atpakaļ uz mājām...;)
1.janvāris 144.diena Pagrūts ir rīts, nu kā jau parasti 1jos janvāros, taču aiz liela karstuma pagulēt neko labi no rīta nesanāk. Mūsu kajītē ir kā pirtī un tāpēc dodos rīta agrumā paskatīt vēlreiz pilsētu. Pusastoņos no rīta 1jā janvārī Manausas ielas ir kā izmirušas – veikali slēgti, visi vakardienas tirdzniecības galdi satīti un sapakoti strīpās stāv gar ielas malu, cilvēka tikpat kā neviena. Tā izklaiņojos pa agrīno pilsētu un atrodu te daudz skaista kur aci piesiet un arī ko nofočēt. Dodoties atpakaļ uz kuģi dūša arī jau uzlabojas tik tālu, ka nu jau atvērtajā krodziņā paņemu pāris aliņus un eju Kasparu modināt. Līdz pulksten diviem, kad kuģim jāatiet, paspējam vēl sagādāt sev 5L „pudelīti” vietējā ražojuma vīna, jo jābrauc mums gandrīz divas dienas. Noderēs omas uzturēšanai...;) Interesanta ir pasažieru iekārtošanās uz kuģa. Kajītes ir tikai dažas, pārsvarā visa tauta te ierodas ar saviem hammakiem jeb guļamtīkliem un abi kuģa klāji ir aprīkoti šo guļamtīklu iekāršanai. Tā pēc brīža mūsu kuģa līdz tam patukšie klāji pārvēršas par guļamistabu ar daudziem krāsainiem hammakiem. Tā nu uzsākam kārtējo peldējienu mūsu ceļā – iesākumā no Manaus kādu brīdi pa Rio Negro, tad tā savienojas ar pašu Amazoni. Šī savienošanās vieta ir ļoti interesanta ar to, ka vairāku kilometru garumā šo divu upju ūdeņi vēl nesajaucas un tas vizuāli ir ļoti labi redzams, jo Rio Negro ūdeņi ir ļoti tumši, pat melni, savukārt Amazones ūdens ir brūngani duļķains – kā kafija ar pienu. Skats ir ļoti iespaidīgs šajā vietā. Kad parādāmies uz augšējā klāja ar savu vīna blašķi, visai drīz ap mums saformējas jautra kompānija un tad nu tīri lustīgi šī pirmā peldējuma diena arī paiet, un pret vakaru jāsecina, ka rītdienai nekas no vīna mums vairs nav palicis. Kompānija, ar kuru ietusējam, ir jauniešu bariņš no Rio, kuri te pavada kādu meiteni (viņai pie somas kuģī iekāpjot manām kik-boksa cimdu pāri;) viņas pirmskāzu ceļojumā par Amazoni. Ja pie mums tradīcija ir nedēļu pirms kāzām djevčatņikus un maļčišņikus rīkot, tad te cik saprotam, veselu mēnesi tradīcija liek atvilkt kārtīgi elpu vienam no otra pirms laulības ostā stūrēšanas. Tā nu svinam jaungada iestāšanos kopīgiem spēkiem – mums jau patīk raibas kompānijas un mazliet jautrības...;)
2.janvāris 145.diena Visa diena paiet turpinot šūpoties pa Amazones vilnīšiem Santarem pilsētas virzienā. Pāris vietās mūsu kuģītis piestāj un izlādē pasažierus vai kādas atvestās preces, bet kopumā brauciens ir visai vienmuļš. Amazones krastu ainava visu dienu nemainās itin nemaz – krasti ir džungļu apauguši līdzenumi, bet no upes vidus skatoties nekādu džungļu dzīvību novērot neizdodas. Tā nu gulšņājam un visādi citādi laižam luni visas dienas garumā kamēr jau naktī sasniedzam Santarem, izkraujamies no kuģa un rīt beidzot varēs atsākties braukšana, pēc kuras pa šīm divām bezdarbības dienām jau esam noilgojušies...
3.janvāris 146.diena Vēlu gājuši gulēt pavēlu arī mostamies un tā ap 9ņiem tik sabrokastojamies. Šī rīta plāniņš mums ir padarboties pie moču transporta jautājuma – telefona zvani, e-pasti utt. Kad jau domājam pārvietoties no viesnīcas uz internet kafejnīcu, Kasparam ir nelāgs atklājums - ir nozagta vakar pie moča atstātā ķivere. Manējā ir savā vietā, laikam ar stingrāku atslēgu biju to pieslēdzis. Izskatās, ka arī citas mantas ir savā vietā. Rādās Kaspars drīz būs pavisam pliks – nav vairs jakas, nav ķiveres, nav šortu un vēl vis kaut kas pa ceļam noklīdis. Bez ķiveres gan mūsu ceļojumā neko ilgi neiztikt, tāpēc jau drīz Kasparam ir jauna, protams ne tuvu tik laba un mīļa, kā vecā, ar uzkrāsoto ceļojuma karti. Tā nu šis šodien bēdājas, jo nu arī var nomaldīties bez kartes šais džungļos... Jau pret pavēlu pēcpusdienu tikai pametam Santeremu, jo Internets šai pilsētā ir ārkārtīgi lēns un kamēr nosūtās viss nosūtāmais mājas lapai un citiem visiem, labs laiciņš paiet. Vakarā vairs tikai sasniedzam 30km attālo Alter do Chao, kas ir visai interesanta vieta šeit 1000km attālumā no visiem okeāniem un jūrām ar to, ka te Rio Tapajos upes krastos ir sniegbaltu smilšu pludmales. Vakarā apmetamies pie kāda vietējā hipija, kurš tieši džungļos iebūvējis savu amizanto viesu namu, atlikušas gan vairs tikai vietas hammakos zem nojumes, bet tas mums der. Vēl paveldzējamies Rio Tapajos saldajā ūdenī - patīkama pārmaiņa, kad jau tik ļoti pierasts, ka visur okeāna krastos peldoties ūdens ir ļoti sāļš... Vakara garumā te kā nekur vēl izbaudām „patīkamo” sajūtu, ka nepārtraukti kāds pa Tevi rāpo un pārmaiņas pēc iekož arī. Tā te ir Amazones džungļos, dzīvības visapkārt netrūkst nemaz.
4.janvaris 147.diena Piemostamies, vēlreiz nodžumpījam šajā kolosāli saldajā pus upē pus ezerā un laižam lai šodien garu ceļu pabrauktu un varbūt Maraba pilsētu sasniegtu. Bet vēl nezinām, ka šo pilsētu tik drīz vis neredzēsim... Sākums jau nesola neko labu, jo neatrodot pareizo ceļu aizbraucam atpakaļ kur vakar sākām – uz Santarem. No turienes gan iesākumā liekas, ka būs tīrā izprieca šie Amazones džungļi – iesākumā perfekts asfalts pārdesimt km garumā. Bet tad sākas - iesākumā ceļš pārvēršas par ceļa būves objektu, kam var blakus braukt pa mālaino (izrādās, ka ceļus Brazīlijā būvē armija). Pēcāk, kad ceļu būves darbi beidzas, braukšana turpinās pa mālainu grunteni. Jāsaka, ka dikti priecājamies par to, ka tā sausa. Jau kad esam pavisam netālu no Ruropolis, kur šis ceļš krustojas ar visai leģendāro Transamazonica, pienāk brīdis, kur mūsu aprēķini izrādās nelāgi nepareizi – izbeidzas degviela. Vispirms man – bet Kaspars ar kādu vietējo mocistu kopā paturpina ceļu benz tanka virzienā , un tur jau drīz arī viņam tas pats probļems. Šim mocists ielej litriņu, man izdodas busu nostopēt, kur kādam pasažierim somā 2l pudele ar benzīnu, un tā laimīgi atkal tiekamies pēc 20km benzīntankā. Te mūs sagaida atkal divas jaukas atziņas: 1) Kaspara mocim sabiruši priekšējā riteņa gultņi, viņš dodas ciemā mēģināt ko piemeklēt un pēc pievirpošanas izrādās, ka kaut kas derīgs atrasts un varēs kaut kā klunkurēt uz priekšu 2) Otra jaukā atziņa ir tā, ka šajā pilsētā nestrādā bankomāti, vismaz mūsu kartes neņem pretī un Kaspars kā kopējās kases pārzinis ir pārrēķinājies – mums vairs nav naudas atlikušo 800 km veikšanai, un lemjam, ka kādam vienam jādodas atpakaļ uz 215 km attālo Santerem –Kaspars tad nu pats arī dodas ar tukšu moci šajā vakarīgajā ”pastaigā”, kas viņam pārvēršas par diezgan ekstremālu izpriecu pus nakts garumā, jo atceļā ir uznācis slavenais amazones lietus un ceļš ir kļuvis par dubļu vannu ar slidkalniņiem. Ap diviem naktī, kad esmu jau aizdomājies kā un ko rīt agri darīšu ar mantām un kā došos šo pa grāvjiem meklēt, Kaspars beidzot ierodas un mūs atkal pārņem atkalredzēšanās prieks...
5.janvāris 148.diena Lai dzīvo Transamazonica – dubļu karaliene! Tāda devīze mūsu šai dienai... Transamazonica - tas ir ceļš (vietām to gan nevajadzētu tā tik lepni saukt), kuru savulaik 1970.gadā tā laika Brazīlijas militārie valdnieki bija iecerējuši izbūvēt, lai kolonizētu līdz tam pilnīgi neapgūtos Amazones mūžamežu reģionus. Iecere bija ar 5600 km garu ceļu caur lietus mežiem un savannām savienot Atlantijas okeāna krastus ar Peru pierobežu. Izbūvēti tika tikai 2500km, no tiem tikai neliela daļa būtu uzskatāma par mūsdienu lielceļam daudz maz atbilstošu. Pārējais – mālaina gruntene, kas vietām ir izbraucama tikai sausajā sezonā. 1999.gadā ceļa daļa uz rietumiem no Itaitubas pilsētas (ap 1000km) slikto apstākļu dēļ tiek slēgta pavisam un līdz ar to šķiet nolemta pilnīgai iznīcībai. Šī ceļa izbūve ir pelta vairāk nekā slavēta, jo pateicoties tam ir radīta iespēja milzīgos daudzumos izcirst un izvest Amazones lietus mežus, kas nodara skādi visas mūsu planētas ekosistēmai, nemaz jau nerunājot par to, kā tas ietekmējis tā apkārtnes indiāņu cilšu dzīvi. Ruropolis miestā, kurš atrodas maliet uz austrumiem no Itaitubas, šorīt uzsākam savu braucienu pa šo varētu teikt leģendāro Dienvidamerikas ceļu. Mums mūsu ceļā ir vienreizēja iespēja salīdzināt šo ar kādu citu ne mazāk slavenu ceļu – ar Transsibīrijas maģistrāli. Par Sibīrijas galveno lielceļu bija krietni vairāk kas dzirdēts, redzēts bildēs, tikām biedēti ar stāstiem par apstākļiem un cilvēkiem uz tā. Par šo ceļu Latvijā daudz mazāk kāds zina ko stāstīt, tādejādi te nu esam un iepazīsim to paši. Pēc dažu brazīļu portugāliski stāstītiem stāstiem gan saprotam, ka jābūt gataviem šādām tādām nepatikšanām uz šī ceļa, ir nupat kā uzsākusies lietus sezona. Bet īsti gatavi tam nebijām, ka šis ceļš kļūs par mūsu ceļojuma vienu no izteiksmīgākajiem (iespējams pašu pašu) bezceļa posmiem. Un ka sākotnēji novērtētās vienas dienas vietā šeit aizvadīsim veselas trīs. Iesākums vēl šķiet tā nekas – mālainais sagums ir mitrs un mazliet slidens, Kasparam atgādina vakarnakt piedzīvoto, taču diezgan strauji, pa nepilnām divām stundām uzveicam pirmos 100km un uzpildoties pat kaut ko filozofējam vai šodien vajadzētu mēģināt noskriet visus 800km vēl pa tumsu pabraucot vai ne. Arī laiks šķiet nedaudz uzlabojas un vismaz no gaisa pamazām pārstāj mitrināt. Bet tad sākas. Nākamās 8 stundās praktiski nepārtraukti braucot (ja to tā varētu nosaukt) pieveicam veselus ... 40 kilometrus. Māls, dubļi vietām ir 10-15 cm slānī. Šī masa ir ārkārtīgi slidena, ārkārtīgi lipīga, vietām pirms tam braukušo smago autiņu pamatīgi izvagota un izvandīta, kaut kur tajā ir iejaukušies dažāda izmēra akmeņi, kaut kur zem tās senāk sakaltušas kravas auto iebrauktas špūres. Un labi vēl būtu, ja tas viss būtu līdzenā vietā – nē, ceļš te ved pāri Gaiziņa izmēra pauguriņiem un visu laiku jābrauc augšup vai lejup pa samērā pastāvām nogāzēm. Ne uz augšu, ne uz leju iet viegli. Pirmo reizi šī ceļojuma laikā ņemam nost priekšējos dubļu sargus, jo dubļu masa tā apķep ap riteņiem, ka neiet tam cauri un priekšējais ritenis tiek nobloķēts. Tāpat pirmo reizi manam mocim šur tur braucot pret kalniem (praktiski nepārtraukti spolējot) sāk pārkarst motors, jo šo visu vēl neaizmirstamāku mums padara tas, ka pēcpusdienas saulītē temperatūra šeit ir +40. Kad pienāk pēcpusdienas brīdis, kurā jūtam, ka mūsu spēki sāk zust pavisam, jo arī ar ēdamo neesam bijuši nodrošinājušies, ziņa, ka tepat pēc 6km ir ēstuve mums necik priecīga neliekas, jo ir skaidrs, ka tā būs vēl vismaz stundas braukšana. Izrādās – pusotra un kad nu šeit ar vietējā ceļmalas veikala saimnieces gādību tiekam pie karstām pusdienām, liekas ka esam nonākuši paradīzē. Paēduši uzzinām, ka viesnīca ir pēc 21 kilometra un ka nākamie 5 ir paši TOP dubļi šai ceļā. Neko – lai arī jau četri pēcpusdienā, sapērkamies pārtiku sliktākam gadījumam un dodamies „tālajā” ceļā. Nākamie 5 tiešām izrādās nežēlīgi un kad divu stundu laikā tos esam gandrīz pieveikuši (apdauzīti paši, apdauzīti moči, aplauzītas kastes, netīri kā purva velni), ceļmalā pagadās veikaliņš, kur mums vairs nav spēkos noturēties pret auksta alus kārdinājumu. Un tad jau arī sarunas ar saimnieku vairāk paraisās un tepat vien zem nojumes guļamtīklā sarunājam naktsmājas. Saimnieks īsti lāga vīrs izrādās – vairākiem šoferiem vēl te vietiņas ierādījis un visiem mums vēl brangas vakariņas uzsauc. Pēc tam miegs trīs reizes nav jāpiesauc – šodien Transamazonica mūs ir piebeigusi pilnībā...
6.janvāris 149.diena Mostamies agri, džungļu skaņu apņemti. Iešaujam kafiju un ceļā, jo pēc vakardienas šķiet, ka no šī ceļa tik drīz varam arī netikt ārā. Vakar pat pie kāda no pirmajiem dubļu/mālu kalniem Kasparam pavīdēja doma, ka varbūt jādodas atpakaļ uz Santerem un ar kuģīti tālāk uz Belem. Bet nē – arī šodien turpinām ceļu pa Transamazones maģistrāli austrumu virzienā. Rīts atkal ir slapjš no gaisa un pirmie pārsimt metri pret kalnu liek atcerēties vakardienas šausmas un pa galvu nevilšus izšaujas doma, ka varbūt šī ceļa gabala veikšanu vajadzēja rēķināt nedēļās, nevis stundās... Taču tiešām kā nomērīts – TOP 5 km drīz beidzas un ceļš kļūst arvien labāks. Jau var attīstīt milzīgu ātrumu – ap 30-40km/st. Slidināšanās gan pāris stundas ir diezgan pamatīga un riskanta un ar vēl vienu otru kritienu, taču jau mazliet veiklāk iet uz priekšu. Ap 10 pārtrauc līt un arī ceļš sāk nedaudz apžūt, un ātrums pieaug vēl vairāk – nu jau uz 60 braucam. Bet tikpat pa galvu man maisās no drauga saņemtā īsziņa par lediem Latvijā un to, ka šie iet paslidot šad tad. Un doma par to, ka esmu takš kopā ar jums, draugi – esmu īstā slidotavā! Ir tā, ka apžūst divas auto iebrauktās rises un pa tām jau var diezgan pieklājīgi „nesties”, taču ja gadās nosprukt no tās vai nāk kāds autiņš pretī, kurš nepavāksies nost, tad dubļu kārtiņa, kas klāj pārējo ceļa daļu, ir ļooti slidena un bīstama. Tā pāris reizes palielā ātrumā trāpu uz šī „ledus” un gandrīz nostiepjos, un saprotu, ka jābrauc ir ļoti uzmanīgi. Transamazinica ir arī viltīga... Apkārtējie dabas skati no riktīgiem lietus mežu džungļiem tuvojoties Altamiras pilsētiņai pamazām pārtop par arvien lauksaimniecības un lopkopības apgūtiem paugurainiem laukiem. Arvien vairāk parādās ciematiņi ceļa malās un vientuļas būdiņas. Pret dienas vidu ceļš šajā karstumā jau ir pavisam apžuvis un nu jau gāžam labā tempā. Šur tur mālainais ceļa segums gan ir stipri grumbuļains, taču mūsu motociklu amortizācija pieļauj mums tam visam iet pāri ar vairāk kā 100km/st ātrumu, līdz ar to nu ejot garām visiem auto un vieglajiem mocīšiem, kuri vakar visi kā viens kabināja mums. Sabremzēšanaš nepieciešama pie dēļu klāja tiltiņiem, kas šeit ir ik pēc brīža, jo upju tīkls šajā apvidū ir ļoti blīvs, un vietām šie tiltiņi ir visai apšaubāmas kvalitātes. Bet nu lai arī tīri labi mums šodien iet uz priekšu, pret vakaru saprotam, ka arī šodien Maraba pilsētu, kur beidzas mūsu Transamazonica tūre, nesasniegsim, jo tumsā neviens neiesaka pa šo ceļu braukt, jo uz šī ceļa īpaši bieži notiekot bruņotas laupīšanas. Arī paši saprotam, ka kaut vai ceļa seguma dēļ vien nevajadzētu to darīt un stājam kādā ciemā pie ceļmalas hoteļa ar tēlaino nosaukumu Transamazonica. Drīz ap mūsu močiem savācas vietējā publika un vēl neesmu pat paspe’jis nokrāmēties, kad esam jau uzaicināti pēcāk pievienoties puišiem ciema centrā iemalkot alu, mums viss tikšot uzsaukts, arī mana salauztā kaste tikšot rīt sakniedēta, jo šie džeki izrādās ir vietējā moto-servisa darboņi. Tā nu padodamies ciema ielās ietusēt sājā kompānijā un ... lai arī vakara gaitā daudz neko mūsu portugāļu valodas zināšanas neuzlabojas, tomēr šķiet ka Sambas skaņām apkārt dārdot saprotamies ar šo kompāniju ļoti labi. Te nu klāt vēlreiz mums pa iekšu rosās salīdzinājums ar citu milzu zemi un tās cilvēku viesmīlību – dažas sajūtas liek atcerēties Krieviju. Arī nākamā rīta šķebinošās sajūtas...;)
7.janvāris 150.diena Rīta agrumā septiņos tādi pusdzīvi ierodamies ciema moto-servisā, kur tādai paši samocīti, bet smaidīgi vakardienas džeki man sakniedē moča kasti, sirsnīgi atvadāmies no draugiem un dodamies. Benzīntankā vēl uz sava mopēda pie mums atbrauc atvadīties ciema galvenais kārtībnieks - policists, kurš vakar arī pie viena galda ar mums dzīvojās T-kreklā, aiz bikšu jostas aizbāztu šaujamo un aliņu rokā – šodien zolīds, formā un pieskata, lai mēs tiešām bez starpgadījumiem aizbrauktu no viņa teritorijas. Dažu stundu laikā pa nu jau pavisam cieti piekaltušo mālu segumu, kurš vietām ar asfaltu pat sāk mīties, aizkļūstam līdz Maraba pilsētai. Pusdienlaikā esam klāt un lemjam, ka šodienai pietiks. Ir jāpastrādā kādā internet kafejnīcā pie mūsu kārtējās okeāna forsēšanas lietām, vēl jo vairāk tāpēc, ka mums ir mainījies plāns – Dakāras vietā mēģināsim aizlidot uz Lisabonu, jo mums vajadzīgās lietas, kas pie mums brauca ar Dakāras rallistiem, zināmu apsvērumu dēļ tālāk p[ar Lisabonu nav tikušas un netiks. Lemjam, ka lidosim un Lisabonu un no turienes jau ar sakoptiem močiem paņemsim Āfrikas ziemeļgalu kā tādu pirmsmāju saldo ēdienu...
15.janvāris 158.diena Atkal viens bezgal-skaists rīts mūsu ceļojumā. Mostos mazliet agrāk, vēl pirms saule uzkāpusi virs Atlantijas krasta salu klintīm, aunu kedas un atkal jau pēc ilgāka pārtraukuma mazliet pa pludmali pabaudu skriešanas priekus. Jāsāk atgūt nedaudz fiziskā forma, jo vakar ar interneta starpniecību no šejienes pieteicu savu mīļo Idiotu komandu jau februārī uz kārtējām RAIDa piedzīvojumu sacīkstēm – rādās drīz pēc atbraukšanas (kas šodien gan vēl „cerams” formā) nāksies pasvīst ziemas sviedrus... Kad arī Kaspars augšā un esam paplunčājušies okeāna viļņos, arī šajā nomaļajā pludmalē uzsākas rosība – te drīz sāks parādīties pludmaļu-atpūtnieki un nu krodziņi (mūsu naktsmājas ieskaitot) sāk tam gatavoties. Uzšņorējam somas un dodamies. Šīs dienas brauciens nepilnu 400km garumā mums turpinās pa ļoti jau nu skaisto Atlantijas piekrasti – te piekrastes kalni mijas ar sniegbaltām pludmalēm, skatus krāšņākus padara daudzās klinšainās salas, kas šeit ir lielā daudzumā un interesantās formās. Nu jā – un tas viss zaļš un ziedošs, jo šodien taču šajā zemes puslodē ir vasaras pati vidus diena... Diezgan strauji traucamies pa šiem serpentīniem un kā plānojuši jau agrā pēcpusdienā sasniedzam Rio de Janeiro, dodamies taisnā vīlē uz Cargo lidostu un sākam kārtot motociklu pārvešanas jautājumus. Kā jau varēju iedomāties – kad esmu šeit uz vietas un pajožu pa pārvadātāju kabinetiem, viss izrādās krietni savādāk, nekā epastiskās komunikācijās jau bija gandrīz sarunāts. Mainās aviopārvadātājs, cena un pārvešanas laiks – pēdējie divi mums šoreiz par labu. Pēcāk jau pasažieru terminālī tiekam arī pie savām biļetēm – lidojam no šī kontinenta prom jau ceturtdienas vakarā, bet noteikti ar domu par atgriešanos, jo ... kundze, kas man tirgoja biļetes atrod, ka turp-atpakaļ biļete, vēl ar Madrides caurbraukšanu šodien ir lētāka, nekā vienvirziens. Nu ko – ņemam turpu vajadzīgo datumu un atpakaļ visādam gadījumam pēc 3.mēnešiem. Kas zina, kā mūs tur mājās gaida – varbūt tiešām jāmūk atpakaļ, vismaz biļete tad jau rokā...;) Interesanta parādība ir hostelis, kuru pret vakaru te atrodam. Patiesībā tā ir vesela Hosteļu ieliņa, kura kopīgi ir pieslēgta, bet katrā mājā saimnieko cits hosteļ-vīrs. Bet izrādās, ka šajā ielā kādā mājā vēl joprojām dzīvo vietējie cita tipa ļaudis un šķiet, ka viņiem jau tā šī hosteļu būšana tik blīvā slānī šeit apkārt ne visai labi patīk, un mūsu moču iebraukšanu kopējā sētā nu viņi atrod par labu ieganstu lai izbļaustītos un beigās draudot ar poličiem panāktu savu – mums hosteļsaimnieks ir spiests močus lūgt izlikt uz ielas. Cik nu var pamatīgi tos saslēdzam, taču mocīts naktī uz ielas šajā pilsētā mūsu miega stiprumu nevairos...;)
16.janvāris 159.diena Uzsākam dienu ar fantastisku izbraucienu. Gribam uzbraukt augšā 710 metrus augstajā klintī pie vīra ar paplestajām rokām, bet lai tur nokļūtu ir jāizlīkumojas pa superīgiem serpentīniem gan pa apdzīvotām vietām, gan pa šo klinti ieskaujošā parka mežiem. Jo augstāk šajā rīta agrumā braucam, jo arvien krāšņāki kļūst skati uz Rio de Janeiro – vismaz no augšas te uz šo pilsētu skatoties pilnībā var piekrist izteikumiem par to, ka šī ir viena no pasaules skaistākajām pilsētām. Kalnainā okeāna krasta līnija ar neskaitāmām salām, līcīšiem un ezeriņiem, un šim skaistumam pa vidu iekārtojusies pilsēta ar savām augstceltnēm, kuru no klints augšas pārrauga milzīgais Jēzus. Rīta dūmakas papildināti skati tiešām ir burvīgi. Līdz galam, līdz pašam Jēzum mūs gan policisti nepalaiž – tālāk būtu kāds gabals kājām ejams, bet šorīt mums tam diemžēl nav laika, jo jādodas uz lidostu moču sūtīšanu kārtot. Tā arī paiet mūsu atlikusī dienas daļa – kārtojot papīru lietas un iepakojot motociklus sūtīšanai. Te gan kārtējo reizi mums iznāk interesantas lietas – kad esam iepakotāju noliktavā uzlikuši močus uz paletēm un pilnībā tie ir nopakoti, tiek samērīti izmēri un šefs Osmārs birojā pārrēķina, ka mums būs krietni vairāk jāmaksā. No rīta, kad vienojāmies, sūtīšanas cena tika rēķināta pēc svara, tagad vakarā izrādās, ka tomēr pēc izmēriem. Lai arī darba diena jau pie beigām, pieprasām, lai jauc vaļā mūsu pakas un ka mazināsim izmērus – ņemam nost riteņus, vēl šo to un tā kārtējo reizi ar nelielu stundu garu pastrādāšanu „nopelnām” (samazinām cenu) vairāk kā 1000USD. Šoreiz esam gudrāki, kā Japānā – izsēžam šo procesu līdz galam un tiešām ir to vērts. Kad nu beidzot jau pret vakaru viss atkal ar pakošanu ir pabeigts un dodamies ielās, sprūkam iekšā pirmajā ielas kafūzītī remdēt slāpes un izsalkumu. Visai inčīgā melnā kompānijā te patukšojam vairākus brazīļu alus un saimniece uzcep mums arī gaļu pa savai metodei (lai arī ēstūzis šis tomēr kā izrādās nav). Publika mums te apkārt rosās tik raiba, ka šķiet ja šāda vieta būtu pieminēta kādā LonleyPlanet vai citā ceļvedī, tad lieliem burtiem tūristiem tiktu ieteikts šai vietai un varbūt arī rajonam mest līkumu. Bet mums kaut kā labi izdodas ar šiem vienkāršiem, mazliet iereibušiem ļaužiem saprasties un mums te tīri labi patīk...;) Pašā pilsētas centrā, akvadukta pakājē atrodam jaunu hosteli, kurš izrādās labāks un lētāks par iepriekšējo. Nobāzējamies un dodamies iekarot naksnīgo Rio – Santa Teresa rajona mazajās ieliņās un krodziņos šovakar īpaši daudz mūzikas, deju un kokteiļu – metamies pilnu krūti iekšā šajā burzmā, jo tā ir šīs pilsētas īstā seja...
17.janvāris 160.diena Grūts ir rīts, ja iepriekšējā vakarā ir mēģināts pamatīgi saprast šīs pilsētas dzīves ritmu. Tādā ne-visai noskaņojumā šorīt kasām no bankomātiem ārā naudu (jo par moču sūtīšanu tikai skaidrā naudā varam maksāt) un dodamies atkal uz kargo lidostu pabeigt kārtot lietas. Visa šī papīru sagatavošana, maksāšana, muitas formalitāšu kārtošana utt mums izrādās paņem te gandrīz visu dienu, ko tā gribējām ziedot pilsētas apskatei. Bet atkal labi vien ir, ka izsēžam līdz galam, jo vēl vēlā pēcpusdienā izrādās, ka viens muitas papīrs ir nepareizi sataisīts, Osmārs atkal sēžas pie rakstāmmašīnas un mums atkal jāparakstās. Nez kā vēl būtu gājis, ja mēs jau būtu prom un nebūtu sazvanāmi. Tāpat diezin kā muitnieki būtu bez manas parādīšanas atraduši kur mazliet jāpaplēš iepakojums vaļā lai redzētu moča šasijas numurus? Varbūt viss motocikls būtu jāpako vaļā, bet tad šis process noteikti ieilgtu. Šķiet, ka lielā mērā pateicoties tam, ka nodiram te visu šo dienu, šovakar visas lietas ir sakārtojušās. Kad vēl pēc aizskriešanas uz Rio centru, patīksmināšanās par fantastisko moderno katedrāli un izvizināšanās pa Rio kalnainajām ieliņām ar retro tramvaju paši vēlā vakarā iekārtojamies lidmašīnā – arī mūsu motocikli jau šonakt pat ir ceļā. Pilnīgi droši par to gan neesam, to redzēsim rīt, jau citā kontinentā...
18.janvāris 161.diena Mostamies lidaparātā un jau rīta pusē laižamies zemē – mūsu kontinentā. Kasparam gan esot trauksmaina nakts bijusi - kaut kad naktī esot lidmašīna stipri šūpota un mētāta, esot stiprs sānvējš bijis, pamodies un neesot vairs bijis omulīgi gulēt. Es gan laikam mierīgi nošņācu visu šo vētru – laikam organisms jau atēdies lidošanu... Piezemējamies mūsu kontinenta pašā dienvid-rietumu malā – Lisabonā, Portugālē. Piepeši viss pazīstamā eiro naudā mērāms, arī citas lietas kaut kā mazliet uzdzen sajūtu, ka gandrīz vai kā mājās atbraukuši. Tepat ap stūri iekārtots kargo terminālis un bez lielām, garām ķēpām pavisam drīz jau tiekam pie savām milzu pakām. Nekur tālu no noliktavas tās netiek aizvestas, pie pašiem vārtiem arī vietējiem darbiniekiem par izbrīnu pakojamies vaļā un plēves čupas pēc brīža pārvēršas par staltiem zili-oranžiem rumakiem. Pašiem prieks, arī citiem patīk un jau ap pusdienlaiku esam atkal ceļā. Laižam pa taisno pie jau aizrunātā Karlosa uz Caisamoto, kas viens no Lisabonas KTM dīleriem. Kā vēlāk izrādās – šim pašam džekam pieder arī otrs Lisabonas KTMu veikals, kuram arī sūtījām e-pastu un tagad skaidrs, kāpēc tikai viena atbilde saņemta. Karloss (servisa un veikalu īpašnieks un galvenais darbonis) izrādās ļoti lādzīgs puisis, nesenā pagātnē bijis otrais spicākais enduro braucējs Portugālē. Viņam gan tagad kaut kādu bumbuli mugurā atraduši un pirms diviem mēnešiem dakteri riktīgi muguru sagraizījuši, taču nu jau atkal uz pekām un gana dzīvespriecīgs. Ar skuteri jau braukājot, pēc kāda mēneša atkal ķeršoties savam endurim klāt. Viņa datora ekrāna fonā KTM Replica fotogrāfija un šis ar saka, ka tas būšot viņa nākamais mocīts... Serviss mūsu motocikliem sākas ar tik pamatīgu atjaukšanu un mazgāšanu, kādu tie šķiet nav pieredzējuši. Nekā no Transsibīrijas un Transamazinicas nu vairs mājās neaizvedīsim, tie dubļi te pilnībā tiek aizskaloti nebūtībā. Moči noskrējuši nu jau pāri par 50tkst km un dažnedažādas lietas atrodas, kas jāpieremontē vai jāpamaina papildus ierindas apkopei. Manam mocim abi priekšējie amartizatori tek, Kaspara mocim izrādās pakaļējais amītis čupā. Vakarā kopā ar Karlosu vēl kādā viesnīcā savācam un iekraujam viņa džipā mums atstātās riepas, kuras mums Latvijas moto-rallistu brāļu Vinteru komanda veda uz Dakaru, taču zināmo iemeslu dēļ tās tālāk par Lisabonu netika. Pēc visas noņemšanās ar servisiem, kopā ar Karlosu dodamies kādās vietējo enduristu (viens no tiem jūras produktu restorāna šefs) rīkotās vakariņās – Karloss aicināts kā atbalstītājs, bet mīļuprāt šie mocisti arī mūs uzņem savā pulkā. Vakariņas šķiet labākās visa mūsu ceļojuma laikā – šķiet uz galda parādās visas iespējamās jūras veltes visdažādākajos izpildījumos. Nu ļoti garšīgi tas viss, jo sevišķi portugāļu svaigā baltvīna jeb zaļā vīna, kā viņi paši saka, pavadījumā. Vakars šajā no Lisabonas 20km attālajā Cascais pilsētiņā mums izdevies...;)
19.janvāris 162.diena Labi izgulējušies mostamies Karlosa sagādātajā viesnīciņā un ap pusdienlaiku šis mums ir pakaļ, dodamies pakaļ saviem zirgiem. Kad atbraucam – mans jau ir kārtībā, vēl pāris stundas un arī Kaspara mocīts tiek pabeigts. Gan vakar vakarā, gan šodien mehāniķi stipri ilgāk par darba laiku darbojas ap mūsu aparātiem – ir jūtams, ka Karlosam rūp, lai mēs tiktu atkal ātrāk ceļā, viņš mūs labi saprot un dara visu iespējamo, arī savus mehus tāpat noskaņojis. Arī atlaides šādas tādas beigās saņemam, taču rēķini ir diezgan pamatīgi. Bet ir jau arī sakopti moči uz goda – gan pēc skata, gan kad sākam braukt sajūta ir kā uz jauniem motocikliem. Pa to starpu kāds džeks mums pamanās sagādāt arī kaudzi Āfrikas karšu elektroniskā veidā – ļoti jau nu noderēs domājams. Kad visi darbi beidzot sadarīti, ir jau pēcpusdiena – atvadāmies no mehāniķiem un laipnās sirmās kundzes, kas arī te strādā un šķiet ir Karlosa mamma. Dodamies pie Karlosa uz māju, jo padzirdējis par Kaspara nedienām ar moča jauku viņš daudz nedomādams piedāvā atdāvināt kādu no savām vecajām. Kasparam milzīgs prieks par to, jo šajā kontinentā braukšanas apstākļi sagaidāmi krietni skarbāki, nekā bija Dienvidamerikā. Vecā jaka izrādās pavisam laba KTM jaka nu Kaspim smaids no sejas nepazūd visu atlikušo dienas daļu...;) Kad nu jau pavisam vēlā pēcpusdienā izpusdienojušies un beidzot atvadījušies no Karlosa dodamies ceļā, pirmām kārtām laižam uz šeit pavisam netālo Cabo da Roca, kas skaitās Eiropas kontinentālās daļas tālākais rietumu punkts. Saulrietā šeit ir pavisam skaisti. Jau ar tumsiņu pametam šo vietu – negaidīsim rītienu šeit, lai arī gribētos, jo svētdienās tieši uz šejieni parasti sabraucot milzu daudz motociklistu. Caurbraucot Sintra pilsētiņu un nobaudot vietējo slaveno kūku, vakarā esam galvaspilsētas centrā, ar Garmin, kurš še Eiropā darbojas lieliski, palīdzību ātri vien uzmeklējam mums vajadzīgo hosteli, pašausmināmies par Eiropas hosteļa cenām, nokrāmējam mantas un dodamies viegliem močiem iekarot naksnīgo Lisabonu. Pilsēta ir ļoti jauka – mūsu braucienu pa pilsētas bulvāriem, avēnijām un mazītiņajās kalnu ieliņām noslēdzam kādā portugāļu krodziņā, kur visai jaukā gaisotnē dabūjam tostētas šķiņķotas siviestmaizes. Ar alu un mohito kokteilīti nu ļoti labi iet iekšā...;)
20.jan Rīta pusē uzsākam ceļu no Lisabonas Gibraltāra virzienā. Pārbraucot Rio Tejo pa Golden Gate līdzīgo tiltu upes otrā krastā mūs atkal jau paplestām rokām sagaida uz klints stāvošs milzu Jēzus. Šī vīra skulptūras šādā formātā laikam ir portugāļu tradīcija – šķiet katra Brazīlijas pilsēta šādi no kāda pārskatāma punkta tiek pieskatīta un rādās, ka te Portugālē ir tāpat. Jo lielāka pilsēta, jo lielāks Jēzus to uzrauga... Esam uzsprauduši GARMINā maršrutu pa bezmaksas ceļiem, taču kādā vietā tomēr netīšām uzbraucam uz maksas bāņa. Te sistēma savādāka, nekā bija Amerikās, kur jāmaksā uzreiz – pie uzbraukšanas no automāta jāpaņem biļete, lai pēcāk ārā braucot samaksātu cik nu nobraukts. Kasparam kaut kā nesanāk atrast kur un kas šim automātam jānospiež un tā arī nedabūjuši biļetīti pēc brīža esam uz šī ceļa šķiet nelegālā veidā. Kad gribam tīties atkal no maksas ceļa prom, kļūst skaidrs, ka par kļūdām jāmaksā – vecītis pie izbraukšanas uzzinot, ka nav mums biļetes, piestāda rēķinu 33eiro katram par šiem ap 10 nobrauktajiem kilometriem. Mēģinām viņam ieklārēt, ka automātam visas pogas izspaidījām, bet tas nekādas biļetes mums neiedeva un sakām, ka tik lielas naudas mums nav, uz ko šis mums prasa pases, lai izrakstītu kaut kādu rēķinu, ko pēc tam jāapmaksā, bet to varot arī apstrīdēt. Kaut kā negribas mums arī tādu, tāpēc vēl pastīvējamies. Kad šķiet, ka esam šim gana apnikuši, viņš ierosina, lai braucam prom pa to joslu, kur automātiskā kontrole, ko arī izdarām un tad jau mājās redzēs, cik lielus sodus un rēķinus saņemsim... Setubal pilsētiņā mūsu ceļā atkal kāds prāmītis, kurš mūs pārved pāri Rio Sado upes grīvai. Te ceļš kādu brīdi turpinās pa kāpu, kas kaut kādā mērā man atgādina mūsu pašu kaimiņos esošos Kuršu kāpu, tad iegriežas iekšzemē un caur mazpilsētiņām, pauguriem un korķa koka mežiem aizved mūs iekšzemē. Skaisti šeit ir janvārī, sajūta kā tādā feinā Latvijas pavasarī – nu kaut kad ap aprīļa beigām, maiju. Ļoti nesteidzamies, pa ceļam izbaudām Bejas mazpilsētiņas mieru, skaistos skatus un gardās vietējās ceptuves kūkas, un jau ir pēcpusdiena, kad sasniedzam Spānijas robežu. Kā jau Eiropā – nekā no robežas te gan īsti nav – pāris šiltītes un viss. Šovakar esam lēmuši tālāk par Seviļu nedzīties. Nobāzējamies viesnīcelē un dodamies katrs pa savam izriņķot šo skaisto pilsētu – Kaspars ar moci, es kājiņām pa pilsētas centru flamenko krodziņu meklēdams.
21.jan Rīta cēlienā lai arī samērā agri gribam doties, tas mums visai labi nesanāk. Kad esam nedaudz pagaidījuši, kad gaiss iesilst līdz kādiem 10grādiem, izrādās, ka manam mocim pamiris akumulators. Kamēr sadabūjam vadus un atrisinām šo lietu, agrais rīts jau pārvērties vēlajā. Kamēr izklaiņojam pa pilsētas grāmatnīcām pēc man sasūtītajām adresēm mēģinājumos atrast kādas kartes un ceļvedi Āfrikai- vēlais rīts ir pārvērties pusdienlaikā. Un kad esam visu vajadzīgo tiešām apdarījuši un sagādājuši, tad ierodas VIŅŠ – kārtējais „eņģelītis” mūsu ceļā. Šoreiz Karlsona izskatā – mazs, apaļīgs, bet ļoti šustrs – tāds pēc skata un izdarībām ir Joaquins ar iesauku Speedy, 53gadus jaunais vietējas Seviļas motociklistu leģenda, kurš šķiet te visus pazīst. Pamanot mūsu močus viņš ir klāt ļoti uzstājīgi piedāvā mums šodien palikt viņa mājā un uztusēt ar viņu – viņš mums parādīšot īsto Seviļu un Spāniju. Par cik tiešām diena jau pusē un piedāvājums šķiet interesants – piekrītam vismaz uz brīdi ieskriet pie viņa uz kafiju. Taču nonākot viņa mājās un redzot, ka te nu mēs tiešām esam pie cilvēka, kuram motocikls un viss kas ap to ir dzīves pirmā un vienīgā mīlestība – lemjam ka paliksim ar te vienu dienu. Un nenožēlojam pēcāk nemaz, jo Sīdijs izmaina visus savus plānus un pieslēdzas tikai mūsu izklaidēšanai - izrāda pilsētu, pabaro, ierāda kur par 1eiro alus dzerams, palīdz sagādāt šo to, ko mums vajag. Viņš savu 5istabu dzīvokli Seviļas centrā ir iekārtojis tā, ka pašam nedaudz vietas ir, pāris studentus par naudu viņš te izmitina un vienu istabu vienmēr patur brīvu, lai izguldītu par velti kādus draugus motociklistus. Šoreiz šīs vietas tiek mums. Jau pavēlākā vakarā ņemam mēs savus močus, šis savējo MotoGuzzi, ar kuru viņš nobraucis 340 tkst kilometru, tai skaitā reiz 500dienās apbraucis apkārt zemeslodei, un dodamies naksnīgajās Seviļas ielās. Izrāda viņš mums pielsētu ar tās uzdzīves iespējām visai pamatīgi un tikai vēlā naktī pārrodamies mājās un dodamies pie miera. Pirms tam gan Spīdijs diezgan neatlaidīgi cenšas mani pārliecināt, ka mums vēl viena diena pie viņa jāpaliek- viņam vēl daudz esot ko parādīt. Viņa viesmīlība un īpašais šarms mani tiešām gandrīz iedzen stūrī un domas raisās ap šo piedāvājumu...
22.jan Pēc nakts uzdzīves un vēlās (agrās) gulētiešanas tomēr ar varu piespiežu sevi rausties agri augšā, modinu Kasparu un Spīdijam tomēr dodam kurvīti vēl vienas Seviļas dienas sakarā. Dosimies tomēr uz Āfriku, lai arī cik labi un mīļi te mums iet. Izfotografējamies pie Spīdija dažnedažādajiem dzīvoklī izkarinātajiem moto-atribūtiem, ar viņa zobenu kolekciju un motocikliem, viņa pavadībā dodamies prom no pilsētas. Vēl jau tiekam izvizinātu turpu šurpu pa tīri smukām piepilsētām, kādā vietā ar mini-prāmīti šķērsojam leģendāro Rio Guadalquivir, no kuras savulaik Kolumbs uzsāka savu ceļojumu uz Amerikas atklāšanu. Kad atvadāmies no Spīdija kādā ceļmalas krodziņā iztukšojot vēl pa Seviļas aliņam un nolokot vietējā ražojuma siera maizes, ir jau atkal krietni pāri pusdienai. Bet laiku, ko esam pavadījuši šī vīra sabiedrībā, nenožēlojam itin nemaz – pilnīgi cita Andalūzija mums paveras šāda gida klātbūtnē un atvadoties kārtējo reizi šai ceļā mani pārņem sajūta, ka atkal jau ir par vienu labu draugu vairāk, pie kura kādreiz noteikti vēl jāatbrauc... Pēc pāris stundu brauciena un pasnaušanas ceļmalas saulītē sasniedzam Vidusjūras krastu un dodamies taisnā ceļā uz Algeciras ostu meklēt prāmi uz Āfriku. Apstiprinās, ka uz Ceutu ir vislētāk un visātrāk aizkuģot, pagādājam biļetes un dodamies pie prāmja. Tur mums paziņo ka tā vietā lai tūlīt brauktu, izrādās stunda jāgaida uz nākamo. Ne jau nu mēs varam nosēdēt uz vietas un pa šo laiku aizšaujam uz pārdesmit kilometrus attālo Gibraltāru. Pārbraucam robežu, pārbraucam lidlauku un griežam riņķī lai dotos atpakaļ uz prāmi. Ķeksīša pēc esam nu pabijuši arī Lielbritānijā, lai arī tikai tieši uz 5 minūtēm... Ir jau tumšs, kad esam ar moderno un ērto prāmi pārkuģojuši pāri jūras šaurumam un izbraukuši mūsu rumakus nu jau atkal jaunā kontinentā. Esam sasnieguši Āfriku. Izmetam pāris apļus pa naksnīgo Ceutu, kas vēl joprojām ir Spānija un ar saviem izgaismotajiem cietokšņiem un bākām pauguru virsotnēs ir visai izskatīga arī šajā vēlajā stundā. Kad piebraucam pie Marokas robežas, viss kļūst citādi – sajūta, ka esam nonākuši atkal kādā Krievijas/Kazahijas/Centrālamerikas robežpunktā ar visu burzmu, kas ap to. Ne miņas vairs no Eiropas kārtības, kas tepat vēl Ceutā bija. Kādu pusotru stundu mums paņem vajadzīgo apdrošināšanu (kas izrādās ir visai dārga – 50eiro par 5dienām katram mocim) un citu papīru sakārtošana, zīmogu dabūšana un dodamies ceļā. Izveicot naksnīgus un pavēsus 100km sasniedzam savu šīvakara galamērķi – Chefchaouen pilsētiņu, kura, kā runā, esot pavisam zila. Bet to naktī neredz – skatīsim tad rīt...
23.jan Kad no rīta ienirstam Chefchaouen vecpilsētas ielās, tā tiešām izrādās ZILA, kā kāds draugs man tika to stādījis priekšā. Zila tiešā nozīmē – pārsvarā visu māju sienas vai vismaz kādi to elementi ir koši zili. Kalnu pilsētiņa ar kārtīgu arābu tirgu tās ieliņās ir visai interesanta pārmaiņa mūsu ceļā – līdz šim šajā ceļojumā arābu valstis mums nebija trāpījušās. Burzma, kuras ietvaros visu laiku kāds tev kaut ko grib pārdot visvisādīgākajos veidos šeit šķiet te sasniedz savu kulmināciju. Tirgotāji pielieto visdažādākās metodes, bieži mēģina iesākumā uztaisīties par draugu vai ceļvedi, bet tik un tā tas tēmēts uz vienu un to pašu – kaut ko nebūt tev par jebkuru cenu notirgot. Pāris reižu ielaižamies sarunās, pat kādā mājā tiekam ievesti, tēju kā arābu viesmīlības pirmo soli vīriņš mums sasola, bet kad skaidri sakām, ka mūsu moču somas par mazu viņa tepiķiem, kurus šis nu mums priekšā klāj vienu pēc otra, tēju tā arī nesagaidām un sarunas arī vairs nevedas. Lemjam, ka šausim pa taisno uz Alžīrijas robežu un tad redzēs – ja tiksim robežai pāri, tad Marokas pamatīgāku apskati atstāsim nākamām reizēm, ja ne, tad lielāku līkumu te izlaidīsim. Par robežu vēl joprojām pretrunīgas atziņas dzirdam – vieni ar lielu pārliecību saka, ka tā jau gadiem slēgta un varbūt pat drīz karš starp šīm divām valstīm izcelšoties, jo tās nevar Sahāru sadalīt, no citiem dzirdam, ka ja mums ir vīzas, nebūšot problēmu pāri tikt. Tad nu ceram, ka vakarā redzēsim kā tad būs. Pēc kartes izskatās, ka te pārlieku tālu nav un ka jau šodien būsim tur kā likts. Taču kad sākam braukt, drīz kļūst skaidrs, ka tik drīz tur vis nebūsim – kalnu ceļš lai arī asfaltēts ir ar ļoti lieliem un daudziem līkumiem un attālums līdz ar to ir vismaz divreiz lielāks, nekā no pirmā acu uzmetiena šķita. Piedevām uz ceļa vietām ir tikko samanāma smiltiņa un tas līkumos ir bīstami slidens, līdz ar to ātrums stipri vien sarūk. Pret vakaru, kad sasniedzam Al Hoceima pilsētu Vidusjūras krastā, esam veikuši knapi pusi no ceļa līdz robežai. Bet pārlieku par to neskumstam, jo šīsdienas ceļš Rifa kalniem ir ļoti skaists. Šī ceļa iezīme ir tā, ka ik pēc katra pagrieziena, gandrīz jebkurš pretī braucējs vai ceļmalā stāvētājs, vienalga miestos vai ārpus tiem – visi grib mums pārdod zālīti. Šajos kalnos, kā izrādās, ir šīs mantas audzēšanas epicentrs Marokā – to tiešām var just uz katra soļa. Otra Marokas raksturiezīme, kas šeit ir ļoti uzkrītoša – braucot pa Marokas ceļiem top skaidrs, kur autogigants Mercedes liek savas vecās ražotnes. Te 80% autoparka ir tieši pavecāka modeļa mersedesi – gan vieglie autiņi, gan busiņi un šajā reģionā pilnīgi visi taksometri (kuri nekustot, kamēr nav uzņemti 6 pasažieri – priekšā divi, pakaļā četri) ir šīs markas ražojumi un diezin vai no tālās Vācijas šurpu dzīti...
24.jan Atkal jau mostamies jūrai šalcot aiz telts sienām – vakar vakarā ar vietējās policijas palīdzību atradām jauku kempingu gandrīz pilsētas centrā, kurš šobrīd ziemas laikā gandrīz tukšs. Viena nejauka lieta, kas ar manu moci vakar notikās bija tas, ka grozoties pa pilsētu viesnīcas meklējumos tas ņēma un uzvārījās jo nedarbojās ventilators, taču šorīt šķiet, ka viss atkal darbojas – pieleju dzesēšanas šķidrumu un dodamies tālāk. Atklājam, ka gar pašu jūras krastu marokāņi ir izbūvējuši jaunu, labu ceļu, kurš nav ne kartēs, ne GARMINā. Pa to arī dodamies Alžīrijas robežas virzienā un jānožēlo nav – šī gala Vidusjūras klinšainie krasti mūs apvelta ar fantastiski skaistām ainavām. Pamanos kāduviet pēc robežsargu posteņa mazās jūras krasta būdiņas fotografēšanas tapt aizturēts. Robežsargs treniņbiksēs sākumā izskatās visai pikts, pieprasa izdzēst bildes ar posteni un atņem manu pasi kamēr noskaidrosies kurā cietumā mūs likt. Tad sarodas vēl pāris viņa dienesta biedri, atbrauc vēl busiņš, kurš atved pārtiku un kamēr šie telefoniski ar ko nebūt konsultējas ko ar mani darīt, gaisotne kļūst visai draudzīga. Lai arī saprašanās iespējas mūsu franču un arābu valodas nezināšanas dēļ ir visai ierobežotas, džeki savu attieksmi parāda cienājot mūs ar tēju, mandarīniem un banāniem. Kādu brīdi padomājam, ka tas varbūt tā pirms nošaušanas tiekam palutināti, taču drīz ja man atkal pase kabatā un varam doties... Pa šo ceļu mums iet ātrāk, kā pa vakarējo un jau ap pusdienu esam sasnieguši robežu. Te Saidia pilsētiņā izskatās kā pie mums Mārupes pļavās – pat ar vēl lielāku intensitāti tiek būvēti jaunu privātmāju un rindu māju rajoni, kas laikam domāti atpūtniekiem. Interesanti, ka visu ceļu gar jūru nekur tādus nemanījām, bet te pie pašas robežas ar valsti, par kuru runā, ka varbūt drīz karot jāsāk būšot, te ārkārtīgā blīvumā pilnīgi jauna pilsēta top. Kādā ceļmalas krodziņā notiesājam katrs pa 14 ceptām sardīnēm un dodamies gar robežu skatīt, kur tad tai pāri tikšana būs iekārtota. Kad nonākam pie Oujdas pilsētā iekārtotā robežpārejas punkta, apstiprinās baumu sliktākā versija – lai arī robežpunkts te iekārtots gana grezns un ir gan policisti, gan robežsargi uz darbu atnākuši, mums laipni tiek paskaidrots, ka robeža ar Alžīriju ir slēgta ... jau 11 gadus un pāri mūs ne te, ne kādā citā vietā neviens legāli nelaidīšot. Daži vietējie gan pa ceļam, gan šeit skaidro, ka nav jau nekādu problēmu tajā Alžīrijā iebraukt pa tuksnesi vai caur kalniem, taču izlemjam – laikam negribam tādu piedzīvojumu, kā bez iebraukšanas zīmoga un motociklu ieveddokumentiem kādam bruņotam vīram Alžīrijā mēģināt arābu valodā izskaidrot kāpēc tā ir gadījies. Apraudam nedaudz savas Brazīlijā sagādātās ne visai lētās Alžīrijas vīzas un dodamies meklēt tuksnešus tepat Marokā. Laižam uz dienvidiem, gar pašu Alžīrijas robežu un jau vakarā tumsiņā sasniedzam Bouarfas pilsētiņu, kur šonakt iekārtojamies lētā viesnīcelē. Kad nu ejam vakariņās pabaudīt vietējo virtuvi, mums piesitas kāds vietējais gids, kurš šķiet ir krietni appīpējies un tik neatlaidīgi visu mums mēģina izpalīdzēt, ka šķiet kafūzī pat gaļas gabaliņus viņš mums ir gatavs sakošļāt un mutē iebāzt. Pēcāk vēl arī biljardu visādi mums cenšas pamācīt spēlēt...
25.jan Mostoties mūsu viesnīcā esam nosaluši kā prusaki. Te ap 1000m virs jūras līmeņa naktis ir aukstas, vakarnakt teltī pie jūras bija krietni siltāk. Šodien visu dienu braucam rietumu virzienā un atkal gandrīz visu dienu gar Alžīrijas robežu, jo arī tā šeit aizgriežas tai virzienā. Ceļš, kurš gandrīz visu laiku ved samērā netālu no robežas, pēc manā GPSā ielādētās krievu militārās kartes kādā vietā „norauj” Alžīrijas stūrīti un vismaz pēc šīs kartes izskatās, ka esam šai valstī. Tuksnesīgi kalnainajā ainavā gan šai vietā nekas neizmainās, bet atzīmējam priekš sevis šo faktu. Jāsaka – lai arī tā pa īstam Alžīrijā iebraukuši laikam tomēr nebūsim, bet redzējuši to varētu teikt, ka esam gan – gandrīz 1000km garumā kalnu grēdas, kas ir no mums pa kreisi un vietām ir tikpat kā ar roku aizsniedzamas ir Alžīrijas teritorijā. Iebraucam kādā pierobežas ciemā iedzert tēju un tur kur bijis, kur ne uzreiz piestumjas uz ratiņiem veikals manas meitas Annas vārdā. Tādā nevar nenopirkt kaut ko un tā nu vedīsim mājās bērniem un draugiem pagaršot tuksneša koka gabaliņus, kurus vietējie te ar baudu zelē un ierāda arī mums. Tāds salkans pēc garšas ir, nevarētu teikt, ka man dikti ietu pie sirds... Tuksnesis mijas ar oāzēm, kuras atrodamas upju izgrauztos dziļos kanjonos un vietām šis viss kopā veido fantastiskas ainavas. Kādā vietā burtiski apstulbstam, kad jau kādu laiku braukuši pa pilnīgi klaju izkaltušu līdzenumu, kur tikai patālu fonā kalni, pēkšņi nonākam kraujas malā, kur pārsimt metrus zemāk tek upe, zaļo palmas un blīvi viens pie otra saspiedušies ciemati. Kad arī ceļš ir nokāpis lejā kanjonā, apkārtne izmainās pilnībā un ceļš no pilnīgi taisna atkal kļūst ļoti līkumots. Jau ar krēslu sasniedzam Tazzarine pilsētiņu, izrunājamies ar Radio Kurbuli, sapērkam paiku un no šejienes gribam iebraukt kārtīgāk tuksnesī, jo līdz šim visu apkārtni vērojam braukdami pa asfaltētu ceļu. Kad tuksneša akmeņos atrodam vietiņu, kur uzsliet telti, ir jau tumšs un drīz vien dodamies pie miera...
26.jan Dienas noslēgumā atkal pārliecinoši varu teikt, ka šī bijusi viena no skaistākajām un noteikti daudzveidīgākajām dienām mūsu ceļā. Dienas garumā ap mums vairakkārt pilnībā ir nomainījusies apkārtējā vide – gan daba, gan ceļa un laika apstākļi, gan cilvēki un zvēri. Tik daudz emociju, ka brīžiem vairs nav skaidrs, kur tās likt – arī fotoaparāta atmiņas kartes tiek piepildītas visai ātri... No rīta akmeņainais tuksneša lauks, kura viducī esam iebūvējuši telti, izskatās vēl iespaidīgāk. Kad sākam braukt, kādu brīdi vēl maldāmies cenzdamies atrast taisno ceļu uz Zagoru – visās kartēs un abos GPSos tāds ir. Dabā – tikai pēc vairākkārtīgas vietējo izprašņāšanas šķiet tiekam uz īstajām iebrauktajām risēm. Patiesībā „ceļu” jau te ir daudz – krustu šķērsu kāds kaut kur braucis, taču kura taka ir īstā un ievedīs pareizajā aizā, pa kuru varēs izkļūt cauri kalniem, to šķiet tikai ar zīlēšanas metodi var noteikt. Vienkārši turu azimutu pēc GPSa un izkūlušies cauri akmeņainajiem laukiem (pāris reizes atkal uzdauzot priekšējo disku nu labāk saprotu, par kādiem tuksneša akmeņiem Jānis Vinters runā) pēc laba laiciņa šķiet esam nonākuši pareizajā upes gultnē. Virziens pareizs, celiņš šeit nedaudz smilšains, bet labs braukšanai. Te arī drīz kādā ciematā pie puiša invalīdu ratiņos tiekam pie brokastīm un tējas, un arī pāris vietējās fosilijas nu uzsāk ceļu uz Rīgu. Kad izpriecājušies par tuksneša mazceļu šarmu sasniedzam Zagoras pilsētu, ir jau pusdienai pāri un daudz nekavējoties dodamies Marakešas virzienā – nepilni 400km vēl nobraucami un pa vidam vairākām kalnu grēdām pāri jākāpj. Pamazām visa vide nomainās – no tuksnesīgiem plašumiem ceļš ieved kalnos, sākas nebeidzami serpentīni, izmainās arī cilvēki un drīz nemana vairs nevienu kamieli. Kad jau vēlā pēcpusdienā sasniedzam Augstos Atlasa kalnus, ir mazliet siltāk jāsaģērbjas, jo pāreja ir virs 2000m vjl. Te vietām pat tiekam pie sniedziņa un papikojamies. Neko teikt – atbraukuši Āfrikā beidzot tiekam pie sniega. Ainavas šeit saulei norietot kārtējo reizi ir neaprakstāmi skaistas, kas liek mums šad un tad piestāt pafočēt un pafilmēt, un jau krēsla ir piezagusies, kad Atlasa kalnu grēdas rietumu pusē sākam laisties lejup. Pilnīgā tumsā sasniedzam mūsu šīs dienas mērķi Marakešu un iebraucot tās vecpilsētas ielās šķiet iebraucam lielākajā burzmā, kādu esam piedzīvojuši mūsu ceļojumā. Visi kaut ko tirgo, kaut ko ņemas, skrien, nesās ar saviem mopēdiem un ēzeļiem pa šīm šaurajām ieliņām, un tam visam pa vidu ar saviem apkrautajiem močiem sajūtamies mazliet neveikli. Diezgan nelāgi sajūtamies, kad mans mocis atkal sāk vārīties. Vairākas reizes stāvot burzmas vidū un dzesējoties kaut kā aizkļūstam līdz noskatītajai viesnīcai un dodamies iebaudīt Djemaa el-Fna laukuma burvību un gastronomiskās izvirtībiņas...
27.jan Īstena darba diena. No rīta sadarām šo to ap rakstiem un internetu, un „kāpjam” uz marokāņu autobāņa, jo šodien līdz 21 mums šī valsts jāpamet – tā rakstīts mūsu ne-lētajā apdrošināšanas polisē, kuru pagarināt negribas un pārkāpt ne tik. Attālinoties no Marakešas un līdz ar to arī no Atlasa kalniem, bāņa apkārtne kļūst arvien līdzenāka un vienmuļāka, un 6 stundās tā arī noskrienam 600 km līdz Tangier. Mazliet aizklīstam vēl līdz nu jau tumšajam Atlantijas krastam pateikt lieljūrai ardievas Āfrikas kontinentā un skrienam prom uz Ceuta. Labi vien ir, ka nekavējamies Tangier ar vakariņošanu, jo izrādās atlikušie 60km ir baigākie serpentīni, piedevām pa tumsu, pa ne visai pabeigtiem ceļiem, pāri kalniem un tādā vējā, ka brīžiem šķiet ka tiešām beidzot nogāzīs no ratiem vai iepūtīs aizā. Pusstundu pirms deviņiem sasniedzam Ceutu. Iebraucam benzīntankā un mani pārņem sajūta, ka esmu atgriezies mājās - pēc Marokas mokām ar franču valodas saprašanu vai kaut kā pateikšanu te ar vīriņu tik patīkami viegli un saprotami ir sarunāties nu jau par mīļu un ļoti saprotamu kļuvušajā spāņu valodā...;) Prāmju ostā top skaidrs, ka šodien vairs prom uz Eiropu netiekam, tad nu ķīniešu vakariņas ar spāniešu vīnu un guļam vēl vienu nakti šajā kontinentā.
28.jan Bez rezultāta beidzas mūsu rīta mēģinājumi Ceutas KTM servisā novērst mana moča karšanas problēmu un arī Kaspara mocim salabot šo to, un pusdienlaikā jau atkal šūpojamies Gibraltāra viļņos. Skaidrs ir, ka nebrauksim uz Alžīriju no Spānijas – tādu iespēju apsvērām, taču ļoti jau nu samocītas tad būtu pēdējās dienas. Un dārgas, bet naudas mums jau tikpat kā vairs nav... Iebraucot „vecajā” kontinentā tālāk mūsu plānos pa iespējami maziem ceļiem tikt līdz Parīzei, tad uz Vāciju, tur cerams sastapt mūsu atbalsta grupu ar piekabi un tad jau pēc apstākļiem kaut kā kulties līdz dzimtajām vietām. Šodien vēl pēc atbalstītāju norādēm iegriežamies Ronda miestā ar milzīgo aizu pašā pilsētas vidū un atceļojam līdz Granada pilsētai, kas vēsturiski ir bijusi viena no nozīmīgākajām Apenīnu pussalas pilsētām un novietojusies pašā Sierra Nevada sniegoto kalnu pakājē ir ļoti daiļa. Ledājiem klāto virsotņu dzestrā elpa jūtama arī šeit pilsētā, jo sevišķi braucot ar moci. Pret vakaru, kad dodamies ielās, beidzot tiešām rodas kaut kāda sajūta, ka kaut kur šajā puslodē mūs sagaida ZIEMA...
29.jan Sākam rītu visai sportiski – katrs izjožam kādu gabaliņu krosiņa. Galu galā jāvingro ir, jo citādi kaut kādas mugursāpes sāk piezagties šādu „sēdošo” dzīves veidu dzīvojot. Lai arī ārā pavēss – moča termometrs rāda tik 4 grādus plusā, dodos Granada vecpilsētas ielās saullēkta stundā pabizot šortos, kas vienam otram mētelītī, šallītē un pat cimdiņos tērptam pretim nācējam izraisa dīvainu izteiksmi sejā... Vēl pirms izbraukšanas pamanos aizskriet un izstaigāt Granadas cietokšņa mūrus – šis tiešām ir iespaidīgs būvējums un šķiet pateicoties savam novietojumam klints virsotnē savulaik bijis visai neieņemams objekts. Par cik ne Spānijas, ne Francijas ceļvežgrāmatas, ko Jāņa sēta mums bija devusi, līdz mums nenonāca sakarā ar Dakaras rallija peripetijām, spraužam maršrutu samērā vienkāršoti – pasakām Garminam izvairīties no maksas ceļiem un vispār lielceļiem, ielieku pāris punktiņus navigatora kartē tā, lai mūs ved garām visām lielpilsētām un tas maršruts gatavs. Var jau būt, ka kaut kur nobraucam kaut kam ļoti nozīmīgam tieši garām, bet tas mūs nesāpina, jo arī Garmina nospraustais ceļš ir ļoti skaists. Patiesībā kā jebkur pasaulē – kolīdz pamūkam prom no lielceļiem, lielpilsētām un tūrisma objektiem, nonākam patiesajā šīs zemes dzīvē un tam savs šarms. Šeit Spānijā manuprāt tas ir pats skaistākais, ko cilvēks var darīt – braukt pa mazajiem, kalnainajiem celiņiem un pa starpu iebraukt mazajos ciematiņos, kur ieejot krogā sastopi tikai vietējos personāžus un arī cenas te tūrisma industrija nav sabojājusi... Šādi izmanevrējam tā, lai nav jātuvojas ne Madridei, ne Barselonai, nobraucam gabalu pa spāņu līdzenumiem, izbraucam dažu upju klinšainajiem, līkumainajiem kanjoniem un pret vakaru pietuvojamies Pirineju priekškalnēm. Jau ar tumsu un pamatīgu vēsumu gaisā sasniedzam mūsu naktsmājas Molina pilsētiņā. Krodziņā tiekam piebaroti ar cūku ausīm, lūpām un citām daļām, kas šeit tiek pagatavotas īpaši taukoti, un kā tādu speķa putru saēdusies vēl mazliet spāņu vīna apreibuši dodamies pie miera...
30.jan Neko silts vis nav, moča benķi un spoguļi ir apsarmojuši, kad sākam posties uz rīta braukšanu. Ēnā mana moča termometrs rāda ap 0 grādiem, bet nu ceram, ka drīz pakāpsimies zemāk (te esam ap 1000m vjl) un būs labāk, un dodamies ceļā. Šodien jau atkal mūs ļoti izpriecē mazie, vietām pat pavisam mazītiņie kalnainie celiņi, pa kādiem Garmins sasprauž maršrutu, ja šim pasaka, lai izvēlas nevis ātrāko, bet īsāko ceļu uz nosprausto mērķi. Mums patīk. Kad pavisam pietuvojamies Pirinejiem un sākam jau gandrīz Francijā iekšā braukt, piezogas lēnais, bet neatlaidīgais mērcētājs lietutiņš. Ietērpjamies savos lietus tērpos jeb gondonos, kā Kaspars tos „tēlaini” sauc un drīz jau esam sasnieguši mūsu ceļa nākamo valsti – esam Francijā. Šodiena tāda īpaša ZIEMAS diena mums izvērtusies mūsu ceļā – nevienā brīdī motocikla termometra rādījums nepaceļas virs 20grādiem. Tiešām ziema...;) Bet, kad pusslapji, neatrodam nevienu piemērotu vai atvērtu viesnīcu šajā Jūrmalas tipa kūrvietā, iebraucam Atlantijas kāpās un uzbliežam telti – tad nu gan naktī brīžiem sajūtam, ka ārā tomēr ir ziema, nevis Brazīlija vairs kāda tur...
31.jan Pa nakti mērcētājs mūsu telti ir pamērcējis un saldētājs no rīta ārā atkal atstājis virs tik nieka 2 grādus, bet nu neko – izstīvējamies no telts un dažiem vietējiem frančiem par brīnumu pakojamies nost un dodamies ceļā. Braukšanas formulu nemainām arī šeit Francijā – mums ir ielikts galamērķis Parīze un cenšamies visādi izvairīties no lielceļiem. Un tas vietām ir patiešām skaisti un vietām arī mīļi. Vēl rīta cēlienā, kad kādā maz-miestā piestājam uz kafiju, tantuki no veikala, pie kura noliekam močus, pēc brīža telefona grāmatā atraduši pēc numurzīmēm mūsu valstisko piederību, sapratuši, ka laikam esam tāli ceļinieki, un kad gribu nopirkt veikalā brokastu sviestmaizes, tas man neizdodas... brokastis tiek mums uzdāvātas. Nu re – esam nonākuši arī pie franču viesmīlības. Sajūtas tas izraisa labas...;) Ja vakar bija ziemas diena, kurā temp necēlās virs 20 grādiem, tad šodien pavisam noteikti varam teikt, ka arī mums ziema ir sākusies – lai arī nesnieg un neputeņo, bet ja visu dienu jābrauc 3-8 grādu temperatūrā, brīžiem ar mitruma piedevu, tad pret vakaru esam abi saķēruši diezgan pamatīgu drebuli. Labi ka šonakt te 300km līdz Parīzei mums ir mazliet vairāk, kā telts jumts virs galvas – franču mazpilsētiņas viesnīcā šķiet esam vienīgie gulētāji, jo ārā laikam skaitās pilnīga nesezona...
1.feb Jau no paša rīta tāds drūms un apmācies, temperatūra 4 grādi un tas viss neko labu nesola šodienas atlikušajiem vairāk kā 300 km līdz Parīzei. Piedevām nekādas labās prognozes nav arī par mūsu moču pakaļējo zobratu un ķēžu spēju davilkt līdz mājām – ķēdes ir izstieptas pamatīgi, grab tā, ka bail klausīties piedevām vismaz manam pakaļējam zobratam visi zobi jau apaļi un pāris reizes jau bija sajūta, ka aprauj rinķī mazliet. Bet nu pievelkam ķēdes, saeļļojam un cerībā, ka tiksim vismaz līdz francūžu galvaspilsētai, sākam braukt. Jau no paša sākuma mazliet smidzina, taču pēc kāda brīža sāk līt diezgan pamatīgi. Lai arī savilktas visas lietus drēbes mugurā, drēgnums kož cauri līdz kaulam. Kamēr vēl braucam pa mazajiem celiņiem, ātrums mazāks, mazliet siltāk. Taču kad šajā lietū šie līkumotie mazceliņi paliek pavisam slideni, raušamies ārā uz lielceļa pie fūrēm un te jau sākas salšana vēl pamatīgāka – pa vēl pusotru stundu brauciena izmirkstam un nosalstam pamatīgi. Jāsaka šo pēdējo gabalu līdz Parīzei gan braucam pa vienam, jo kādā miestā pilnīgi muļķīgi pazaudējamies viens no otra un par cik gāž, telefoni ir iepakojušies kaut kur dziļi un kaut kā katrs pie sevis nolemjam virzīties pēc Garmina uz nosprausto adresi Parīzē. Tur arī satiekamies atkal un interesantā kārtā piebraucam šai vietā katrs no savas puses bet precīzi vienlaicīgi...;) Lietus ir piebremzējis, nokrāmējamies viesnīcā, sadabonam vietējā KTM veikalā vienu rezerves zobratu un dodamies vēl izriņķot vakarīgo Parīzi – tā kā vienmēr skaista, izgaismota, vakara stundās ielas pilnas ar kaut kur braucošiem francūžiem – ar auto, ar močiem, mopēdiem un velosipēdiem. Un mēs tam visam pa vidu šajā vietām šķietami diezgan haotiskajā satiksmē. Vēl kādu mirkli pasēžam pie Triumfa arkas, nobraucam gar Eifeli un dodos uz viesnīcu, jo šķiet ka vajag paārstēties ar karstu tēju un kādu gramu kalvadosa...
2.feb Mostamies savā Parīzes viesnīciņā un vismaz man sākumā nedaudz dulla galva – tomēr esmu mazliet apaukstējies vakar. Bet neko – jāturpina vien ceļš. Priecē tas, ka lai arī pavēss, bet ir burvīgs laiks ārā šodien – spīd saulīte un neviena mākoņa, kas liecinātu par lietus tuvumu. Sakrāmējamies, izbraukājam vēl nedaudz Parīzes ielas – Eifeļfoto dienas gaismā, vēl kāds aplītis ap Triumfa arku un dodamies prom no pilsētas ziemeļu virzienā – šodienas galamērķis Amsterdama. Turpinām, kā iesākts, braucam pēc Garmina nospraustā maršruta pa mazajiem celiņiem caur laukiem, mežiem, ciemiem un pilsētelēm. Kad sasniedzam Beļģijas robežu, top skaidrs, ka šādā režīmā saprātīgā laikā Amsterdamā vis netiksim, lemjam, ka no Beļģijas šoreiz neko daudz neskatīsim, pārstellēju savu navigatoru no „īsākā ceļa” uz „ātrāko laiku” un jau pēc brīža esam uz bāņa. Jāsaka – ir jau arī pēdējais laiks, jo drīz sāk krēslot. Pa beļģu-holandiešu bāņiem gan braukt ir tīri tā nekas arī tumsā, jo tie visā garumā ir apgaismoti. Tik pavēsi gan uz 140 km/st traukties 3 grādu temperatūrā. Labi ka vēl plusos, jo ceļš vietām ir mitrs. Vienu brīdi gan nepārtraukti vēroju moča termometru, jo šķiet, ka paliek arvien vēsāks un ir iestājusies sacensība ar laiku. Ja ceļa mitrums nedaudz piesaltu, ļoti iespējams, ka mēs tālāk vispār pabraukt nevarētu vai arī mums ietu ļoti grūti, taču veigu beigās laimīgi sasniedzam galamērķi – viszemāk temperatūra bija nokritusies līdz 2.5 grādiem, tālāk mūs žēlodama nekritās... Amsterdamā iebraucot kādu brīdi mums paņem viesnīcas atrašana, jo kā jau prognozēju – tās te ir salīdzinoši ļoti dārgas un kā izrādās gandrīz visas ir pilnas. Kaspara ziņas par pāris viesnīcām, kur cilvēks par 15eiro varētu pārnakšņot, izrādās neatbilst patiesībai, vismaz ne šodien un beigu beigās atrodam vienu par 95eiro un tur arī metam mieru. Šķiet šī ir dārgākā mūsu ceļojuma viesnīca. Nometam mantas, atstājam močus un dodamies Amsterdamas ielās, kurās kā vienmēr jautrības un dažādu izdarību iespēju netrūkst...;)
3.feb Sabrokastojuši pilnus vēderus viesnīcas zviedru galdā (māju tuvuma sajūtu šeit vairo pie mūsu galda sēdošais programmētājs no Latvijas), krāmējamies uz močiem un vēlreiz dienas gaismā izbraukājam iepriekšējā vakara „cīņu vietas” – Amsterdamas centrs dienā kopumā maina savu seju, taču vietām tomēr arī rīta cēlienā mana kādu pamatīgi appīpējušos elementu, arī dažas meitenes ar savu pasaulē vecāko rūpalu nodarbojas rīta maiņā. Apbraukājuši centru griežam atkal ziemeļu virzienā – man padomā pirms došanās uz Hamburgu vēl pabraukties gar Ziemeļjūras krastu. Vēl kādu brīdi pamanevrējam lai tiktu prom no Amsterdamas pāri tās ostas kanālu labirintiem un lai nebūtu ar padārgajiem prāmīšiem jābraukā, un tad jau sasniedzam ļoti vēso un vējaino jūras krastu. Tiešām – īsta Ziemeļu jūra! Kad brauca gar tās krasta nostiprinājuma dambjiem, brīžiem pūš diezgan skarbi. Vēja centieni mūs iznīcināt nosaldējot vai vismaz nogāzt no riteņiem savu kulmināciju sasniedz, kad šķērsojam ap 30km garo Afsluitdijk dambi. Te nu tiešām šajā 3 grādu temperatūrā un pūtienā motociklistam izpūš cauri lai vai kādas drēbes mugurā savilktas. Šķiet viens no skarbākajiem (laika apstākļu ziņā) ceļa posmiņiem mūsu ceļā. Kad jau tiekam prom no dambja, atkal raušamies uz bāņa un kurss uz Hamburgu. Drīz jau arī pēcpusdiena un vakara tumsa klāt, un atkal brīžiem sākas cīņa ar laiku, bet atkal zemākā temperatūra nokrītas tikai līdz 2grādu atzīmei un ceļš visā garumā ir pietiekami labi braucams. Piezogas gan vēl viena sacensība – arvien švakāks kļūst mana moča pakaļējais zobrats. Kad jau pie Vācijas robežas man brīžiem sāk raut ķēdi uz riņķi, šķiet nupat šajā dubakā būs jāstājas un jāmaina zobrats. Taču pēc kārtējās ķēdes pievilkšanas kļūst labāk un ap 8 vakarā sasniedzam Hamburgu, kur mūs laipni savās mājās uzņem manas ģimenes labs draugs Elfie Damian kundze. Savos 86 gados viņa ir ļoti spirgta un ar apgriezieniem – tiekam labi pabaroti, izrunājam vācu/angļu valodas sajaukumā visādus ceļojumu stāstus un tiekam ļoti jauku izguldīti...;) Jāsaka – spāņu valodas mācīšanās un tās visai intensīvā pielietošana pēdējos mēnešos ir atstājusi sekas – ja saprotami vēl šķita, ka Francijā visai bieži kaut kā automātiski mēģinājām ar cilvēkiem saprasties izmantojot spāņu valodas prasmes, tad tālā Beļģijā, Holandē un šeit Vācijā pašiem mums sāk amizanti šķist, kad pēkšņi kādu benzīntankā uzrunājam automātiski spāniski, nevis vācu vai angļu valodās, kas cilvēkiem šajās apkārtnēs krietni saprotamākas visticamāk...;)
4.feb Guļamistabas, ko mums ir sagādājusi Damian kundze, ir izvietotas Hamburgas 12stāvu mājas 12 stāvā un no rīta, kad mostamies, saule pār Hamburgu lec mums tieši logā. Tik skaisti, ka nenoskatīties vien...;) Tiekam vēl palutināti ar vācu mājas brokastīm – bulciņas, desas un pastētes, un pagaidījuši, kad mazliet iesilst, dodamies ceļā. Pirms izbraukšanas, kad iegriezāmies atvadīties no Damian kundzes, tiekam vēl pabaroti ar agrām pusdienā – mums pagatavotas desiņas ziemeļvācu gaumē un ceļa maizē mums tiek dotas divas pudeles vīna. Gan jau noderēs garajā peldējienā. Izbraucam no Hamburgas ar sajūtu, ka laika vēl gana – pēc Garmin prognozēm būsim Rostokā uz prāmja iečekošanās sākumlaiku. Laiciņš arī jauks un viss rādās labi, līdz kad Rostka jau 50km attālumā, Kaspara mocim uz bāņa pēc kārtējās pievilkšanas ... pārtrūkst ķēde. Kad tā tiek atrasta, ir skaidrs, ka ar tiem instrumentiem, kas mums ir te uz vietas nesalabot un tiek izsaukts ADAC evakuators. Lētāk izskatās aizvest moci tepat līdz tuvējai Vismārai, tur kādā moču servisā varēšot sataisīt, tā arī darām. Kad nu beidzot ķēde atkal virsū, mums ir ļoooti jāpasteidzas, lai nu jau paspētu uz prāmja iečekošanās beigām – Garmins uzrāda, ka būsim galā 1 minūti pēc noteiktā laika un zinot vācu pedantismu – ka šie tiešām minūtes dēļ mūs var neuzlaist uz kuģa, žmiedzam ko vien varam ar savām ķēdēm uz zobratiem izžmiegt, un vislaik prātā, ka tās ķēdes jau ver trūkt atkal. Bet kad tomēr pāris minūtes pirms noteiktā laika esam klāt – izrādās prāmis dažas stundas kavējas un varam atslābt. Lai arī moču ķēdes izdod jau pabriesmīgas skaņas, tomēr aizlaižam tagad vēl līdz Rostokas centram, ieēdam kādu desu un pagādājam Jāgeršmeiser dzērienu (Kasparam tas ļoti mīļš) un jau tumsiņā esam ar visiem motocikliem tomēr uz kuģa. Te nu atkal izrādās, ka milzīgais kuģis uz Ventspili peld gandrīz tikai dēļ mums – ir tikai vēl viens pasažieris, kāds igaunis un kaut kāda krava tilpnēs. Tā nu vesela kuģa komanda peldina mūs mājās, vēl pa ceļam lieliski pabarojot un nu jau vakarā ar Kaspara gardajo dzērienu apsēžamies un varam sākt pakavēties atmiņās par nu jau gandrīz piebeigto mūsu lielo izbraucienu – rīt būsim dzimtenē pēc 6 mēnešu prombūtnes. Cerams tā vēl ņems pretī savus „pazudušos dēlus”...;)
5.feb Pēc vakarnakts „garajām sarunām” šodien mums mazliet grūtāka diena – visu dienu šūpojamiem Baltijas jūras viļņos un arvien vairāk tuvojamies mājām. Tiekam lieliski pabaroti - pavārs rūpējas lai mums pilnīgi nekā netrūktu un pat bēdājas, kad pusdienās tādi bezspēcīgi nevaram apēst visas kotletītes. Tā laiskojoties pienāk vakars, drīz telefonos parādās „dzimtais” LMT operatora savienojums un pie apvāršņa jau manāmas Ventspils ugunis, kur šķiet mūs kāds jau gaida...;)
6.feb Tīri žirgti esam no rīta pēc vakardienas pirtiņas, Kaspars vēl iepriekšējā naktī paspējis savam mocim nomainīt ķēdi un zobratus, un varam doties mūsu ceļojuma "pēdējā gaitā" - vēl tikai no Ventspils līdz Rīgai jāaizbrauc. Laika apstāklis arī šeit Latvijā mūs samērā lutina - +5grādi priekš mums ir tīri silts un labi braucams laiks. Izbraucot uz Ventspils šosejas gan jāsaka, ka diezgan uzreiz ir pamanāma atšķirība starp šīs un citu Eiropas caurbraukto valstu galvenajiem ceļiem – šī atšķirība nebūt nav par labu mūsējiem. Jāsaka gan vēl, ka skaudrā patiesība ir tāda, ka tik pašvakas kvalitātes lielceļus gan arī pagrūti atrast visur citur pasaulē ārpus Eiropas, kur šajā ceļojumā esam gana izbraukājušies – mūsu močiem gan ir OK jebkādi ceļi, taču atziņa par ceļu kvalitāti nacionālo pašapziņu neceļ, nu vismaz ne uz šīs šosejas. Vēl kāda iezīme, ka izskatās, ka Latvijā tauta ir ļoti pieradusi pie šādiem motobraucējiem šosejās februārī un nevienam neesam nekāds pārsteigums un nekādu interesi neizraisām – tikai viens auto visa ceļa garumā pamirkšķina ar lukturiem it kā sveicienam, bet iespējams tas tālāk krūmos sēdošo policistu dēļ. Ieprieš kur braucām, pa vecajā Eiropā diezgan bieži kāds uztaurēja, pamirkšķināja vai ar roku pamāja, un tas jau tā patīkami tad atņemt sveicienu... Kādu stundu pirms noteiktā finiša laika esam sasnieguši Rīgu, braucām ar rezervīti, jo mana ķēde šorīt izdveš tādas skaņas, ka šķiet visai reāli, ka kaut kur vēl pavisam īsu brīdi pirms finiša var iznākt remontdarbi uz ceļa. Taču bez problēmām sasniedzam Ingaru, kur mūs sagaida pirmie draugi – pāris mani kluba biedri vēja brāļi ar prezidentu priekšgalā atskrējuši mani ātrāk „sabučot”. Patīkami. Ieēdam skābeņu zupiņu, nobaudām pēc pusgada pārtraukuma, kā garšo mīļotais Bauskas alus un kad vairs 20min līdz finišam, dodamies Doma laukuma virzienā. Pirms iebraukšanas tajā vēl nofiksēju kopējo nobraukto kilometru skaitu – esam šajās 180 dienās nobraukuši 48735 kilometrus. Nav maz. Kad dzirdam, ka Vecrīgas torņos sāk zvanīt trešo stundu, darbinām rumakus un dodamies pa mīļo Vecrīgas bruģi iebraucam Doma laukumā, kur mūs sagaida draugi, radi, bariņš žurnālistu un tam visam pa vidu ar mūsu pīrādziņiem mielojas kāds bomzītis – šķiet viņam īpašs priekš par mūsu ceļojuma finiša pasākumu...;)))